Vakar pelnītu pateicību saņēma kaut maza daļa no tiem cilvēkiem, kuri simtgadīgu apbūvi pārvērtuši teātra kvartālā ar līdz šim Latvijā nebijušām teātra izrāžu un visa teātra darba iespējām.
Būves pamats ir 1902. gadā uzcelta ēka Lāčplēša ielā 25. Tajā no sākuma viens stāvs bija piemērots publiskiem pasākumiem, ieskaitot teātra izrādes. Pēc tam ēka vairākas reizes pārbūvēta, pakārtojot visu ēku teātrim. Ēkā laika gaitā darbojušies seši teātri, kurus saista ne tikai viena un tā pati adrese, bet arī vienādu vai ļoti līdzīgu nosaukumu izmantošana un aktieru, kā arī pārējā radošā un tehniskā personāla daļēja pārmantošana.
Kopš 1992. gada ēkā strādā Jaunais Rīgas teātris (JRT), kura nosaukums atkārto 1908.-1915. gadā jau pastāvējuša teātra nosaukumu. 2018. gadā JRT bija spiests no ēkas pārcelties uz pagaidu telpām, lai dotu iespēju ēku Lāčplēša ielā kapitāli izremontēt, bet īstenībā uzcelt no jauna divreiz lielākā būvapjomā un līdz šim Latvijas teātriem nebijušā triju skatuvju, kā arī tehniskajam personālam un publikai paredzēto telpu aprīkojumā. Vecā ēka pārceļojusi uz jauno ēku kā maksimāli daudz bijušo būvelementu jaunā izkārtojumā.
Ēkas atjaunošana prasījusi maksimāli iespējamo, cik daudz varēja apmaksāt Latvijas budžets un izpildīt Latvijas būvnieki un arhitekti, ierēdņi un politiķi un vēl daudzu citu profesiju darbinieki. “Paldies juristiem, bez kuriem neko uzbūvēt nevar,” vakardienas pasākuma dalībniekus uzjautrināja būvdarbu ģenerāluzņēmēja “Skonto būve” valdes loceklis Juris Pētersons. “Šodien ir svētki, bet ministres pienākums ir apsolīt, ka pieļautās kļūdas tiks analizētas un vairs netiks neatkārtotas,” apņēmās kultūras ministre Agnese Logina.
Galvenā loma vakardienas pasākumā pienācās aktierim un režisoram, JRT mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim. Viņš atzīmēja, ka pirmo reizi mūžā uzstājas, turot rokās lapiņas ar runas rakstīto uzmetumu, lai uzskaitītu visus, kuriem jāizsaka pateicība par jauno ēku.
Kā pirmos A. Hermanis nosauca Latvijas nodokļu maksātājus, kuru vārdā valsts teātrim iztērējusi 32,4 miljonus eiro. Viņš gan piebilda, ka JRT neuztver šo naudu gluži kā dāvanu, jo aizvadīto trīsdesmit gadu laikā teātris ir darījis sabiedrībai nozīmīgu darbu gan Latvijā, gan kā Latvijas pārstāvji ārzemēs. Ēkas pārbūve nav pakārtota aktieriem un pārējam teātra personālam. “Jāatzīstas, ka pēdējais grūdiens remontam bija tieši skatītāju interese. Mēs, mākslinieki, bijām ar šo māju apraduši, iemīļojuši. Mēs tajā vecajā, mīļajā graustā būtu gatavi strādāt līdz mūža beigām, bet tieši skatītāju drošība un ērtības bija iemesls, kāpēc nebija vairs kur likties, bija jāsāk tas remonts. Tagad redzu, ka mēs visi no tā esam ieguvēji,” sacīja A. Hermanis.
Tālāk A. Hermanis pateicās celtniekiem un amatniekiem. Atjaunotā ēka ir roku darbs. “Ar digitālām lietām tagad katrs ezītis māk nodarboties, bet to, kuri prot strādāt ar rokām, kļūst aizvien mazāk,” viņš atzīmēja. Lai ar cik lielām grūtībām, Latvijā un ārzemēs tomēr savākti vairāk nekā divi tūkstoši celtnieku, dažnedažādu ierīču un sistēmu montētāju utt. no 130 firmām. Par šī virtuālā kolektīva personifikāciju A. Hermanis nosauca “Skonto būves" izveidotāju Gunti Rāvi, kurš gan juridiski savas pilnvaras ierobežojis un teātra ēkas atklāšanas pasākumā nebija redzams.
Valsts vārdā pasūtījumu teātra pārbūvēšanai kārtojusi valsts a/s “Valsts nekustamie īpašumi” ar valdes priekšsēdētāju Renāru Griškeviču. Pārbūves projekta autore ir Zaiga Gaile, ko A. Hermanis nosauca “pašā galā kā svarīgāko”. R. Griškevičs precizēja, ka daļu projektēšanas uzņēmies arī arhitektu birojs “Sarma un Norde” un par vienu no nosacījumiem, bez kura projekta izpilde ievilktos varbūt vēl uz desmit gadiem, uzrādīja advokātu biroju “Sorainen”.
Z. Gaile gan pārlūkoja svarīgākos teātra atjaunošanas posmus kopš 2013. gada, kad viņas piedāvātais projekts atzīts par labāko JRT ēkas pārtaisīšanai, gan atgādināja par vēl būtiskākiem notikumiem, kāds tagad ir karš Ukrainā un pavisam aktuālā provokācija aizvakar, kad degmaisījums tika iemests Okupācijas muzejā. Ugunsgrēku ar ievērojamiem postījumiem tas šoreiz neizraisīja, bet vakar nebija nekādas skaidrības, vai dedzināšanas mēģinājums bijusi nemākulīga pašdarbība, vai profesionāli izpildīts brīdinājums. Katrā ziņā draudu vakar redzētajam skaistumam Lāčplēša ielā ir vairāk, nekā mums gribētos pieņemt. Z. Gaile pieminēja arī divus pasaules karus, kas gājuši pāri Rīgai. Abos gadījumos cieta galvenokārt Vecrīga kā arēna kaujām par tiltiem pāri Daugavai, bet Rīgas bulvāru loku liktenis līdz šim pasaudzējis. “Mums jāsaprot, cik tas ir nopietni un cik uzmanīgiem ir jābūt, lai neierautu valsti šajās provokācijās,” arī par vakar atrādītā teātra kvartāla likteni norūpējusies bija Z. Gaile.
Ietekmēt pasaules procesus Latvijai iespējas mazas, tāpēc jāatgriežas pie teātra, kam tagad jāattaisno tā labā veiktie ieguldījumi. Vakar un šajās dienās JTR strādā, kā strādājis: vakar un šodien pa izrādei pagaidu telpās Miera ielā, priekšā stāvošajās brīvdienās pa divām izrādēm utt. līdz 10. martam ar pēdējo izrādi Miera ielā. Pēc tam nedēļu un pāris dienas teātrim prasīs atpakaļpārvākšanās uz Lāčplēša ielu, kur jaunās telpas tiks atklātas ar jauniestudējuma “Sapņu tulkotāju sekta” pirmizrādi 19. martā (skat. teātra elektronisko afišu).
Biļešu tirdzniecība uz izrādēm Lāčplēša ielā tiek sākta šodien, 1. martā. Daudzkārt atliktā JRT atgriešanās Lāčplēša ielā sakrīt ar klimatiskā pavasara sākumu Latvijā, tāpēc savas atgriešanās svētkus teātris nodēvējis par “JRT pavasari”. Būvnieki par spīti svētku gaisotnei brīdināja, ka kaut kādas neatbilstības jauno sistēmu darbināšanā noteikti atklāsies un vēlēja teātrim “zelta rudeni” līdz ar nākamās teātru sezonas sākumu, uz kuru visām nebūšanām jābūt novērstām. JRT direktore Gundega Palma drošināja skatītājus, ka teātris ar negaidītām problēmām galā tiks un garantē, ka izrādes notiks tā, kā tām jānotiek.
