Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sagatavotais likumprojekts par īpašas nodevas uzlikšanu bankām uz trešo lasījumu ieguvis trešo, praktiski pilnīgi no jauna uzrakstītu versiju.
Likumprojekta jauno versiju uzrakstījuši Finanšu ministrijas ierēdņi, ņemot vērā diskusijas, kādas daudzkārt notikušas Budžeta komisijā un vairākkārt - Saeimas plenārsēdēs, kad likumprojektu pieņēma divos lasījumos. Rezultātā tapis kaut kāds brīnums, kura kolektīvā pārlasīšana noveda līdz solījumiem šo tekstu vēlreiz pārlasīt un apdomāt klusībā un varbūt arī apspriest frakcijās, lai vismaz paši komisijas locekļi saprastu, ko viņi piedāvās Saeimas plenārsēdei. Tam visam viņi atvēlēja tikai pāris dienas, lai paši pagūtu nobalsot par trešajam lasījumam sagatavotā likumprojekta galīgo variantu vismaz piecas Saeimas kārtība rullī noteiktās dienas pirms likumprojekta izskatīšanas plenārsēdē. Likumprojekts jāpārtaisa par likumu pēc iespējas ātrāk, lai līdz ar nākamo gadu sāktos politiķu apsolītās atlaides hipotekāro kredītu maksājumiem uz jaunieviestās nodevas rēķina. Hipotekārajiem parādniekiem jau apsolīto atlaižu nepiešķiršanu politiķi diez vai atļausies, kaut arī viņi apzinās nepatikšanas, kas likuma pieņēmējiem var draudēt.
Pirmkārt, likumprojekts ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) pārvaldes institūciju politiku, kādu šo institūciju vārdā realizē Eiropas Centrālā Banka (ECB). Saeimā noteikti ir entuziasti turpināt karjeru ES institūcijās, ar kurām viņi nevēlas sanīsties.
Otrkārt, likuma pieņēmējiem draud grēkāžu lomas par ekonomikas lejupslīdi. Tā turpināsies noteikti neatkarīgi no nodevas uzlikšana vai neuzlikšanas bankām, bet izskaidrot šo lejupslīdi būs ērti ar jau tagad gatavo stāstu, ka pie vainas politiķu iejaukšanās ekonomikā kopumā, bet jo īpaši civiltiesiskajās attiecībās starp kredītdevējiem un ņēmējiem.
Treškārt, deputāti ar visiem viņu radiem un draugiem ir banku parādnieki, jo bankas taču kreditē pārsvarā tos, kuri pratuši ierāpties valsts silē. Parādnieku pozīcija nav tā labākā vieta banku kaitināšanai.
Jaunās nodevas ieviešanai tiek izmantota Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozīšana, pēc būtības - papildināšana ar sadaļu, kādas patreiz nav ne tajā, ne kādā citā Latvijas likumā. Nodevas ieviešanas loģika ir tāda, ka hipotekārie parādnieki ir finanšu pakalpojuma patērētāji. Viņu tiesības tiekot aizskartas ar mainīgo kredītprocentu likmju celšanu. Tas nekas, ka viņi savulaik piekrituši likmju celšanai gadījumā, ja celtos starpbanku aizņemšanās likme, ko izsaka indekss Euribor. Viņi taču nevarēja zināt, ka ECB ar savu refinansēšanas likmju celšanu panāks Euribor palielināšanu līdz līmenim, kas tieši tā arī domāts kredītņēmēju izputināšanai. Tā, lūk, ECB cīnās pret inflāciju, ko pati ECB izraisījusi, palaižot apritē 6-7 triljonus eiro, kas ekonomikai bija lieki, bet valstu un arī privāto parādu noslēpšanai - pilnīgi nepieciešami. Tagad ECB caur komercbankām sūc naudu atpakaļ kaut demonstratīvi dekoratīvā apmērā, jo kaut kā taču cīņa pret inflāciju jāparāda. Savukārt Latvija nav vienīgā valsts ES, kas mēģina izsūkt naudu no bankām un palaist to apritē, tādējādi veicinot inflāciju ar naudas daudzuma zuduma bremzēšanu.
No ekonomikas izsūktās naudas pirmā manifestēšanās notiek komercbanku peļņā. Ar refinansēšanas likmes celšanu ECB panākusi, ka Latvijas komercbanku kopējā peļņa augusi no 322 miljoniem eiro visā 2022. gadā līdz 596 miljoniem eiro šā gada pirmajos 10 mēnešos. Līdz gada beigām peļņai vajadzētu sasniegt 700 - 800 miljonus eiro, jo refinansēšanas likmes celšanu ECB turpināja līdz pat šā gada rudenim, t.i., arī gada otrajā pusē. Un katrs refinansēšanas likmes procentpunkts (pat procentpunkta desmitdaļas) nozīmē Latvijas komercbanku peļņas pieaugumu par desmitiem miljoniem eiro.
No banku peļņas Latvijas valsts grib divos paņēmienos atkost daļu, kas pamanāmi mazāka par peļņas pieaugumu.
Sarindojot kodienus pēc kumosu lielumiem, pirmā ir uzņēmumu ienākumu nodokļa maksāšanas kārtības maiņa no maksāšanas par sadalīto peļņu uz maksāšanu par iegrāmatoto peļņu. Citiem vārdiem sakot, no nemaksāšanas nemaz, jo kāpēc gan bankām peļņu “dalīt", ja var visu naudu atstāt sev vienkārši tāpat, uz kaut cik reālu maksāšanu. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, nākamā gada budžeta tēriņu segšanai valsts no bankām papildus iegūšot 140 miljonus eiro, kas nav graujoši daudz no 800 miljonu eiro peļņas. Otrais kumoss, kas jāatkož ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, tika vērtēts 90 miljonu eiro lielumā, bet vakar deputāti minēja, ka drīzāk tie būs 80-85 miljoni eiro. Tiešā veidā valsts uz tiem nepretendēs. Tā būs virtuāla summa, ko radīs 1/3 daļas atrēķināšana no hipotekāro kredītu procentiem. Tomēr šai summai vajadzētu iegūt realitāti vispirms parādnieku mājsaimniecību budžetā, tālāk apritē, kur parādnieki pirks vairāk preču un pakalpojumu, un galu galā valsts budžetā, cik nu valsts pratīs no šīs aprites iekasēt ar nodokļiem un nodevām.
Sākotnējais nodoms bija tāds, ka bankas jauno nodevu iemaksās pašas sev, pārskaitot no peļņas uz speciālu uzkrājumu, no kura pašas sev samaksās pusi no hipotekāro kredītu procentu (ne pamatsummu) maksājumiem savu parādnieku vietā. Tagad procentu samazināsāna uz pusi apcirpta līdz samaināsānai par 30%. Bankas atbrīvotas no uzkrājumu turētāju pienākumiem, kurus uzņemsies Valsts ieņēmumu dienests. Šī iestāde izveidos tranzītkontu, kurā bankas ieskaitīs daļu no hipotekāro parādnieku veiktajiem procentu maksājumiem, bet VID šo naudu atdos atpakaļ banku parādniekiem. Ja viss notiks tā, kā politiķi sola un cenšas sasteigt, tad pirmās kompensācijas parādnieki sāks saņemt varbūt nākamā gada februārī vai martā. Kompensāciju maksāšana pašlaik terminēta ar vienu gadu, bet Ukrainas iedzīvotājiem piešķiramā palīdzības likuma pagarināšanas piemērs rāda, ka kompensēšanas beigu termiņš nav zināms. Termiņš nav atkarīgs no Latvijas, bet no ECB.
Kompensāciju par parāda atdošanu bankām saņems tie hipotekārie parādnieki, kuriem
No tā dokumenta, ar kādu vakar strādāja komisija, pazudušas īpašās tiesības uz kredītmaksājumu samazināšanu ģimenēm ar bērniem un piedevām vēl ģimenēm bērna gaidīšanas laikā. Iespējams, ka deputāti tomēr palasījuši “Neatkarīgās” 2. novembra publikāciju ar jautājumu, ko bankām iesākt, “ja viena bērna dēļ bankām pieteiksies divi tēvi un vēl kuplāks pretendentu loks, jo kredītus taču var ņemt gan tēvs, gan māte, kuri dzīvo dažādās ģimenēs (mājsaimniecībās)”?
Vakar, protams, nekur nebija pazudusi retorika, ka likumdošanas jaunievedums būs labvēlīgs ģimenēm ar bērniem. Taču to var saprast arī tādā nozīmē, gandrīz katram kredītņēmējam atradīsies saistība ar kādu bērnu kaut otrā pasauēs malā. Vienam un tam pašam bērnam taču ir gan tēvs, gan māte, no kuriem katrs var kļūt par kredītņēmēju, un turklāt saistība ar vairākām ģimenēm, no kurām šķirto ģimeņu skaits lielāks nekā aktuālo ģimeņu skaits.
Skarbi, ka kredītprocentu atlaides nedos tiem, kuriem tās vajag visvairāk, ja jau pat draudi izlikšanai no ieķīlātā mājokļa nav piespieduši viņus turpināt segt kredītsaistības. Neko citu jau arī nevarēja gaidīt no deputātiem, kuriem pašiem šāda situācija nedraud, ja vien kāds deputāts neiepinas individuālās kriminālajās afērās. Valsts tomēr apņēmusies darīt kaut ko, lai bezpajumtnieku skaitu nevairotu, ja vien tas iespējams. Finanšu ministrija piedāvā plānu, kā nelielu daļu no banku ienākuma nodoklī samaksātās naudas novirzīt valsts finanšu institūcijai “Altum", lai tā drīkstētu bez maksas garantēt trūcīgo parādnieku kredītu atmaksu gadījumos, ja bankas ir ar mieru atlikt kredītu pilnās summas iekasēšanu līdz labākiem laikiem zemāka Euribor izskatā.
