Iznīdējot atomelektrostacijas celtniecības projektu Latvijā un konkrēti Pāvilostā, vietējie komunisti sakrāja politisko kapitālu, kas tālāk tika ieguldīts Latvijas Tautas frontes dibināšanā.
Pāvilostas atomelektrostacijas (AES) projekta iznīdēšana nostiprina pārliecību, ka neilgi pirms tam pieņemtais lēmums izbeigt jau iesākto Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) celtniecību ietilpa Padomju Savienības likvidēšanas priekšdarbos. Daugavpils HES liktenis tika detalizēti aprakstīts “Neatkarīgajā” 27. decembrī, bet par šī likteņa lemšanu Padomijas mērogā - 10. un 17. decembrī. Tādējādi pērnais decembris tika veltīts 32. gadadienai, kopš 1991. gada 8. decembrī Baltkrievijas valdības rezidencē Belovežā trīs ļoti svarīgu Padomju Savienības sastāvdaļu Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītāji paziņoja par Padomijas likvidēšanu un aizvietošanu ar Neatkarīgo Valstu Savienību. 1991. gada 21. decembrī Almati tai pievienojās vēl astoņas bijušās padomju republikas. Šajās vienošanās slēptās pretrunas tagad atklāj jau gandrīz divus gadus ritošais karš starp Krieviju un Ukrainu. Karš izvirza jautājumu, vai tas nenovedīs līdz Padomju Savienības sabrukumam līdzīgiem notikumiem Krievijā un kā tie varētu skart Krievijas kaimiņvalsti Latviju. Tāpēc Belovežas vienošanās neapaļā gadadiena pērn bija svarīgāka par 10. vai 25. gadadienu, kādās pieņemts pārlūkot dažādu vēsturisko notikumu izraisītās sekas.
Pāvilostas AES projekta izbeigšana koncentrētā veidā atkārto Daugavpils HES projekta izbeigšanu. Atšķirība starp abām neesošajā spēkstacijām tāda, ka HES jau tika celta nepilnus desmit gadus un regulāri reklamēta kā sociālisma sasniegums. Tāpēc praktiski visa Latvijas sabiedrība saprata, par ko bija runa Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstā “Par Daugavas likteni domājot", kas tika publicēts laikraksta “Literatūra un Māksla” 1986. gada 17. oktobra numurā. AES gadījumā sabiedrību vispirms vajadzēja informēt, ka tāds projekts vispār eksistē, lai varētu mobilizēt sabiedrību uzstāties pret šo projektu.
Latvijas PSR periodikā neizdevās atrast nevienu Pāvilostas AES veltītu publikāciju ar mērķi pasniegt to sabiedrībai kā kārtējo apliecinājumu sociālisma celtniecībai, zinātniski tehniskajam progresam un ļaužu materiālas labklājības pieaugumam. Pāvilostas AES uzreiz tika pieteikta kā bieds, kā drauds - kā Černobiļa (1986. gadā uzsprāgusi AES).
Lai sabiedrība saprastu pret ko un kāpēc cīnīties, sabiedrībai vajadzēja darīt zināmu, ka vismaz projekta līmenī tāda AES eksistē. Šādu informēšanu birokrātiskā stilā bez konkrēti Pāvilostas nosaukšanas 1988. gada 17. februārī veica toreizējais Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns (1925-1996). Lielāko daļu no avīzes “Cīņa” tās dienas numura aizņēma viņa raksts zem ierēdniecībai netipiska nosaukuma “Sociāli ekonomiskās attīstības līkloči”. Pats teksts gan tāds, kā parasti tajos laikos: visu ko celsim un būvēsim, attīstīsim un nostiprināsim. Starp milzum daudz kā cita arī tas, ka “tiek izvirzīts jautājums sar atomelektrospēkstacijas būvi republikā gadsimtu mijā. Par spēkstacijas celtniecības vietu izraudzīts Liepājas rajons. Vieta AES celtniecībai izvēlēta, pamatojoties uz PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrijas organizāciju pētījumiem un aprēķiniem. Izanalizējot ģenerējošo jaudu un elektroenerģijas patēriņa bilances, kā arī ievērojot vietas ekoloģiskās prasības.”
Pāris mēnešus vēlāk sarosījušies liepājnieki, ar to domājot vispirms Liepājas rajona iedzīvotājus. “Neatkarīgajā” tās “Neatkarīgās Cīņas” periodā 1991. gada 7. jūnijā nosaukts “cilvēks, kurš pirmais sacēla traci Pāvilostas AES celtniecības sakarā”. Tas esot bijis Alfrēds Draugs, kuram pagājušā gadsimta 80. gadu vidus reformās bija izdevies iegūt apstrādāšanai zemi pie Pāvilostas. Diemžēl vairāk par šo gadījumu informācijas nav. Raksta autors drīz pēc tam gāja bojā, viņa aprakstītais varonis vairāk nekur netiek pieminēts.
Daudz drošāk orientēties uz Liepājas rajona laikrakstu “Ļeņina Ceļš”, kas 1988. gada 4. maija numurā nāca klajā ar aicinājumu “Mūsu lasītājiem”. Tajā atsauce uz M. Ramāna publikāciju, kuras dēļ “lūdzam Liepājas rajona un pilsētas iedzīvotājus izteikt savu viedokli šajā jautājumā un savas domas, apsvērumus un priekšlikumus sūtīt laikraksta “Ļeņina Ceļš” redakcijai” svētā pārliecībā, ka “katrs pozitīvs vai negatīvs vērtējums tiks rūpīgi izstudēts un ņemts vērā pie galīgā lēmuma par atomelektrostacijas iespējamo celtniecību pieņemšanas”.
Avīzes lasītāji nelika vilties - avīze dabūja, ko gribēja. 19. jūlijā avīzē šī reakcija izteikta zem virsraksta “Vienprātīgās protesta balsis. Redakcija turpina saņemt vēstules pret AES celtniecību”. Lasītāju atsaucība un tās atspoguļošana avīzē bija notikusi jau iepriekš, bet 19. jūlija publikācija piesaista uzmanību ar šeit iznantoto fotoattēlu no vietas, kura jau pagājušā gadsimta 70. gados ticis ieraksts stabs ar uzrakstu, ka tajā vietā būs AES. 1988. gadā stabs kalpojis par orientieri, kur sarīkot kārtējo mītiņu pret AES. Savukārt šīs zīmes fotoattēls tika publicēts laikraksta “Padomju Jaunatne” 1988. gada 20. jūlija numurā.
Tajā brīdī Pāvilostas AES projekts, t.i., šī projekta apkarošana jau bija pārcelta, pirmkārt, uz Rīgu, un, otrkārt, uz televīziju. Un pats galvenais, ka iekļuvusi tā laika kulta raidījumā “Labvakar, Latvija”. Ne vairs Liepājas rajona, bet pilsētas laikraksts “Komunists” 11. jūnijā citēja raidījuma līdzautoru Ojāru Rubeni, ka “četras dienas strādājām Liepājā un Liepājas rajonā. Bijām pie “vēsturiskā” mietiņa Pāvilostā. Nofilmējām arī šampanieša pudeles korķi un stikla lauskas šajā vietā.” Un tālāk pats galvenais: “Mani iepriecināja partijas Liepājas rajona komitejas pirmā sekretāra nostāja: uz jautājumu, kāda ir viņa attieksme pret AES celtniecību, Čepānis atbildēja: esmu pret.”
Tā, lūk, vairākus gadus desmitus Komunistiskās partijas amatos (ieskaitot darbu partijai pakļautās komjaunatnes un valsts pārvaldes amatos) pavadījušais Alfrēds Čepānis (1943) caur Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu (1988-1990) ierosījās Latvijas Republikas Augstākajā padomē (1990-1993), pēc tam Saeimā un 1996. gada septembrī uz pāris gadiem iesēdās Saeimas priekšsēdētāja krēslā.
Pāvilostas AES projekta iznīdēšana bija viena no tēmām Latvijas Radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija kopsēdē ar Latvijas Komunistiskās partijas un valdības vadītājiem. Latvijas Tautas frontes dibināšana kļuva par šī pasākuma galveno rezultātu.
Pateikt “fui” Pāvilostas AES projektam tika uzticēts medicīnas spīdeklim Ilmāram Lazovskim (1931-2003): “Pāvilostas atomreaktors, kas atradīsies jau tā piesārņotās Baltijas jūras krastā. 40 tūkstošu pilsēta, kas tur izveidosies, strāvas līnijas, migrācija uz tās fona. Laikā, kad Skandināvijas valstis sāk demontēt atomelektrostacijas, kas ir Baltijas jūras piekrastē, mēs gatavojamies projektēt jaunu atomelektrostaciju Pāvilostā, kas atrodas mūsu republikas pašā rietumu daļā. Ar to ir saistīta virkne citu problēmu. Pārlieka urbanizācija jeb tiekšanās uz pilsētu rada ne tikai slimības, bet tā saistīta ar dažādu mentalitāšu cilvēku apvienošanos ciešos kolektīvos, rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus. Protams, tā saistīta arī ar detektīvu bērnu dzimšanu, ko vēl pastiprina gan manis minētā frustrācija jeb vilšanās sadzīvē, darbā un ģimenes dzīvē.”
Šos viņa vārdus “Literatūra un Māksla” nodrukājusi 1988. gada 1. jūlijā un žurnāls “Veselība” - tā paša gada augusta numurā.
Dzīvojot Latvijas Republikā, grūti pārmest cilvēkiem ar neapšaubāmi augstu intelektu, ka viņi to atslēdza tāpēc, lai uzkurinātu kaislības tādā intensitātē, kāda bija nepieciešama Latvijas Republikas atjaunošanai. Mēs tikai tagad zinām, cik ātri un viegli notika šī atjaunošana, salīdzinot ar Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšanu 1918.-1921. gadā. Tagad varam pētīt un vētīt, kādā mērā Latvijas iedzīvotāji varēja kaut kā ietekmēt PSRS sadalīšanu. Aplami būtu teikt, ka no mums nebija atkarīgs pilnīgi nekas. Viens no Latvijas Republikas atjaunošanas priekšnoteikumiem bija, lai šeit nesāktos iekšējas starpnacionālās cīņas, kurās Krievija varētu iejaukties tā, kā Moldovā taču iejaucās. Tāpēc, lūk, latviešiem vajadzēja būt pašiem ārkārtīgi pārliecinātiem par savu taisnību un nekautrēties argumentu izvēlē, lai pārliecinātu ne vien sevi, bet arī cittautiešus, ka palikšana Padomijā viņiem nāks par ļaunu. Tajā skaitā Padomijas piedāvātā AES “rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus. Protams, tā saistīta arī ar defektīvu bērnu dzimšanu...”
Diemžēl vienam konkrētam mērķim uzkurinātās kaislības mēdz apgrūtināt dzīvi tajā labajā gadījumā, kad mērķi izdodas sasniegt. Tagadējās vaimanas par medicīnas mazspēju izrādās gluži labi paredzamas, vienkārši turpinot klausīties I. Lazovska uzstāšanos toreiz vai pārlasot viņa runu tagad. Viņa nākamie vārdi pēc biedēšanas ar vilšanos ģimenes dzīvē bija tādi, ka labai medicīnai vajadzīgs labs finansējums: “Medicīna nav vairs tikai slimnieka laipna iztaujāšana, apklauvēšana un paklausīšanās. Medicīna prasa aparatūru, tā ir dārga, un tā ir nepieciešama visos izmeklēšanas posmos.” Tālāk viņš skaidroja, kā šis tehnikas pirkšanai vajadzīga valūta, lai nopirktu ārzemju aparatūru, kādu Padomju Savienībā neražoja vispār vai ražoja tikai formas pēc, kad nosaukums aparātiem it kā atbilstošs, bet reālam ārstu darbam tie nesot derējuši.
Tagadējā Latvijas Republikā mēs lietojam valūtu pēc definīcijas, jo eiro ir konvertējama valūta, taču tas nenozīmē šīs valūtas pieejamību medicīnas iekārtu un zāļu pirkšanai. Mazajā Latvijā medicīnai ražo mazāk, nekā kaut sliktā kvalitātē un nepietiekamā daudzumā ražoja Padomju Savienībā. Tāpēc jautājums, kā tikt pie naudas, ja paliekam pie tā, ka “pārlieka urbanizācija jeb tiekšanās uz pilsētu rada ne tikai slimības, bet tā saistīta ar dažādu mentalitāšu cilvēku apvienošanos ciešos kolektīvos, rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus”. Citiem vārdiem sakot, kā tikt pie naudas bez rūpniecības un kā tikt pie rūpniecības bez elektroenerģijas. Tiklīdz rodas šādi jautājumi, tā rodas arī domas par atomelektrostaciju Latvijā.
