Kā tas iespējams, ka siltuma ražotāji nupat kā attaisnoja siltumapgādes rēķinu pieaugumu ar saražotā siltuma daudzuma pieaugumu aukstā laika dēļ, bet statistiķi laiž klajā datus, ka janvārī saražotā siltuma daudzums samazināts?
Žēlošanās par siltuma piegādes sadārdzināšanu atskanēja februāra pirmajā pusē, kad iedzīvotājiem piesūtīja rēķinus par janvārī saņemto siltumu. Siltumražotāju nozares vārdā izskaidrot situāciju uzņēmās lielražotājs “Rīgas siltums". 14. februārī aģentūra LETA un tālāk visi iespējamie ziņu kanāli, kādi vien Latvijā darbojas, izplatīja “Rīgas siltuma” aprēķinus, ka “Rīgā rēķinus par siltumu janvārī ietekmēja zemā āra gaisa temperatūra, kā rezultātā siltumenerģijas patēriņš pieauga par 22,4% salīdzinājumā ar 2023. gada decembri. Līdzīgs pieaugums esot arī apkures rēķiniem. Vidējā āra gaisa temperatūra 2024. gada janvārī bijusi mīnus 4,5 grādi, kas ir par 4,2 grādiem zemāka nekā 2023. gada decembrī” utt. It kā pārliecinoši - ar visvisādiem skaitļiem.
Latviju pārklājušais aukstums un tam atbilstošais maksājumu pieaugums nevarēja būt tikai Rīgas problēma. Patiešām, kā “copy-paste” veidā taisīti teksti atrodami visā Latvijā. Piemēram, “Bauskas Dzīve” internetā ielikusi savu oriģinālpublikāciju “Vecumnieku pusē iedzīvotāji sašutuši par apkures rēķiniem", kurā iekļauts arī sašutumu izraisījušos rēķinus producējošā uzņēmuma amatpersonas paskaidrojums, ka “apkures tarifs 2024. gada janvārī ir tāds pats, kā pagājušā gada nogalē, taču, pazeminoties āra gaisa temperatūrai, tiek tērēts vairāk kurināmais, lai telpās nodrošinātu siltumu. Arī rēķins par apkuri ir attiecīgi lielāks.”
Problēma, par ko cilvēki lauzīja galvu pirms pāris nedēļām, bija neatbilstība starp to, ka dabasgāzes cenas šā gada sākumā bija daudz zemākas nekā pirms gada un zemākas nekā pagājušā gada beigās, taču siltumapgādes tarifi nebūt nesekoja energoresursu cenu pazeminājumam.
Kārtējo reizi izgāzušies ir visi tie, kuri kā siltumapgādes problēmu atrisinājumu bija pasludinājuši pāreju uz kurināšanu ar šķeldu. Rezultātā simtiem miljonu eiro jau ieguldīti un joprojām tiek ieguldīti šķeldas katlumāju būvēšanā, bet iegūtais siltums tur dārgāks. Pirmkārt, celtniecībā iztērētie eiro miljoni kaut kā jāatgūst. Otrkārt, šķeldas ražotāji nav nekādi muļķi. Viņi izmantoja ažiotāžu ap dabasgāzes cenām, ceļot šķeldas cenu līdzi gāzes cenai, bet tagad nesteidzas pazemināt savas produkcijas cenu atbilstoši dabasgāzes cenas kritumam biržā. Siltuma ražotāji plāta rokas, ka spiesti pirkt dārgu šķeldu, jo noslēguši tādus līgumus, kuros šķeldas cena pietuvināta dabasgāzes panikas brīža cenām atbilstoši vienam un tam pašam siltuma daudzumam, kādu iespējams iegūt vai no dabasgāzes, vai no šķeldas.
Latvijas valsts no savas puses rūpējas par cenu stabilitāti tādējādi, ka gādā par augstu dabasgāzes cenu arī tad, kad biržā gāzes cena zema. Šī zemā cena ar nodokļu, CO2 emisijas kvotu cenu, tarifu un citu finanšu rīku un tehnisko noteikumu palīdzību tiek padarīta daudz augstāka pa ceļam no biržas līdz kurtuvei.
Februāra vidū siltuma ražotājiem, siltumapgādes tarifu regulatoram un citām iestādēm izdevās atkratīties no neērtiem jautājumiem ar atgādinājumu par aukstumu, kādu cilvēki bija piedzīvojuši šā gada sākumā: “Janvāra spelgonis šomēnes īpaši jūtams apkures rēķinos, kas saņemti mēneša izskaņā. Daudzu Latvijas iedzīvotāju apkures rēķini, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, būtiski pieauguši.(...) "Rīgas namu pārvaldnieks" norāda, ka rēķins dažām mājsaimniecībām var pat būt divas reizes lielāks. Sals, kas janvārī knieba degunā, tagad jūtams maciņā...” Tādu daiļrunību, kuras iedarbību pastiprināja dzīvās bildes, 12. februārī bija sarūpējis Latvijas TV zīmolraidījums “Panorāma”. Visi interesenti to var pārlūkot vietnē “Latvijas Sabiedriskie Mediji".
Pagājusī nedēļa beidzās ar informāciju, kas izjauc iepriekšējās nedēļās ļoti rūpīgi veidotos priekšstatus par dabu, kuras untumus nācies apmaksāt Latvijas iedzīvotājiem. Proti, Centrālā statistika pārvalde publicēja janvāra datus par Latvijas rūpniecību. Siltuma ražošana ir viena no rūpnieciskās ražošanas apakšnozarēm. Atklājas, ka, neraugoties uz auksto laiku, siltuma saražots mazāk. Tādējādi cilvēki samaksājuši vairāk par mazāku siltuma daudzumu. Tas nekādi nesaskan ar Sabiedrisko pakalpojumu regulatora apliecinājumiem, ka tagadējie siltuma tarifi tādi paši vai zemāki, nekā bijuši vēl nesen tajā laikā, ko cilvēki labi atceras.
Februāra vidū cilvēki eksponēja šā gada janvāra rēķinus salīdzinājumā ar rēķiniem, kādi nu kuram bijuši pa rokai. Vienādi izteiksmīgi bija jauno rēķinu salīdzinājumi gan ar 2023. gada janvāri, gan ar decembri. Atbilstoši statistiķu sniegtajām ziņām, abi salīdzinājumi parāda vienu un to pašu. Citēsim šīs ziņas oriģinālveidā.
Vienu, ka “2024. gada janvārī, salīdzinot ar 2023. gada janvāri, rūpniecības produkcijas apjoms pēc kalendāri koriģētiem datiem salīdzināmajās cenās samazinājās par 5,0%. Ražošanas apjoms apstrādes rūpniecībā samazinājās par 7,3 %, elektroenerģijas un gāzes apgādē - par 1,1%, bet ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - pieaugums par 3,2%.”
Otru, ka “2024. gada janvārī, salīdzinot ar 2023. gada decembri, rūpniecības produkcijas apjoms pēc sezonāli koriģētiem datiem salīdzināmajās cenās samazinājās par 2,7%. Ražošanas apjoma kritums bija apstrādes rūpniecībā - par 4,7%, elektroenerģijas un gāzes apgādē - par 1,6%, savukārt ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - pieaugums par 1,4 %.”
Pievienosim arī atšifrējumu tam, ko statistiķi īsumā izsaka četros vārdos “elektroenerģijas un gāzes apgāde”: “Šajā sadaļā ietilpst elektroenerģijas, dabasgāzes, tvaika, karstā ūdens un tamlīdzīga apgāde, izmantojot līniju, cauruļvadu un cauruļu pastāvīgu infrastruktūru (tīklu). Tīkla lielumi nav noteicošie; šī sadaļa attiecas arī uz elektroenerģijas, gāzes, tvaika, karstā ūdens un tamlīdzīgu apgādi rūpnieciskos parkos vai dzīvojamās ēkās.”
Tātad vēlreiz: siltuma ražotāji publikai pateica, ka aukstuma dēļ janvārī palielinājuši siltuma ražošanu par apmēram 20%, bet statistiķiem pateica, ka samazinājuši siltuma ražošanu par 1-2 procentiem. Statistiķi apgalvo, ka runa ir par salīdzināmās cenās novērtētu ražošanas apjomu izmaiņām, nevis par faktisko cenu izmaiņām. Citiem vārdiem sakot, siltuma ražotāji pamanījušies par nemainīgo cenu pārdot arī tādu siltumu, kas vai nu nemaz nav ticis saražots (ticamāk), vai par kura saražošanu viņi nav informējuši statistiķus (grūti iedomāties, kāpēc).
Droši vien, ka aritmētiski absurdā izteiksme (+20)=(-2) nav cēlusies tikai no ļaunprātībām. Atrunas varētu būt tāda, ka siltuma ražošana nenosedz visus datus, ko apkopo statistisko datu sadaļa “elektroenerģijas un gāzes apgāde”. Tālāk jālūkojas, cik daudz siltuma vairs nevajadzēja tāpēc, ka no šī siltuma atteicās apstrādes rūpniecība, nevis iedzīvotāji. No vienas puses, siltuma ražošanas samazinājums rūpniecības samazinājuma dēļ nevarēja būt pārāk liels, jo ražošanas telpas jāapsilda arī tad, kad tās netiek intensīvi izmantotas. No otras puses, apstrādes rūpniecības samazinājums visvairāk izpaudies “nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā - par 24,2%", kas Latvijā nozīmē samazinājumu ļoti energoietilpīgajā cementa ražošanā (kaļķakmens dedzināšanā) vienā uzņēmumā.
Te iespējams tikai vērst uzmanību uz nesakritību starp datiem, kurus producējušas valsts iestādes un uzņēmumi. Iedzīvotāji par šo nesakritību samaksājuši vairāk, nekā par Krišjāņa Kariņa lidināšanos privātās lidmašīnās uz nodokļu maksātāju rēķina. Arī tam vajadzīga Valsts kontroles jauda, lai tiktu skaidrībā, kā šāda nesakritība radusies un kādu daļu no tās veido nesaražota siltuma pārdošana iedzīvotājiem.
