Latvijas enerģētika ieskrienas augstam lēcienam pāri maiņstrāvas frekvences sinhronizācijas nomaiņas barjerai, aiz kuras mūs visus gaidot ļoti zaļa dzīve visās šā vārda nozīmēs.
Pērnais gads atstāja aiz sevis konfliktus saistībā ar elektrības piegādes tarifu celšanu, bet šis gads sākās ar fantastiski augstām elektrības cenām kaut tikai vienu dienu 5. janvārī. Šā gada vidū Latvijai jāatjauno Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2020.- 2030. gadam un jāpieņem Enerģētikas stratēģija līdz 2030. gadam. Par sagatavi šiem darbiem kalpos Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) izstrādātā Enerģētikas rīcībpolitika, ko šonedēļ Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputātiem priekšā cēla un diskusijā galvenokārt ar “Apvienotā saraksta” deputātu Andri Kulbergu aizstāvēja KEM valsts sekretāre Līga Kurevska. Saeimas vakardienas, 25. janvāra sēdes darba kārtībā bija iekļauts “Apvienotā saraksta” deputātu pieprasījums “Par valsts elektroapgādes sistēmas drošību”, uz kuru jāatbild klimata un enerģētikas ministram Kasparam Melnim un ekonomikas ministram Viktoram Valainim. Pie vārda viņi netika, jo visu Saeimas darba dienu un arī vakaru izsmēla debates par Latvijas ārpolitiku. Arī tajās ik pa laikam izskanēja enerģētikai veltīti apsvērumi, piemēram, par Latvijas ārpolitikas, Ārlietu ministrijas un ministra lomu ārzemju investīciju piesaistīšanā nozarei. Neuzklausītajai ministru atbildei būtu jāizskan vakarvakarā pārtrauktās Saeimas sēdes turpinājumā 1. februārī. Apkoposim argumentus par un pret to, ka energodrošība Latvijai tiešām ir problēma.
Krievija vairs negūst ienākumus no elektrības pārdošanas Latvijai, bet turpina uzturēt frekvenci, kādā tiek svārstīta gan Latvijā ražotā, gan no citām Eiropas Savienības valstīm nopirktā maiņstrāva. Latvija apņēmusies no Krievijas frekvences atslēgties nākamā gada februārī, līdz tam laikam apgādājoties ar iekārtām, kas ļaušot šeit uzturēt ES elektroapgādes sistēmā lietoto frekvenci. Tas nozīmē uzstādīt sinhronizācijas iekārtas, palielināt uz vietas ar pareizo frekvenci ražotās elektrības īpatsvaru un turēt gatavībā elektrības krājumus baterijās. Vēl jo augstāku barjeru, platāku grāvi un jebkādus citus šķēršļus Latvijas enerģētikas ceļā uz gaišo nākotni radītu Krievijas lēmums kau iepriekš atslēgt Latviju no sava sinhronizācijas tīkla, ko Krievija teorētiski var izdarīt kaut šodien.
Draudu mākonim virs Latvijas energoapgādes drošības ir zelta maliņa - iespēja tādā gadījumā ar godu norakstīt 430 miljonus eiro, cik daudz Latvija pārvērtusi dabasgāzē un noglabājusi Inčukalnā. Krājums ievērojams ar to, ka izveidots par cenu, kas tuva gāzes cenas visu laiku rekordam 334 eiro par megavatstundu. Šajās dienās tāds pats gāzes daudzums biržā maksā ap 26 eiro. Tad vēl jautājums, kādu daļu no gāzes cenas veidojis pievienotās vērtības nodoklis, ko valsts samaksājusi pati sev. Citiem vārdiem sakot, cik liels ir fiziskais gāzes daudzums, ko Latvija varētu sadedzināt Rīgas TEC kurtuvēs, lai iegūtu pareizās frekvences uzturēšanai nepieciešamo elektrības daudzumu.
Pagaidām Krievija nerro Latviju tādējādi, ka savu frekvenci Latvijā uzdāvina un liek Latvijai mocīties sirdsēstos par dārgo, panikas brīdī 2022. gada rudenī izdarīto pirkumu. Runa nav tikai par kaunu, ka Latvijas valdība nav spējusi prognozēt dabasgāzes pieejamību un cenu. Dubultkauns par to, ka, pērkot Krievijas gāzi par superaugstu cenu, Latvija īpaši čakli sponsorējusi Krievijas karu pret Ukrainu. Atmetot šādus sentimentus, paliek procenti par Latvijas parādu, uz kura rēķina gāze nopirkta. Kredītprocentu likmju celšanās ir stāsts, ko daudzi cilvēki labi zina gan no savu mājsaimniecību, gan uzņēmumu izdevumu pieauguma.
Gan naudu, gan darbu prasa sinhronizācijas iekārtu uzstādīšana. 2022. gada 12. septembrī “Neatkarīgā” aprakstīja darījumu, kā Latvija sava uzņēmuma “Augstsprieguma tīkls” personā parūpējusies, lai šīs iekārtas piegādātu un uzstādītu nevis amerikāņu “General Electric” par 80 miljoniem eiro, bet vācu “Siemens” par 116 miljoniem eiro. Paliek atklāts jautājums, vai Eiropas Savienība paturēs spēkā solījumu segt lielāko daļu šāda darījuma izmaksu: varbūt jā, jo “Siemens” labvēļiem jāsēž arī Briselē, bet varbūt nē, ja gribēs saskatīt piegādes tiesību konkursā pārkāpumus.
Atkal nākamajā piegājienā “Augstsprieguma tīkls” atrada iespējas sadārdzināt elektrības uzkrāšanas bateriju pirkumu no sākotnēji plānotajiem 59 miljoniem eiro līdz 100 miljoniem eiro. Abos gadījumos sadārdzinājumi tika skaidroti ar konkursu aizkavēšanos un pēc tam ar steigu, lai iekļautos elektrības frekvences maiņas termiņos, kas visai Baltijai noteikti vienādi.
Pirms frekvenču reālās nomaiņas diez vai iespējams skaidri zināt, cik īsti tā izmaksās un vai vispār notiks laikā. Varbūt to nāksies izdarīt priekšlaicīgi, bet varbūt - atlikt kaut uz gadiem. Ir aizdomas, ka frekvenču maiņa vai uz frekvenču maiņas rēķina norakstītās naudas radītais iztrūkums bija motīvs elektroapgādes tarifu celšanai kā galvenajam pērnā gada notikumam elektroapgādē. Nepatīkami jaunos tarifus apmaksāt, taču palikt tumsā būtu ne vien nepatīkami, bet arī bīstami.
Vēl viena laime nelaimē bija 5. janvāris ar elektrības cenu Latvijai vidēji 670 eiro par megavatstundu, ietverot cenas virs 1000 eiro par megavatstundu atsevišķos laika sprīžos. Laimes sastāvdaļa te tāda, ka šo elektrību ražoja “Latvenergo”, kas pamanījās daļu no savas produkcijas pārdot ne tikai Latvijā, bet arī Somijā pat par 890 eiro par megavatstundu. Lietas būtība nav “Latvenergo” superpeļņa, bet Rīgas TEC spēja tehniski saražot tik daudz elektrības, lai Latvijai pietiktu un pāri paliktu. Rīgas TEC supernoslodzi un elektrības cenas izskaidro ar aukstumu, kad “visas upes ledū kaltas” un nespēja dot ūdeni elektrības ražošanai Daugavas HES kaskādē.
Lai laime, t.i., stresa testa rezultāti būtu pilnīgi, elektrību nācās ražot, iztiekot bez viena no Rīgas TEC-2 energoblokiem. Šis bloks atradās remontā. Par remontu laiku, kad bija paredzams (ne garantēts, bet paredzams) varbūt aukstākais laika posms 2023./2024. gada ziemā, “Latvenergo” ir divi stāsti. Pirmais, ka energobloku nevarēja laist remontā vasarā, kad Daugavā maz ūdens un elektrība jāražo TEC. Nācās gaidīt rudens lietu un tā atnestā ūdens nonākšanu līdz Daugavas HES kaskādes turbīnām. Kad tas notika, sākās TEC energobloka remonts un otrais stāsts, ka remonta laikā atklājušies līdz tam slēpti iekārtu defekti, kuru labošana ievilkusies.
Satraucoši augsto 5. janvāra elektrības cenu dēļ sākušās vietējo politisko “hameleonu rotaļas". Pārskatāmā pagātnē no valdošās koalīcijas izstumtais “Apvienotais saraksts” 23. janvārī izmantoja grupējuma runasvīru tikšanos ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, lai kritizētu koalīciju par visu, bet pirmām kārtām par politiku enerģētikā. Šī nozare Evikas Siliņas valdībā atdota Zaļo un Zemnieku savienībai divu ministru personās. “Latvenergo” pārvalda Ekonomikas ministrija ar ministru Viktoru Valaini, bet “Augstsprieguma tīklu” - Klimata un enerģētikas ministrija ar ministru Kasparu Melni.
Rodas jautājumi, vai “Latvenergo” TEC energobloka remonts tik tiešām noticis pašā piemērotākajā brīdī un vai tas nav pārāk ieildzis. Savukārt elektrības transportētāji lai paskaidro, kāpēc Latvija nav tikusi pie tās elektrības, kas tajā pašā 5. janvārī maksājusi 91 eiro par megavatstundu Dānijā un 193 eiro par megavatstundu Zviedrijā, kā arī, citā virzienā raugoties, 107 eiro par megavatstundu Polijā.
“Latvenergo” skaidrojums par tehnikas remontu šķiet patiešām skaidrs, bet skaidrojumi par elektrības starpvalstu savienojumu mazo jaudu un šīs jaudas izmantošanu nevis lētas elektrības importam, bet dārgas elektrības eksportam izraisa aizvien nākamos jautājumus. Kāpēc nav uzbūvēti pietiekami jaudīgi savienojumi ar Ziemeļeiropu, kuras lētā enerģija jau gadus 20-30 tiek rādīta Latvijai kā gaiša nākotne? Kāpēc elektrību Latvijā nevis palētina, bet sadārdzina Latvijas darbošanās Norvēģijā novietotajā NordPool biržā?
Jāatzīmē šādu jautājumu retoriskā daba, ja tos uzdod “Apvienotā saraksta” aktīvisti. Viņiem vajadzēja tikt par šādiem jautājumiem skaidrībā jau pirms tam, kad viņi iesaistījās Krišjāņa Kariņa otrajā valdībā, bet īstenībā vēl agrāk. “Apvienotais saraksts” taču ir politisko veterānu apvienība, kuras dalībnieki ilgi darbojušies Latvijas politikas virtuvē un redzējuši to, ko redzēt plašai publikai liegts.
Gribētos paļauties, ka kāds (enerģētiķi? ministri?) zina atbildes uz šādiem jautājumiem, pat ja sabiedrībai neko skaidri nepasaka iekšpolitisko intrigu un valsts noslēpumu saglabāšanas dēļ.
