Kādi ir iespējamie Krievijas izraisītā kara beigu scenāriji, kā kara gaita var ietekmēt Latvijas drošību, kāds ir Ukrainas un Krievijas kara vešanas potenciāls, kāda ir iekšpolitiskā situācija abās valstīs – rakstnieka, publicista Jurģa Liepnieka sarunas turpinājums ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu TV raidījumā "Nra.lv sarunas".
Vai realitāte var būt tāda, kā raksta Zalužnijs, ka mēs varam nonākt pozicionālajā karā - būs krievu aizsardzības līnijas, ārkārtīgi nostiprinātas, kurām nevar tikt pāri, un ukraiņi atkal būvēs savas. Un mēs nonākam pie pozicionāla kara ar mainīgu intensitāti.
Savā ziņā tas ir tas, kur es velku paralēli ar Pirmo pasaules karu, kas savā ziņā ir paradoksāli. Apstākļos, kur it kā varētu nodibināt gaisa pārākumu, kā NATO doktrīna saka, gaisa pārākums ir priekšnosacījums jebkam, un tāpēc arī NATO kolektīvā gaisa kaujasspēja ir daudzkārt lielāka nekā jebkuram citam. Teorētiski, kādai pusei uzbūvējot šo, tā vairs nav. Pirmā pasaules kara loģika - tur dirižabļi gaisā apkārt lidinājās un bija ļoti nosacīts efekts no šī faktora.
Otrs, kas ir šajā pozīciju karā, mēs atkal atgriežamies pie informācijas un morāles. Kuram griba būs spēcīgāka, neskatoties uz upuriem un visu citu, šo turpināt? Mēs varam tikai apbrīnot, cik daudz Ukrainas tauta ir gatava upurēt. Bet es arī apbrīnoju krievus, ka pilnīgi bezjēdzīga iemesla dēļ viņu upuri principā ir lielāki.
Tīri ciniski un pragmatiski - jo ilgāk notiek karadarbība Ukrainā, jo mums tas ir izdevīgāk. Kamēr tur notiek aktīva karadarbība, Krievijai, visticamāk, nav resursu, lai atvērtu vēl kādu fronti.
Karam var būt dažādas stadijas. Tas var būt "karsts" ar mēģinājumiem kaut ko pārraut, un tad tas var nonākt latentā stāvoklī un būt salīdzinoši neliels, un tas tā mēdz notikt. Šādos apstākļos mēs gluži nevaram piemērot šo loģiku - karš tur ir, un tāpēc mēs guļam mierīgi.
Bet ir skaidrs, ka korelācija starp to, kas notiek Ukrainas frontē, un Latvijas un Baltijas drošību ir vistiešākā. Un mūsu absolūta interese ir, lai ukraiņiem šajā karā veicas. Tas ir liels ieguldījums mūsu nākotnes drošībā. Un pretējais scenārijs ir ļoti liels trieciens mūsu nākotnes drošībai līdz pat praktiskiem apmēriem.
Pastāv tāds Polijas un Vācijas ekspertu viedoklis, ka Krievijai paies 10-15 gadi, lai pārorientētos un tad uzbruktu Baltijas valstīm. Bet tagad izskatās, ka Krievija diezgan ātri pārorientē savu rūpniecību, ir atrisinājusi problēmas ar ražošanu, pārorientē ekonomiku, iegūst militāru pieredzi un kompetenci, pārvēršoties par Ziemeļkoreju, tikai lielākos mērogos, valsti, kas pakārtota karam. Varbūt mums vairs nav 10-15 gadu un viņi var atvērt arī citas frontes?
Jā, Krievijas ekonomika arvien vairāk tiek militarizēta, izņemot vienu sektoru - dabas resursu ieguvi, kurus tā joprojām veiksmīgi pārdod Eiropai un visur citur.
Savā ziņā Krievijas sabiedrība tiek pieradināta pie kara. Putins ļoti rūpīgi tam seko līdzi - karš ir liela lieta, bet mēs mēģināsim jūs neskart. Mēģina radīt tādu karu, kuru var neielaist ļoti dziļi Krievijas sabiedrībā. Varam redzēt arī vienu no iespējamiem scenārijiem, lai leģitimizētu to, ka karš nepieciešams, lai noturētos pie varas.
Tad ir otra argumenta daļa - NATO. Kas ir NATO, ko tas nozīmē Krievijai, un kāda ir attieksme pret riskiem iepretim NATO? Šo divu gadu laikā mēs esam redzējuši attieksmi nekādā veidā neprovocēt NATO.
Riski būs saistīti ar to, cik stiprs būs NATO un cik spēcīgi būs atturēšanas faktori. Jo, lai kā Krievija pārorientētu savu ekonomiku, tā nevarēs cīnīties ar kolektīvo NATO, kur iekšā ir ASV. Bet mēs nevaram pieņemt, ka tas tā būs vienmēr un mūžīgi mūžos.
Trešais faktors ir tas, kas notiek pasaulē. Tālie Austrumi, Taivāna, Tuvie Austrumi noteikti ir vēl vieni faktori, kas ietekmē aprēķinus. Līdz ar to mēs varam pieņemt situāciju, ka iespējams militārs iebrukums šajā reģionā ir ticams. Ticamības procents zem 50% ir pietiekami liels, lai mums būtu jāstrādā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, lai mazinātu šo iespējamību. Es to sev esmu noformulējis tā, ka man jāstrādā tā, lai maniem bērniem nebūtu jāpiedzīvo tas, ko piedzīvoja jaunieši Doneckā, Luhanskā un citur.
Runājot par Krievijas iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās - iejaukšanos vēlēšanās, korupciju, vai nav tā, ka arī šeit Krievija ir mācījusies? Un tas tieši skar arī mūs.
Krievija noteikti darbosies šajā hibrīdvirzienā, mēģinās to uzlabot. Bet ir sistēmiskās problēmas, un mēs varam paļauties uz to, ka korupcija un zagšana tur joprojām būs. Ne visa nauda, kas tik veltīta šīm operācijām, tur arī nonāks, bet tas nenozīmē, ka mēs varam mierīgi gulēt. Daļa naudas tiks izmantota šiem mērķiem.
Vai mūsu pašu dienesti, kuriem ar to jātiek galā, būs pietiekami spējīgi. Un bieži vien, tā kā tas iet politiskajā dienas kārtībā, tad notiek izvēle uztaisīt soli atpakaļ, un, ja nevar pieķert pie rokas, nolemj labāk neiesaistīties, kas, manuprāt, ir nepareizi. Mūsu reģionā valstis mācās, bet nepietiekami.
Otrs faktors ir stingra vēršanās pret tiem, kas līdzdarbojas, ir tieši vai netieši ieinteresēti, un viņu sasaiste ar valsts nodevību. Diemžēl veselā virknē Eiropas valstu šis nenotiek.
Somijai un Zviedrijai jāiestājas NATO, bet Turcija ir pret. Iedzīvotājiem mūsu reģionā rodas bažas par domstarpībām NATO lēmumu pieņemšanā un par to, cik stipra ir NATO.
Šī organizācija šobrīd ir spējīga darboties, bet ir viena valsts, kurai tiešām ir ārkārtīgi liels svars, tās militārais pienesums ir vairāk nekā 50%, un tā ir ASV. Šī pozīcija nosaka pašreizējo NATO efektivitāti. Ja Turcijai vai kādai citai valstij ir iebildumi, bet ASV ir gatavas rīkoties, un ir liela krīze, tas ir pavisam cits stāsts. Arī Eiropā ir valstis, uz kurām varam paļauties. Bet NATO spēja darboties ir tā, pie kā mums ir jāstrādā.
ASV iesaiste Eiropā vistiešākajā veidā ir mūsu intereses. Un es pieņemu, ka tas ir viens no vadošajiem mūsu ārpolitikas vektoriem. Tas ir tas, pie kā mums jāstrādā, ņemot vērā, ka nāk vēlēšanas. Eiropas spēku spēja un attīstība ir arī NATO intereses.
Mums ir viena prioritāte - reālo militāro spēju attīstība. Galvenais, lai ir spēja izvietot, apgādāt spēkus un veikt triecienus. Un šeit diemžēl jāsaka, ka Eiropa kustas lēni. Šie ir tie apstākļi, kad, manuprāt, vajadzētu ātrāk. Vācija ir pateikusi, ka tai jāgatavojas aizsardzības karam, kas mums ir laba ziņa.
Teorētiski - kā var beigties Ukrainas karš?
Velkot paralēles ar 1917. gadu, būs iekšējais sabrukums Krievijā. Tā būs loterijas veiksme, ja tā notiks. Ja Prigožins nebūtu pagriezies atpakaļ, tad mums kara, visticamāk, vairs nebūtu. Šie elementi vienā vai otrā formā tur pastāv, un tas būtu jāsaprot.
Otrs scenārijs ir esošo līniju iesaldēšana, kas ir nevis kara beigas, bet "taimauts". Un svarīgi ir, kur tas atsākas, turpat vai citur, un kādi ir apstākļi.
Trešais - Krievijas ambīcijas joprojām ir vismaz Odesa un Harkiva. Visa Ukraina skaidrs, ka nē. Ir svarīgi apstākļi un no kurienes sākas sarunu pozīcija, ja mēģina vienoties par uguns pārtraukšanu.
Kāda šobrīd ir Krievijas gatavība vest sarunas?
Manuprāt, šobrīd, ja skatās no Kremļa perspektīvas, to ir uzsvēris Putins - viņi izturēs ilgāk nekā Rietumi, un šobrīd signāli to apstiprina. Mobilizācija notiek, cilvēki saņem naudas žūksni un iet šturmēt Avdijivku. Vienīgi tas nozīmē Krievijai milzīgu demogrāfisko krīzi pēc pāris gadiem, par kuru tā maksās. Tas nepaliks bez sekām, Krievijas iedzīvotāju iekšējā struktūra mainīsies. Bet tieši tas pats attiecas uz Ukrainu.
Ukrainā tomēr ir spēcīga demokrātijas ietekme, un politiķis, lai kāds viņš arī būtu, nevarēs iet pret to, ko grib lielākā daļa sabiedrības un armija. Šobrīd Zelenskis gribēdams nevarētu iet uz miera sarunām. Tā ir dinamika šobrīd. Protams, ka sabiedrības noskaņojums var arī mainīties. Šobrīd nav lielu izmaiņu noskaņojumā par vēlmi uzvarēt, nevis vienoties.
Karš turpināsies noteikti visu nākamo gadu, jo, kas attiecas uz Krievijas loģiku, viņi noteikti centīsies aizvilkt līdz 2025. gadam, jo uzskatīs, ka tad būs daudz labvēlīgāki apstākļi nekā šobrīd.
Vai Latvijas puse šo laiku izmanto lietderīgi?
Ir iepirkumi, bet ārkārtīgi svarīgi ir strādāt ne tikai ar "dzelžiem", bet lai mums būtu reālas kaujas spējas, kuras mēs ātrā laikā varam nolikt tur, kur vajag. Tur ir darbs darāms - inženiertehniskās aizsardzības sistēmas, paziņojumi, Baltijas jūras piegādes ceļa nodrošināšana, kas neattiecas tikai uz Latviju, bet ir reģiona problēma. Lielākais darbs, lai NATO joprojām būtu tāda NATO, kas mūs aizsargā. Arī pēc diviem gadiem.
