Latvijas Republikas atjaunošanai nepieciešamo 1991. gada janvāra barikāžu 33. gadadienas atceres pasākumi sakrīt ar ķīvēšanos par to, vai Latvijas austrumu robežas nocietināšanai vairāk vajadzīgi 100 tūkstoši kājnieku mīnu jeb 100 jauni lielgabali.
Barikāžu piemiņas 2024. gada pasākumi jau aizvadīti 20. janvārī. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs iededzināja barikāžu ugunskuru Doma laukumā ar atgādinājumu, ka “1991.gadā mēs visi cīnījāmies par mūsu trauslo brīvību. Šodien mūsu lielākais un svarīgākais uzdevums ir šo brīvību un neatkarību nosargāt”; Ministru prezidentes Evikas Siliņas vārdā plašsaziņas līdzekļos tika palaisti vārdi, ka “barikāžu sargu drosme ir iedvesmas avots mūsu tautai” utt. vēl vairāku cienījama līmeņa amatpersonu un barikāžu veterānu izpildījumā. Barikāžu laika ieguvumu un zaudējumu bilance līdz šai baltai dienai tika piedāvāta “Neatkarīgās” 21. janvāra publikācijā “Vai Latvijā cilvēku trūkst tāpēc, ka viņi krituši uz barikādēm?” Turpināsim šo stāstu, šajā reizē pārliekot akcentus no cilvēku skaita uz viņu gribu un drosmi.
Latvijas neatkarības piekritēju drosmes apliecinājums 1991. gada 20. janvārī jau ir atgādināts 21. janvāra publikācijā. Tālāk lūkosimies uz drosmes apliecinājuma pielietojumu dienās pēc 20. janvāra apšaudes un cilvēku upuriem.
Ticamās liecības par barikāžu nozīmi Latvijas Republikas neatkarības atgūšanā sniedz “Neatkarīgās” publikācijas. Te vajadzīgi divi paskaidrojumi, ka tajā gadā avīze iznāca ar nosaukumu “Neatkarīgā Cīņa” un tās iznākšanas grafiku diktēja tehniskās iespējas pēc tam, kad Latvijas Republikai bija atņemts Preses nams kā redakciju telpas un tipogrāfija. Tāpēc par izejas punktu barikāžu 20. janvāra noturēšanas seku aprakstam nākas izmantot avīzes 1991. gada 1. februāra numuru.
“Neatkarīgā” 1. februārī atreferēta Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova preses konference par iepriekšējā dienā notikušajām sarunām, kuru dalībnieku sadalījumu joprojām var uztvert dažādi. Piemēram, tā, ka uz Rīgu atbraukušais uzbeku izcelsmes padomju funkcionārs, tobrīd PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētājs Rafiks Nišanovs (1926-2023; miris Šveicē, kur apglabāts Ženēvas musulmaņu kapos) bija starpnieks vai varbūt šķīrējtiesnesis starp Latvijas Republikas parlamentu un valdību no vienas puses un Padomijas armiju Baltijas kara apgabala pavēlnieku Fjodoru Kuzminu (1937-2006; atsūtīts uz Rīgu no Ļeņingradas 1989. gada 5. janvārī, aizsūtīts uz Tālajiem Austrumiem 1991. gada 25. augustā, t.i., augusta puča izgāšanās dienā) un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāru, šķiet, ka mūžam dzīvo Alfrēdu Rubiku (1935) no otras. Tomēr pieļaujama arī savādāka sarunu dalībnieku grupēšanās un bloķēšanās, kas varbūt mainījusies sešas stundas ilgušo sarunu laikā.
R. Nišanovs iegājis politiskajā vēsturē kā viens no uzticamākajiem Padomijas komunistu vadītāja, kā arī tās pirmā un pēdējā prezidenta Mihaila Gorbačova (1931-1922) pārstāvjiem un aizstāvjiem. Notikumu gaitas izpratnei jāpatur vērā, ka M. Gorbačovs bija PSKP CK ģenerālsekretārs no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam un PSRS prezidents no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim, bet pirms prezidenta titula iegūšanas savienoja partijas un PSRS Augstākās padomes vadītāju amatus. R. Nišanovs bija M. Gorbačova vietnieks Augstākajā padomē. Rīgas sarunās viņš ļoti gorbačoviski paudis, ka vienlaicīgi “jāievēro PSRS un LPSR konstitūcijas” un “jāciena arī 4. maija deklarācija” par izstāšanos no PSRS.
Reālajā dzīvē šie pēc satura pretējie dokumenti varēja darboties, sašķeļot Latviju gan telpā, gan laikā, gan cilvēku dvēselēs. Ļoti vienkāršoti sakot, kopš 1990. gada 4. maija PSRS armijas daļas un A. Rubika vadītā iestāde dzīvoja pēc PSRS un Latvijas PSR laika likumiem, pārējā Latvija - pēc 4. maija deklarācijas ar to pavadošajiem likumiem un atbilstoši deklarācijai izveidotas Latvijas valdības lēmumiem. Abu pušu spēki zināmu laiku izrādījās tik vienādi, ka uzskatīja par labāku paciest vienam otru, nevis pašiznīcināties.
Abas puses apzinājās, ka mūžīgi šāda līdzāspastāvēšana nebūs iespējama. Tāpēc tās gatavojās cīņai, kolīdz spēku līdzsvars būs mainījies. Puses gan gaidīja ārēju spēku palīdzību, gan arī uz vietas darīja, ko varēja, lai pārvilinātu pie sevis cilvēkus no pretinieka nometnes. Ne vienā, ne otrā pusē nevaldīja pilnīga vienprātība. Ap šīm nometnēm bija neitrālās zonas - cilvēki un organizācijas, kas viedokļus par piederību vienai vai otrai nometnei varēja mainīt kaut trīsreiz dienā, bet rīkoties centās tā, lai neapliecinātu savu piederību nevienai no nometnēm.
Latvija Republikas nometne, ja runa tikai par Latviju, bija daudzkārt plašāka, bet izskatījās daudz irdenāka par Padomijas piekritēju nometni. Padomijas piekritēju vadoņi pieņēma, ka laikā no maija deklarācijas līdz gada beigām jau ir savākuši pietiekami daudz spēku, lai pārietu uzbrukumā.
Padomijas spēku uzbrukums tika nomaskēts ar Jaunā, 1991. gada sagaidīšanai veltītās šampaniešu pudeļu atkorķēšanas plīkšķiem un paukšķiem. Klusāk par tiem notika Preses nama sagrābšana 1991. gada 2. janvārī. To paveica PSRS Iekšlietu ministrijai pakļauta vienība ar apzīmējumu OMON (отряд милиции особого назначения - milicijas vienība īpašiem uzdevumiem, kas tika pieteikti kā cīņa ar organizēto noziedzību). Preses nama - tipogrāfijas un redakcijas telpu, telefonu līniju u.tml. - zaudēšana uz vairākām dienām pārtrauca un pēc tam ļoti ierobežoja gandrīz visu Latvijas Republikai lojālo preses izdevumu darbību. 10. janvārī Padomijas piekritēji noorganizēja mītiņu pie Latvijas Republikas Ministru padomes, kā to toreiz oficiāli sauca atbilstoši Padomijas, iepriekš cariskās Krievijas terminoloģijai, ar prasību atkāpties Latvijas Republikas Augstākās padomes pilnvarotajai Ivara Godmaņa valdībai. 13. janvārī pienāca ziņas, ka iepriekšējā naktī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā Padomijas armijas daļas aplenkušas Lietuvas parlamentu, ieņēmušas televīziju un radio, nogalinājušas 10 vai vairāk cilvēku, vēl daudzus citus ievainojušas. Atbildot uz to, 13. janvāra agrā rītā Latvijas Tautas fronte pa radio aicināja iedzīvotājiem pulcēties Vecrīgā, lai paustu atbalstu Lietuvai un aizsargātu valsts stratēģiski svarīgākās celtnes. 13. janvārī pusvienos dienā Daugavmalā tautas manifestācijā piedalījās daudz vairāk par pusmiljonu Latvijas iedzīvotāju. Tās pašas dienas pēcpusdienā demonstrantu vietā sāka novietot sabiedriskā un lauksaimniecības transporta līdzekļus u.c. tehniku. Dažu dienu laikā barikādes tika nostiprinātas ar dzelzsbetona bluķiem un baļķiem, bet galvenais, ka bija izveidots grafiks, pēc kura barikādēs stājās organizētas cilvēku grupas. Naktī uz 20. janvāri Viļņas scenārijs tika pielāgots Rīgai ar šaušanu gar barikādēm un iebrukumu barikāžu perimetrā neiekļautajā, vāji jeb simboliski apsargātajā Iekšlietu ministrijas ēkā.
Arī 20. janvāra notikumi parādīja spēku līdzsvaru: vienai demonstrācijai tiek likta pretī vēl daudzskaitlīgāka demonstrācija, vienu spējai kaut ko sagrābt tiek likta pretī otru spēja ko nosargāt, vieni šauj biedēšanas nolūkā, bet otri nenobīstas un neaizbēg. Lai gan noturēšanās aizsardzības kaujās ar reāliem cilvēku upuriem kļuva par Latvijas Republikas uzvaru, tā nebija stratēģiska uzvara kā cīņas beigas, bet taktiska uzvara kā priekšnoteikums, lai varētu cīņu turpināt.
Savukārt zaudētāju nometnē atklājās nesaskaņas. Jau 29. janvārī “Neatkarīgā” pārpublicēja toreiz un joprojām pamanāmā Padomijas ideālu iemiesotāja, citu komunistu nogalinātā latviešu komunista mazdēla, tobrīd PSRS tautas deputāta Viktora Alkšņa (1950) interviju Maskavas izdevumam “Argumenti i fakti” zem izteiksmīga virsraksta “Maskava mūs pameta”. Pilnīgi ticami un pašasaprotami toreiz un tagad izklausās viņa stāstītais, ka M. Gorbačovs vai kāds viņa vārdā uzdevis Baltijas republikās savākt cilvēkus, lai tie nomainītu šo republiku vēlētos parlamentus un valdības ar “nacionālās glābšanas komiteju” izkārtnēm un uzdevumu lūgt šīm teritorijām “prezidenta pārvaldi". Vismaz Latvijā un Lietuvā šādas komitejas tikušas izveidotas. Tām nācās žēloties, ka “Maskava mūs pameta”, jo ne Latvijas, ne Lietuvas valdības neizdevās padzīt ar baidīšanu, tajā skaitā ar šaušanu cilvēku virzienā tā, lai arī nāvējoši šāvieni to starpā gadītos; runa te par cilvēku nāvēm un neatgriezenisku sakropļošanu neatkarīgi no veida, vai cilvēks nošauts, vai nodurts ar kājnieku kaujas komplektā ietilpstošu durkli, vai nosists ar sapierlāpstiņu, vai sabraukts ar tanku. Latvijas valdības gāšanai "glābšanas komitejai" ar OMON nepietika, bet vairāk bruņotu spēku M. Gorbačovs tai neiedeva: “Mūs nodeva prezidents, mūs nodeva PSRS un KPFSR Augstākās Padomes. PSRS valdība, mūs nodeva B. Jeļcins,” uzskaitījis V. Alksnis.
Te jāpiebilst, ka Boriss Jeļcins (1931-2007) barikāžu laikā pozicionējās par Baltijas valstu neatkarības atbalstītāju. No varas pārdalīšanas viedokļa izrādījās pareizi uzsvērt tieši to, kas nepatika daudziem Padomijas materiālā un psiholoģiskā komforta baudītājiem. Tā B. Jeļcins apliecināja sava rakstura un politikas stingrību pretstatā M. Gorbačovam, kurš katram sastaptajam solīja jebko, ko vien klausītājs vai lūdzējs vēlas dzirdēt. Tajā skaitā solīja gan saglabāt, gan nesaglabāt Latviju Padomijas sastāvā. V. Alksnis atstāstīja sarunu ar A. Rubiku, ka tas “jau vairs necer uz prezidenta un centra atbalstu. Biedri no Lietuvas arī ir izmisumā. Kāpēc tad vajadzēja visu to iesākt? ledomājieties, ķirurgs sāk operāciju, izdara slimniekam griezienu un pamet to.” Tiešām, nav nevienam vajadzīgs ne tāds ķirurgs, ne tāds prezidents kā M. Gorbačovs.
To gan 1991. gada janvārī un turpmākajos mēnešos neviens nevarēja pateikt, ka Padomija sabruks dažu dienu laikā tā paša gada augusta beigās un juridiski noformēs savu pašlikvidēšanos gada beigās. Dažu dienu vai mēnešu atvēlēšana Padomijas sabrukumam bija tikai terminoloģiski greznojumi vienai un tai pašai šo notikumu izpratnei, kāda valdīja gadu desmitiem ilgi. Taču Krievijas uzbrukums Ukrainai ir licis šo izpratni pārskatīt jeb pabīdīt sāņus, dodot vietu teorijai, ka tikai tagad Krievijas pseidonīmu pieņēmusī Padomija sabrūk pa īstam. Tad atkal jautājums, kas domāts ar vārdu “tagad”, jo šī tagadne “tagad” jau izstiepusies pa desmit gadiem. Jau 2014. gadā Krievija uzbruka un atņēma Ukrainai teritorijas, kas milzīgas, salīdzinājumā ar Latviju. Taču karš toreiz izrādījās gandrīz nekas, salīdzinot ar Krievijas 2022. gada 24. februārī izraisīto karu, kas 2024. gada sākumā izskatās kā uzņēmis kursu uz bezgalību. Tāpēc nevaram izslēgt, ka pēc desmit vai vēl nez cik gadiem notiks kaut kas tāds, kura dēļ Padomijas sabrukuma gaita būs jāpārraksta vēlreiz un vēlreiz.
Lai piepildās V. Alkšņa 1991. gada vīzijas par Krievijas vārdu pieņēmušajām Padomijas atliekām, ka tajās "iestāsies pilnīgs ekonomikas krahs. Apstāsies lielās rūpnīcas. Ielās izies miljoni strādnieku. Tad, lūk, situācija kļūs nekontrolējama. Kurp nosvērsies šī strādnieku masa? Pret ko tā - ies pret komunistiem vai radikāļiem? Dievs vien to zina. Ko tā uzskatīs par ienaidniekiem? Rezultātā drausmīgs haoss un pilnīga anarhija. Tad arī var rasties jauns, trešais, spēks, kuru šobrīd neviens nezina un nenojauš. Tas būs nevis Jeļcins un nevis Gorbačovs, bet kāds pavisam nezināms cilvēks, kurš tādā situācijā var nejauši nākt pie varas.”
Lielos vilcienos kaut kas no šīm vīzijām jau piepildījies un kaut kas cits izklausās aktuāli, ja vīzijas terminoloģiski modernizē. Tiešām, lai izvēlas Krievijas iedzīvotāji, “pret ko iet". Šajā izvēlē vārdam “radikāļi” tagad pilnīgi cita nozīme, nekā 1991. gadā. Tagad arī komunisti var uzrādīties ļoti radikāli radikāļi cīņā pret putinismu, kura radītājs Vladimirs Putins (1952, dažkārt datējums tiek apšaubīts) jau pretendē būt piesauktais “pavisam nezināms cilvēks, kurš tādā situācijā var nejauši nākt pie varas”. Tā viņš pats propagandē, ka nācis pie varas valstī, kur viņa priekšgājēju muļķības un ļaunprātības dēļ lielās rūpnīcas izputējušas un valdījis “drausmīgs haoss un anarhija".
“Lielās rūpnīcas” Krievijā krietni paretinātas, bet šur tur palikušas ir. Toties sociālie tīkli kā cilvēku organizēšanas rīks parādījušies visur.
Samērā drīz pēc V. Alkšņa paredzējuma kā “pavisam nezināms cilvēks, kurš tādā situācijā var nejauši nākt pie varas,” iznira tagadējais Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko (1954). Savu pirmo prezidentūru viņš daudz maz reālās vēlēšanās ieguva 1994. gadā.
Vēsturiskā skatījumā pārītis Putins/Lukašenko ļoti atgādina pārīti Hitlers/Musolīnī. Vācijas diktators Adolfs Hitlers (1889-1945, pie varas no 1933. gada) ir Krievijas diktatora V. Putina elks, kuru, savukārt, uz varas sagrābšanu Vācijā bija pamudinājis Itālijas diktatora Benito Musolīnī (1883-1945, pie varas no 1922. gada, dzīves pāris pēdējos gados viņa pozīcijas bija ļoti nestabilas) piemērs jeb paraugs. Saprotama Putina rāpšanās augstākos plauktos pie Hitlera, bet viņam jābūt pateicīgam arī Lukašenko par varas sagrābšanas un noturēšanas paņēmienu izmēģināšanu sabiedrībā, kas samērā līdzīga tai sabiedrībai, kādā rosās Putins. Uzmetīsim aci kaut vai Krievijai/Baltkrievijai vienā un Tadžikijai/Turkmēnijai otrā pusē - starp šīm pusēm lielas atšķirības.
Savukārt Lukašenko un Musolīnī līdzība tāda, ka viņi ierādījuši citiem cilvēkiem ceļu uz varu un nonākuši šo cilvēku ēnās, taču ēnas ar laiku kļuva par melnu fonu, uz kura Lukašenko vai Musolīnī lēkā kā balti jēriņi, lidinās kā miera balodīši. Tāds salīdzinājums nepasargāja Musolīnī kā fizisku personu, ar kuru viņa ienaidnieki apgājās daudz ļaunāk, nekā viņš bija apgājies ar saviem ienaidniekiem, kad tie bija viņa varā. Redzēsim, vai un kā Lukašenko izdosies izlēkt no Musolīnī iebraukātajām sliedēm.
Ak, kā gribētos tālāko notikumu gaitu Krievijā turpināt vērot no tām lieliskajām skatītāju pozīcijām, kādas liktenis mums šobrīd devis!
Apsveiksim sevi ar izaugsmi. 1991. gada barikādēs stājās cilvēki, kuriem bruņojums ar medību, sporta un miliču, kā arī aukstajiem ieročiem kalpoja pašiedvesmai, ka pilnīgi par velti viņi savas dzīvības neatdos. Ieroču tomēr bija maz un tiem pēc definīcijas bija jābūt tik maz, lai pasākums sauktos par nevardarbīgo pretošanos. Paļauties nācās nevis uz ieročiem, bet uz to, ka Padomijas vadītāji tiks nokaunināti un pat paši nokaunēsies, ja būs devuši pavēli uzbrukt neapbruņotiem cilvēkiem un šis uzbrukuma fakts tiks apliecināts ar pamanāmu daudzumu cilvēku līķu. Tāda domu gaita toreiz attaisnojās. Barikādes tika nosargātas ar spēju nenobīties no baidīšanas, kas izpaudās piedāvājumā daudziem tūkstošiem cilvēku izvilkt dažas nāves lozes. Ar cilvēku palikšanu barikādēs pēc nāves izlozes 1991. gada 20. janvārī pietika, lai nākamās izlozes tiktu atceltas un šādu izložu firma, t.i., Padomija izputētu jau tā paša gada augustā. Latvijas Republika atguva starptautisku atzīšanu un robežas, kuru sargāšana līdz pat pēdējam laikam līdzinājās barikāžu sargāšanai ar minimāliem līdzekļiem - ar pamatojumu, kāpēc neviens tām neviens neuzbruks, jo ļaunais komunisms taču ir uzveikts.
Šo rakstu ilustrē bilde, kurā salikta kopā barikāžu celšana ap Latvijas Republikas Augstākās padomes ēku 1991. gada janvārī ar neseno žoga būvēšanu uz Latvijas-Baltkrievijas robežas. Žoga būvēšana bija Eiropas valstu reakcija uz Baltkrievijas rīcību. Izrādās, ka Baltkrievija mūs jocīgā veidā brīdinājusi par to, ko vēlāk un daudz nopietnāk darīs Krievija. Iepriekšējie noteikumi vairs nav spēkā kopš Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai. Nākas bruņoties, tajā skaitā nocietināt valsts austrumu robežu. Ukraiņu pretošanās dod laiku rakt grāvjus un ierakt mīnas, sagādāt lielgabalus un raķetes un novietot to visu dzelzsbetona bluķos. No vienas puses, sēdēt tādos daudz solīdāk nekā pie barikādēm cerībās, ka neviens nevēlēsies pats kļūt nožēlojams, uzbrūkot tik nožēlojamai aizsardzībai. No otras puses, dzelzsbetona bunkuros sēdošie nedrīkst brēkt par netaisnību, ka viņiem uzkritusī raķete pārāk smaga. Neko nedotu ieroči, ja pietrūkst drosmes, par kuras etalonu kalpo 1991. gada barikāžu nosargāšana.
