Covid-19 un karš Ukrainā pacēlis bailes no nākotnes no 22. vietas uz 8. vietu, salīdzinot 2004. gadā un 2022. gadā savāktas atbildes par to, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem bērnu nav vispār vai nav tik daudz, cik viņi it kā vēlētos.
Aptaujas organizējuši Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes zinātņu darbinieki pēc valsts iestāžu pasūtījumiem. No 2004. gada mantoti pētījuma rezultāti bez stāsta, kas pētījumu iniciējis. 2022. gadā pasūtītājs bijis Demogrāfisko lietu centrs jeb virtuāla apakšstruktūra Pārresoru koordinācijas centrā, kas, savukārt, iekļāvās Valsts kancelejā. Vienkāršāk sakot, pasūtītājs bija iepriekšējā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa padomnieks Imants Parādnieks, kuram amats, alga un nelielais Demogrāfisko lietu centra budžets bija piešķirts, apmierinot K. Kariņa pirmās valdības koalīcijā ietilpstošās Nacionālās apvienības (NA) prasības. K. Kariņa otrā valdība saglabāja NA koalīcijā, bet tika vaļā no Pārresoru koordinācijas centra, Demogrāfisko lietu centra un I. Parādnieka. Viņš tagad NA Saeimas frakcijas konsultants. Arī pēc NA nonākšana opozīcijā viņš kā politdemogrāfijas (uz zinātniskumu nepretendējošas izpratnes par iespējām novirzīt valsts resursus dzimstības palielināšanai) speciālists tiek uzmanīgi uzklausīts tagadējās koalīcijas rīkotos pasākumos, ar kuriem jāparāda šīs koalīcijas rūpes par Latvijas pamatiedzīvotāju saglabāšanu paaudžu pēctecībā. Šo rūpju institucionalizācija ir Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisija, kuru vada Zaļo un Zemnieku savienības deputāte Ligita Gintere. Šī apakškomisija iepazinās ar I. Parādnieka noorganizētās aptaujas rezultātiem, kurus deputātiem sniedza LU psiholoģijas pasniedzējas Laura Pirsko un Anda Upmane (attēlā, L. Pirsko no kreisas).
Pētījums bijis pieticīgs mazbudžeta pasākums ar sarunām septiņās fokusgrupās un e-pastā izsūtītiem jautājumiem, uz kuriem atbildējuši tie, kuri gribēja izpausties. Gan fokusgrupas, gan elektroniski aptaujāto grupas bija pamatskolas vecāko klašu un vidusskolas skolēni, studenti un izglītības iegūšanu vismaz uz aptaujas laiku pabeiguši cilvēki bez bērniem un ar bērniem pirmsskolas un skolas vecumā. 2004. gada pētījumā apstrādāti nepilni divi tūkstoši atbilžu, 2022. gadā - 2,3 tūkstoši atbilžu. Otrais pētījums bijis vērsts uz to, lai iegūtās atbildes būtu pēc iespējas salīdzināmākas ar 2004. gada atbildēm. Aptaujāšana vilkusies no 2021. gada beigām līdz 2022. gada vasaras beigām. Tātad lielākā daļa atbilžu savāktas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 2022. gada 24. februārī, bet jau pirms tam politologi, astrologi un citi entuziasti izmantoja 2021./2022. gada miju kā platformu, no kuras paust savas prognozes par to, vai Krievija nākamajā gadā sāks, vai nesāks karu Ukrainā. Kara briesmas nāca tūlīt pēc tam, kad bija pārlaisti kovidtrakumi.
No šodienas skatpunkta raugoties, vairāk nekā likumsakarīgi šķiet tas, ka starp atbildēm uz to, kāpēc cilvēkiem nav bērnu, no 22. vietas uz 8. vietu pacēlušās bailes par nākotni. Te tūlīt jāpiemin A. Upmanes norādījums, ka virsraksts “Cilvēki nerada bērnus bailēs no X stundas" nav pētījumu veicēju citāts, lai gan X stundas jēdzienu viņas savā prezentācijā lietoja. Tomēr tāds formulējums paša pētījuma laikā neesot piedāvāts ne apspriešanai, ne balsošanai (izvēlei starp dažām tēzēm, kāpēc cilvēkiem ir vai nav bērnu).
Bailes neiederējās 2004. gadā, kad Latvija tika uzņemta gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Tad ārējā drošība šķita iegūta uz mūžīgiem laikiem vai vismaz uz ļoti daudziem gadiem, kas realitātē izrādījās mazāk par toreiz Latvijā dzīvojošo cilvēku vairākuma mūža garumu. Kad tika gatavots pētījuma atkārtojums, to orientēja uz 2004. gada rezultātiem, lai padarītu abu pētījumu rezultātus salīdzināmus. 2021. gadā, kad pētījumu saplānoja, to nevarēja orientēt uz karu, kas tobrīd tika minēts tikai kā iespējamība starp citām iespējamībām. Tomēr kaut tikai informatīvi (bet pa īstam informatīvi un emocionāli!) Latviju skarošais pirmskara un kara laiks savu nospiedumu uz aptaujas rezultātiem ir atstājis (skat. attēlu):
Pirmkārt, pacēlis bailes par nākotni no 22. vietas uz 8. vietu.
Otrkārt, pārvietojis no pirmā uz trešo desmitu prātojumus par to, ka bērni piešķir jēgu dzīvei un ģimenei. Pie tā paša jāatzīmē, ka no ļoti augstas vietas uz mazliet zemāku vietu pārvietots jaukais teiciens “mīlu bērnus”.
Treškārt, karš tālumā nav apturējis valsts resursu novirzīšanu ģimenēm ar bērniem. Valsts spējusi ne tikai kāpināt atbalstu šādām ģimenēm, bet arī panākt, lai katra apmierināta prasība neradītu divas jaunas prasības. Žēlošanās par valsts atbalsta trūkumu nobīdīta no 6. vietas uz 12. vietu atbildēs, kāpēc cilvēkiem bērnu nav nemaz vai ir mazāk, nekā viņi vēlētos.
Ja dzīve veidotos atbilstoši aptaujas dalībnieku atbildēm, tad gandrīz visās ģimenēs būtu gandrīz trīs bērni. Tas parāda Latvijas iedzīvotājus kā lielus liekuļus, bet ar divām atrunām. Pirmo, ka pētnieki nav ieguvuši atbildes no cilvēkiem, kuri neiesaistījās atbildēšanā par bērnu tēmu, kas viņiem tikpat vienaldzīga vai kaitoša kā paši bērni. Otro, ka tās ir atbildes no cilvēkiem, kuriem viens vai daži bērni jau ir. Tagad trešie bērni tiešām kļūst biežāk sastopami nekā pirmie. Cilvēki nodalās, izkopjot dzīvesveidu vai nu ar, vai bez bērniem. Vieni izvēlas vispāratzītu karjeru vai tikai viņiem pašiem saprotamu pašpilnveidošanos, bet otri izmanto valsts atbalsta pieaugumu atbilstoši bērnu skaitam ģimenē un atkārto jau apgūto vecāku lomu, nevis apgūst jaunas lomas.
Sabiedrības nodalīšanās cilvēkos ar vairākiem bērniem un vispār bez bērniem aritmētiski atbilst vienam bērnam uz diviem pieaugušajiem. Dzimstības minimums Latvijā ir bijis 1,1 paredzamais bērns sievietes mūža laikā, ja dzimstība paliktu tāda kā 1998. gadā. 2004. gadā šis koeficients bija paaugstinājies līdz 1,3. Tālāk tas mainījās gan uz augšu, gan uz leju. Savu maksimumu 1,7 tas sasniedza 2016. gadā un kopš tā laika iet tikai uz leju. Paredzamais 2023. gada rādītājs, kas vēl nav izskaitļots, droši vien būs 1,34.
Jaundzimušo kopskaita samazinājumu nosaka gan dzimstības intensitātes, gan potenciālo vecāku (māšu) skaita samazinājums. Nupat kā statistiķi paziņoja sākotnējos datus par 2024. gada janvāra jaundzimušo skaitu. 1 050 bērni izrādās par 90 jaundzimušajiem mazāk nekā 2023. gada janvārī, bet tomēr vēl virs 1 000 jaundzimušo robežlīnijas. Jau kopš 2022. gada nogales jaundzimušo skaits svārstās šai līnijai tik bīstami tuvu, ka 999 un mazāk jaundzimušo Latvijā sagaidāmi kuru katru mēnesi.
Saeimas deputāti bija aicinājuši pētnieces tāpēc, lai izdzirdētu ieteikumus, ko valstij darīt dzimstības palielināšanas dēļ.
Ārējo draudu novēršana no Latvijas atkarīga maz, bet nedrošībai par nākotni ir arī vietēja izcelsme. A. Upmane par X stundas piemēru nosauca problēmas ar bērnu vai citu ģimenes locekļu veselību, kas prasa ārkārtas izdevumus. L. Pirsko ar atrunu par mītiem pārstāstīja cilvēku bažas, ka ģimeni ar bērniem jebkurš var nosūdzēt par jebko. Tūlīt atskriešot bāriņtiesa, sociālais dienests, kriminālpolicija un žurnālisti. Bērnus atņemšot un mediji parādīs viņu vecākus kā ļoti nevēlamus sabiedrības locekļus. Labākais veids, kā sevi no tā pasargāt, ir iztikt bez ģimenes vispār vai iztikt ar ģimeni bez bērniem.
A. Upmane atzina, ka ne 2004., ne 2022. gadā neesot pārrunāta tāda X stunda kā laulību šķiršana. 2022. gadā Latvijā noslēgti 11,8 tūkstoši, bet šķirti - 5,4 tūkstoši laulību. Ar dažiem spilgtiem piemēriem pietiek, lai publika saprastu, ka tagad šķiršanās ir sacensība starp laulātajiem, kurš kuru neģēlīgāk vazās pa sociālajiem tīkliem, apsūdzot par vardarbību visvairāk pret bērniem, ja tik viņus tur kaut kā var iepīt. Jau iepriekš zināms, ka 99% gadījumu sacensībās uzvarēs sieviete neatkarīgi ne no lietas faktiskajiem apstākļiem, ne no to iesaiņojuma vārdos. Tālāk seko Uzturlīdzekļu garantiju fonda pašreklāma par to, kā fonds trenkā savus parādniekus, kuri 99% gadījumu ir vīrieši. No tā secinājums, ka vīriešu stāšanās laulībā un kļūšana par tēviem ir tradīciju un pārpratumu rezultāts, kam ilga turpinājuma nebūs.
Galu galā vienīgais, ko psiholoģes spēja ieteikt, bija labo ģimeņu parādīšana visos plašsaziņas līdzekļos, tagad jau visvairāk sociālajos tīklos. Svarīgs bija paskaidrojums, ka par labu ģimeni jāsauc ne perfekta, bet “pietiekami laba” ģimene, “pietiekami labi” vecāki.
