Kāpēc kaimiņos būvē kodolreaktorus, bet Latvija kodolenerģijas iespējas ignorē? Izrādās, aiz Latvijas kūtruma kodolenerģijas jomā stāv Krievijas gāzes lobijs, arī zināšanu un kompetences trūkums – tā TV raidījumā "Nra.lv sarunas" skaidroja kodolfizikas zinātņu doktors Agris Auce.
1984. gadā Latvijas PSR Ministru padome Pāvilostā plānoja būvēt kodolreaktoru. Taču pēc Černobiļas avārijas un Padomju Savienības sabrukšanas no šī plāna Latvija atteicās. A. Auce uzskata, ja Padomju Savienība būtu turpinājusi pastāvēt un nebūtu noticis Černobiļas negadījums, šis reaktors, visticamāk, tiktu uzbūvēts. Jo kodolreaktoram ir svarīgi, lai līdzās būtu ūdens un lieljaudas elektrības pārvades līnijas.
Mūsdienās ir citas tehnoloģijas un atomreaktori kļuvuši drošāki. Vācija, kas nesen vēl noliedza kodolenerģiju, Skandināvijas valstis, kā arī pat mūsu kaimiņi Igaunijā domā par kodolreaktora būvniecību.
A. Auce stāsta, ka pa šo laiku ir notikušas ļoti lielas izmaiņas, nomainījušās vairākas kodolreaktoru paaudzes un pasaulē šobrīd sākusies ļoti strauja tehnoloģiju attīstība. Tā ir tehniski atšķirīga, kā arī notikušas lielas izmaiņas atomelektrostaciju būves finansiālajā aspektā un arī drošības aspektā.
Mūsdienās Černobiļas tipa reaktoru vairs nav, pēc avārijas arī esošie tika pārtaisīti. Normāli mūsdienu kodolreaktori ir ar 1000-1600 megavatu jaudu, kas ir aptuveni viss Latvijas enerģijas patēriņš. Latvija nespētu pat tik daudz patērēt, un parasti reaktori ir vairāki, tā ir ļoti liela būve.
Mūsdienās atomelektrostacijas tiek iebūvētas drošos aizsargkupolos, ja tomēr kas notiktu, lai postošās sekas pēc iespējas tiktu mazinātas. Fukušimā Japānā bija vecās paaudzes reaktori, kuriem bija drīz jābeidz darboties. Tur nebija tāda drošības aspekta kā ūdeņraža sadedzināšanas funkcija.
Pasaulē tagad atomelektrostaciju būvniecība strauji attīstās, un līderi šajā ziņā ir Francija, Koreja, Krievija, Ķīna un ASV. Lielas valstis, lieli patērētāji, tie arī būvēs atomelektrostacijas, jo viņiem daudz vajag. Ļoti strauja attīstība notiek arī mazajiem modulārajiem atomreaktoriem. Šobrīd pasaulē tiek izstrādāti 80 dažādi modeļi, paredzēti dažādām vajadzībām. Un tas ir tas, kas drīzumā tiks uzbūvēts mūsu kaimiņvalstīs. Polija plāno būvēt no divām līdz četrām lielajām atomstacijām un 50 mazās, modulārās, stāstīja kodolfiziķis A. Auce.
Par to, cik sabiedrība ir turīga, var spriest pēc tā, cik elektroenerģijas tā patērē, un nākotnē tā būs arvien vairāk. Agrāk valsts labklājības rādītājs bija enerģētika, bet tagad ir uzņemts kurss uz CO2 brīvo enerģiju, kas lielā mērā nozīmē pāreju uz elektrību vai malku, skaidroja A. Auce.
Tas nozīmē, ka faktiski mūsu nākotnes labklājība būs atkarīga no elektrības. Statistika rāda, ka valstīs, kurās labklājības līmenis ir augsts, arī elektrības patēriņš ir augsts. Tas var svārstīties atkarībā no tā, kādas ražošanas nozares prevalē. Rietumeiropā elektroenerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir divas reizes lielāks nekā Latvijā, bet Zviedrijā trīs četras reizes lielāks nekā Latvijā.
Elektroenerģijas taupīšana ir svarīgs aspekts, bet Zviedrijā elektrība tika taupīta aptuveni 20 gadus, un pierādījās, ka vairāk ietaupīt nevar, jāgatavojas pieprasījuma palielinājumam. Somijā un Zviedrijā ir diezgan liels kodolenerģijas īpatsvars elektrības ražošanā.
A. Auce atgādināja, ka pirmā kodolenerģijas revolūcija notika septiņdesmitajos, kad bija naftas krīze. Arī Padomju Savienības sabrukums daļēji bija plašākas kodolenerģijas izmantošanas sekas - radās cita veida enerģētika, kas nebija atkarīga no naftas. Tad nāca lētās naftas un lētās gāzes periods. Tagad Zviedrija plāno 10 jaunu atomelektrostaciju būvniecību, jo uzskata, ka līdz 2065. gadam elektrības patēriņš valstī dubultosies.
Igaunija ir sākusi kompaktās atomelektrostacijas būvniecības procesu. Vēl tikai Igaunijas parlamentam un valdībai ir jāpieņem formāls lēmums, vai viņi grib kodolenerģiju savā enerģijas portfelī. Igauņi Latvijai ir piecus septiņus gadus priekšā.
Kāpēc Latvija neizvirza sev tādus ambiciozus mērķus, pat nerunā par to? A. Auce uzskata, ka tam ir vairāki iemesli. Viens ir "Gazprom" lobijs, kas Krievijas interesēs ietekmē dažādus mūsu politiķus. Tas ilgu laiku ir bijis visnopietnākais iemesls.
Otrs ir lielais zināšanu un kompetences trūkums, un tad ir grūti pietiekami labi saskatīt, kas notiek pasaulē. Latvijā nav neviena kodolenerģijas speciālista, tie arī netiek sagatavoti. Un to ietekmē šis Krievijas lobijs, lai neļautu tādai valstij kā Latvija iet citu attīstības ceļu, uzskata A. Auce.
"Mums ir divi Saeimas lēmumi. Viens no tiem ietverts pagājušā gada Enerģētikas likumā, ka atomelektrostacijai jānodrošina pieslēgums. Otrs ir šī pavasara deklarācija par enerģiju, kas cita starpā saka arī kaut ko par kodolenerģiju. Līdz šā gada beigām Saeima uzdeva valdībai sagatavot un sniegt ziņojumu par stratēģiju kodolenerģijā. Pagaidām nekas nav ticis publiskots," atzina kodolfizikas zinātņu doktors.
Atomelektrostacijas uzbūvēšana prasa ilglaicīgu plānošanu. Tādā valstī, kur jau ir atomelektrostacija, process aizņem sešus līdz desmit gadus, atkarībā kā būvē. Atomelektrostacijas ražotājam nepieciešamas licences un dažādi sertifikāti. Kodoldrošības inspekcija kopā ar attiecīgajām plānošanas organizācijām vienu divus gadus izskata, vai varēs dot atļauju. Ja atļauju piešķir, tad tiek izveidotas materiālu piegādes ķēdes un to sāk būvēt.
"Latvijas situācija ir sarežģīta. Latvijā nekā nav, un pie tā ir mērķtiecīgi strādāts, lai nekā nebūtu. Mums nav šī pamata, nav arī intereses," sacīja A. Auce.
Lai Latvijā izveidotu kompetences pamatu, būtu vajadzīgas kontrolējošās, regulējošās iestādes. Šobrīd ir Radiācijas drošības centrs un uzraudzība ir nodrošināta. Savukārt kodolenerģija prasa citu organizāciju - kodoldrošības uzraugu, kurš sekotu līdzi tam, kā strādā kodoliestādes, nepieciešams uzraudzīt kodolreaktora būvi. Tā visa mums nav. “Ir vajadzīgi kvalificēti speciālisti, kas uzraudzītu, lai būve tiek pareizi uzbūvēta, tiek ievērotas visas saistības pret drošību un vidi. Ja mēs paskatāmies Igaunijas plānu 300 megavatu reaktoram, tad viņi ir uzrādījuši 30-50 speciālistus, kas katrā posmā būs vajadzīgi. Turklāt ar labu kvalifikāciju, lai spētu uzraudzīt," stāstīja A. Auce.
Otra joma, kur ir vajadzīga izglītība un prasmes, ir visa likumdošanas bāze. Arī tās mums nav. Mums nav normatīvo aktu, kas var regulēt, kā būvēt atomelektrostaciju, kādi nosacījumi jāizpilda, kādas ir tehniskās prasības, atbildības jautājumi.
Lietuvai, kad tā gatavojās būvēt savu Visaginas atomelektrostaciju, vairākus gadus aizņēma likumdošanas paketes izstrāde un tās pieņemšana. Demokrātiskā valstī tas ir ilgstošs process, kas prasa zināšanas, diskusijas, apspriešanu, sabiedrības iesaisti. Igaunija to ir daudz ātrāk uzsākusi. Latvijā tas viss ir nulles līmenī. Bet, tikai izstrādājot šo likumdošanas ietvaru, var tālāk lemt, kur būvēt atomelektrostaciju, kādu un kā to darīt, secināja kodolfiziķis.
Protams, būs vajadzīgs kodolreaktora operators, kurš to darbinās, finansētāji, būvnieki - visur būs vajadzīgi speciālisti.
"Manas bažas ir par to, pirms pieņemt stratēģiju, ir kaut kas jāzina par to, ko mēs pieņemam. Nav jau to zināšanu. Vispirms jāsāk ar zināšanu bāzes izveidošanu, lai tie, kas pieņem stratēģiju vismaz apjaustu, par ko ir runa. Pašlaik tas līmenis ir apmēram tāds - apmeklējām divus, trīs, piecus semināriņus un tagad esam eksperti. Vai mēs gribētu dzīvot ar stratēģiju, kas izstrādāta šādā līmenī?" retoriski vaicāja A. Auce.
Lai radītu zināšanu bāzi, viņš iesaka izveidot pētniecības grupu, kurā cilvēki var iegūt pamatzināšanas, veidot kursus, apmainīties ar viedokļiem pasaulē, kur tas notiek. Arī Latvijai būtu jāspēj izteikt savu viedokli kvalificētā veidā par apkārtējo valstu projektiem, saprast, ar ko mums būtu jārēķinās. Pagaidām Latvijai atliek vien vērot kaimiņus.
Nākotnē jārēķinās, ka kodolenerģijā ir ne tikai elektrības, bet arī siltuma izmantošanas iespēja. Pasaulē ir tendence izstrādāt tādus reaktorus, ar kuriem varētu aizvietot ogļu vai, mūsu gadījumā, gāzes stacijas.
