26. decembrī nomirusi vēl viena liecība par labajiem laikiem, kad Rietumu pasaule ilgā un varonīgā cīņā uzvarēja Aukstajā karā. Nestaigājošs atgādinājums par šo uzvaru bija Aukstajā karā kājas zaudējušais Volfgangs Šeible, kuram 1990. gadā kā Vācijas Federatīvās Republikas iekšlietu ministram pienācās sagatavot līgumu par Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) iekļaušanu Federatīvajā Republikā.
Volfgangs Šeible (Schäuble) ir vienu paaudzi jaunāks par Henriju Kisindžeru (1923-2023), kura oficiālo karjeru vainagoja Amerikas Savienoto Valstu ārlietu vadīšana pagājušā gadsimta 70. gados. H. Kisindžers 1972. gadā tika atzīts par ASV Gada cilvēku žurnāla “TIME” versijā, 1973. gadā saņēma Nobela miera prēmiju. 1942. gada 18. septembrī dzimušais V. Šeible tajā laikā tikai sasniedza amatus, kuros iespējams veikt lielus darbus. 1972. gadā viņš kļuva par VFR Bundestāga deputātu un šā gada 26. decembrī nomira, būdams visvecākais un visa Bundestāga pastāvēšanas laikā visilgāk tajā palikušais deputāts. Ar vēlētāju doto uzticības mandātu viņš ieņēma dažādus ministru amatus daudzās Vācijas valdībās.
V. Šeibles politiskā piederība bija Vācijas Kristīgi demokrātiskajai savienībai (KDS). Vispirms viņš vairāk nekā desmit gadus pārstāvēja šo partiju Bundestāgā. 1984. gadā viņš kļuva par īpašu uzdevumu ministru Helmūta Kola (1930-2017) otrajā valdībā. H. Kola trešās valdības laiku V. Šeible sāka kā H. Kola biroja vadītājs, no 1989. līdz 1991. gadam bija iekšlietu ministrs. Tieši šajā laikā notika VDR pašlikvidēšanās, sadaloties un uzkļaujoties otras vācu valsts federācijā.
1990. gada 12. oktobrī pret V. Šeibli tika veikts atentāts. Viņš izdzīvoja, bet daļa no viņa ķermeņa tika paralizēta. Līdz mūža beigām viņš strādāja, pārvietojoties ratiņkrēslā. Slepkavības mēģinājums tika norakstīts uz uzbrucēja psihiskajām kaitēm.
1991. gadā viņš atgriezās Bundestāgā kā KDS frakcijas vadītājs ar izredzēm vēlāk nomainīt H. Kolu valdības vadītāja postenī. Tomēr Vācijas apvienošanās negāja tik gludi, kā sākumā cerēts. KDS 1998. gadā nācās atkāpties no varas, kuru partija atguva 2005. gadā, bet Angelas Merkeles vadībā. Savukārt partijiskos amatus zaudēja V. Šeible, jo viņš tika pieķerts pārāk uzbāzīgā ziedojumu vākšanā partijai. 2005. gadā viņš atgriezās kā iekšlietu ministrs A. Merkeles pirmajā valdībā, bet no 2009. līdz 2017. gadam bija finanšu ministrs A. Merkeles otrajā un trešajā valdībā. 2017. gadā viņš vēlreiz atgriezās parlamentā kā Bundestāga (ne valsts) prezidents. 2021. gada vēlēšanās viņš vietu Bundestāgā saglabāja par spīti KDS zaudējumam un nonākšanai opozīcijā.
Privātajā dzīvē 1969. gadā apprecējies, laulībā dzimušas trīs meitas un dēls. Miris pēc ilgas slimošanas ar vēzi, par ko publiska informācija tika sniegta tikai pēc viņa nāves. Līdz pat mūža pēdējiem brīžiem viņam izdevās panākt, lai par slimību nekas neliecinātu. To varam novērtēt pēc vienas no viņa pēdējām intervijām, kas redzama un dzirdama, kā arī daļēji izlasāma latviskojumā. Intervija sniegta šā gada septembrī reģionālai televīzijai Rostokā, kur V. Šeible bija pagodinājis ar savu ierašanos vietējā biznesa kluba pasākumu.
Intervijā dzirdami vai izlasāmi vispareizākie vārdi, lai gan jāatzīst, ka Vācijas valdības ar V. Šeibli to sastāvā nav rīkojušās tikai un vienīgi atbilstīgi šiem vārdiem. Vienmēr var atrunāties, ka cilvēki darījuši labāko, ko vispār bija iespējams paveikt dotajos apstākļos. V. Šeibles nopelni bija pietiekami lieli, lai viņa atrašanās amatos, kaut vai parlamenta opozīcijā, piešķirtu lielāku ticamību šādiem skaidrojumiem. Bez viņa Vācijas politiskajai šķirai krietni jāsaņemas, lai atgūtu “cilvēku uzticēšanos tiesiski demokrātiskās valsts institūcijām", ja citējam V. Šeibles intervijā lietotos vārdus. Mēs šeit Latvijā justos labāk, ja varētu ticēt Vācijai kā pasaules mērogā iespaidīgai valstij, kas palielina visas Eiropas Savienības spēku un varbūt aizliktu labu vārdu par mazo un tālo ES robežvalsti, t.i., par mums. Izsakām līdzjūtību Vācijai par V. Šeibles zaudēšanu un novēlam sasniegt tos mērķus, kurus viņš Vācijai izvirzīja Rostokas intervijā.
Intervijas citētā sadaļa sākās ar Vācijas politiskās situācijas vērtējumu no opozīcijas partijas skatpunkta:
Atbilstoši Bundestāga vēlēšanu rezultātiem, valdību izveidoja trīs partijas ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem, kādi tie tika demonstrēti priekšvēlēšanu cīņas laikā. Tomēr tās bija spiestas izveidot valdību, jo alternatīvas tika atmestas. Pirmajā brīdī izskatījās, ka domstarpības ir novērstas koalīcijas veidošanas sarunu laikā, taču tagad tās lien laukā no visiem stūriem un šķirbām. Tā tas netika ierēķināts, un tas mazina cilvēku uzticēšanos tiesiski demokrātiskās valsts institūcijām. No šādiem procesiem cieš visa Rietumu pasaule.
Kādi ir cēloņi sabiedrības masveidīgai neapmierinātībai ar politiku? Cilvēki ir saniknoti, agresīvi. Ko ar to iesākt?
Viens no iemesliem ir tas, ka mēs ilgus gadus, Vācijā kopš “pagrieziena” [burtiskā nozīme vārdam “Wende”, ar ko noteiktos gadījumos jāsaprot VDR likvidēšana], kopš mūra krišanas esam sasnieguši milzīgu progresu. Taču progress nav padarījis cilvēkus apmierinātākus. Tas ir modinājis pretenzijas. Tiktāl viss ir pašsaprotami. Mazāk saprotami ir tas, ko tad man vajadzēja darīt kā finanšu ministram, no kura prasīja iztērēt visus iespējamos līdzekļus uzreiz, bez nekādiem ierobežojumiem. Tā nedrīkst rīkoties. Ierobežojumi ir vajadzīgi, jo bez robežām cilvēki sagrauj paši sevi attiecībā uz klimatu, ekoloģiju, bet arī daudzos citos jautājumos. Mums ir labāk jāizskaidro iedzīvotājiem, ka brīvība bez robežām un noteikumiem nav iespējama. Tādējādi mums ir jāpanāk, lai aizvien vairāk cilvēku dāvātu savu uzticību demokrātiskajiem institūtiem. Tas būs grūti, bet krīze nozīmē arī iespējas. Tāpēc es esmu optimists, ka kļūs labāk.
Kāda ir jūsu nostāja pret Krievijas uzbrukumu Ukrainai? Kas Vācijai jādara, lai izpildītu savus pienākumus?
Līdz ar “pagriezienu”, līdz ar Austrumu-Rietumu konfrontācijas beigām šķita, ka Eiropā sasniegts mūžīgais miers. Diemžēl tie izrādījās dziļi maldi. Mēs ilgi negribējām saskatīt to, ko saskatīt varēja. Tagad mums diemžēl nākas saprast, ka Krievija īstenībā nekaro pret Ukrainu, jo Ukraina Krieviju neapdraud. Tas, no kā Putins jeb Krievija jūtas apdraudēta, ir tiesiskās demokrātijas ideja, no kuras izriet arī saimnieciskā un sociālā labklājība. Tāpēc mums jāsaprot, ka tas nav karš tikai pret Ukrainu, bet pret brīvajiem Rietumiem. Mums ir daudz izlēmīgāk ne vien jāatbalsta Ukraina, bet arī skaidri jāpasaka, ka nevienam nekādā gadījumā neļausim ar karu, ar militāriem līdzekļiem vai ar to draudiem mūs ietekmēt. To saprot Polija, saprot Baltijas valstis, kurām līdzās ir Krievija vai Krievijas karaspēks Baltkrievijā. No visām šim vietām Krievija var izbrukt. Tas viss prasa pret sevi izturēties ar vislielāko nopietnību. Nedrīkst būt tā, ka jauni ļaudis jūtas izbrīnīti par jautājumu, vai viņi negrib dienēt Bundesvērā. Mani vecie biedri tomēr sūta savus dēlus un mazdēlus dienēt. Tas ir grūti, bet tā tam jānotiek.
