Ticēsim labajam, ka jau šajā gadā tiks nodota ekspluatācijā Jaunā Rīgas teātra (JRT) atjaunotā ēka Lāčplēša ielā 25 un martā teātris aicinās skatītājus uz pirmo atjaunotajai skatuvei iestudēto izrādi “Sapņu tulkotāju sekta".
1901. gadā uzceltās, ilgu laiku par Dailes teātri sauktās un tagad pilnībā pārbūvētās ēkas atdošana Jaunajam Rīgas teātrim būtu daudz kas vairāk nekā tikai laba ziņa. Drīzāk tas būtu brīnums, ja atceramies, ka pārbūves projektam aprit desmit, bet pašai pārbūvei - pieci gadi. JRT ēkas rekonstrukcija notiek pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta, kurš pārbūves projektu konkursā uzvarēja 2013. gadā.
Kurš nu vairs atceras pārpratumus, pārmetumus, kaislības un visu citu, kāpēc ar 2013. gadu datēta projekta izpilde reāli sākās tikai 2018. gadā. Rekonstrukcijas sākums tika iepīts valsts simtgades sasniegumu vainagā, taču ne viens vien no šā vainaga ziediem līdz šim laikam nevis glīti izkalta, bet sāka pelēt un pūt.
Uz pagaidu telpām pārceltā JRT atgriešanās mājās sākotnēji tika solīta 2020. gada beigās. Kopš tā laika būvnieki un Latvijas valsts vārdā teātra pārbūvi pasūtījušais uzņēmums “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) ar būvniecības termiņiem ir rīkojušies tāpat, kā kādas anekdotes tēli cirta asti sunītim. Žēl sunīša un žēl aktieru, tāpēc asti cirta pa mazam gabaliņam un aktieriem darbu brīnišķīgajās telpās pēc 2020. gada neveiksmes solīja 2022. gada otrajā pusē vai vismaz tā beigās, pēc tam 2023. gada martā vai aprīlī, pēc tam rudenī vai vismaz gada beigās. Vakar, 2023. gada 30. novembrī VNĪ atrādīja būvlaukumu tādā kondīcijā, kas ļauj noticēt tagadējiem solījumiem, ka 2024. gada martā teātris tiešām atvērs priekškaru pirmajai izrādei uz atjaunotās skatuves.
Teātra ēkas atjaunošanu par brīnumu iespējams saukt arī labā nozīmē, uzskaitot ieguvumus, kādus šī atjaunošana dos aktieriem, režisoriem un skatītājiem, pilsētai un valstij. Teātra ēkas apjoms dubultots, apvienojot vairākas ēkas, tajā skaitā uzveidojot starp tām pazemē gremdētas un gaisā pakārtas pārejas. Teātris strādās uz trijām skatuvēm, kas aprīkotas ar līdz šim Latvijā nepieejamām telpas transformācijas un gaismas un skaņu efektu radīšanas iespējām. Zem teātra ēkām radīts pagrabstāvs, kurā taisīs izrāžu dekorācijas. Vēl bez trijām izrāžu zālēm būs arī mēģinājumu zāles ar skatuvēm izrāžu zāļu apjomā, lai mēģinājumi uz tām varētu notikt reālajās dekorācijās, neietekmējot izrāžu grafiku uz īstajām skatuvēm. Daudz darīts arī skatītāju labsajūtai, gatavojot viņiem ne tikai izrāžu zāles, bet arī pastaigu telpas ar skatu uz pilsētu un pieeju ēdieniem un dzērieniem.
Atsevišķu sadaļu teātra ēkas brīnumainajām pārvērtībām varētu veidot no to būvdetaļu un vecā plānojuma elementu saraksta, kas atjaunots un integrēts jaunbūvē. Šādā veidā būvdarbi tika padarīti jūtami sarežģītāki un dārgāki, nekā vecas ēkas noplēšana un aizvietošana ar praktiski no jauna uzceltu ēku, kurā saglabāti labi ja daži vecās fasādes logi vai viena ķieģeļu siena interjerā. Uz kopējās būvprakses fona ar pateicību jāpieņem pat tādi nieki, bet JRT atjaunoto ēku komplekss ir vairāk nekā simts gadu laikā šajā vietā uzkrāto būvniecības paņēmienu, interjeru veidošanas un telpu funkcionalitātes saglabāšanas un eksponēšanas etalons. Arī tas varētu būt par iemeslu apmeklēt JRT ne vienu reizi vien, lai gan teātrim šāds skatītāju piesaistīšanas veids nav vajadzīgs. Arī tagadējās JRT pagaidu telpās notiekošo izrāžu biļetes tiek izpirktas dažu minūšu laikā (biļešu tirdzniecība elektroniski nodrošina šādus rezultātus burtiskā nozīmē).
Vakardienas stāstā par JRT ēku atjaunošanu Z. Gaile ietvēra pamatojumu, kāpēc tās Rīgai vajadzīgas vismaz tikpat cik teātrim. Proti, vajadzīgas kā vieta, kuru dēļ cilvēki būtu ar mieru atgriezties pilsētas centrā. Pirmkārt, vakaros pēc darba palikt vai atgriezties uz pasākumiem, nevis ierušināties savās savrupmājās vai dzīvokļos Pierīgā. Otrkārt, atjaunot vai vismaz nepazaudēt dzīves vietu Rīgā, tajā skaitā arī Rīgas centrālajā daļā, kur cilvēkus gaida pustūkstotis tukšu vai gandrīz tukšu ēku.
Tūlīt pat jāatzīst, ka ēkas gaida ne vienkārši cilvēkus, bet cilvēkus ar naudu, ar ko padarīt vecās ēkas derīgas ne tikai vispār dzīvošanai, bet dzīvošanai tajā komforta līmenī, zem kāda tagadējie Latvijas iedzīvotāji cenšas nenolaisties. Konkrētās publiskās ēkas (ēku grupas) atjaunošana visaugstākajā līmenī šobrīd notaksēta par 32,4 miljoniem eiro ar piebildi, ka summa var mainīties atkarībā no izmaksu sadārdzinājuma. Mainīsies uz augšu tā neapšaubāmi. Visticamāk, ka sadārdzinājuma novērtēšana neiztiks bez strīdiem starp valsti un pilnsabiedrību “SBSC”, kurā kā ģenerāluzņēmējs apvienojušies vairāki “Skonto” grupas uzņēmumi. Nacionālās bibliotēkas piemērs liek rēķināties ar šādu strīdu izvilkšanu līdz tiesai un tālāk valkāšanu pa tiesu instancēm gadus piecus vai pat ilgāk.
Ticēsim, ka aktieri netiks izmantoti par ķīlniekiem, izdarot tā, lai viņi nevarētu kāpt uz skatuves pirms valsts norēķināšanās ar būvniekiem. JRT pilda savu publiski pausto apņemšanos neiestudēt pagaidu telpās jaunas izrādes šīm pagaidu telpām. Teātris rāda iepriekšējos iestudējumus, bet gatavo jauniestudējumu, ar ko atsākt savu darbu Lāčplēša ielā 25. Runa, protams, par teātra lielo zāli ar piecsimt skatītāju vietām. Izrādes nosaukums “Sapņu tulkotāju sekta”.
Turpmāk teātra rīcībā būs trīs skatuves, bet teātrī strādā simts cilvēki, tajā skaitā 23 aktieri. Aktieru skaitu palielināt nav plānots. Pāri pagalmam starp teātra ēkām uzbūvēts stikla tunelis, lai aktieri varētu nonākt no vienas izrāžu zāles uz citu izrāžu zāli gandrīz kā uz blakus telpu. Vai tiešām viens un tas pats aktieris spēs uzstāties vairākās izrādēs vienlaicīgi? Skatītāji varēs to minēt, vērojot aktieru gaitas pa stikla tuneli. Bet, lai saglabātu intrigu vai teātra brīnumus, aktieriem tiek šūti speciāli apmetņi ar kapucēm, aiz kuriem viņus nebūšot viegli atpazīt.
