Ar bijušā Pētera parka ozolu postītāju tiesāšanu 1923. gadā sāktajā Uzvaras parka vēsturē atkārtojušies vairāki līdzīgi gadījumi ar pazudušu naudu un bojā gājušiem cilvēkiem.
Ir vairākas cilvēku grupas, kas lūkojas uz Uzvaras parka atjaunošanai atvēlētajiem 13 miljoniem eiro ar ļoti kaulainu aci - ar pārliecību, ka darbu reālās izmaksas tuvākas 1,3 nekā 13 miljoniem. Tie, protams, cilvēki, kuri vēršas pret Latvijā vai tieši Rīgā valdošajiem politiskajiem spēkiem un to vadoņiem kaut no diametrāli pretējām pozīcijām. Tie tikpat labi varētu būt uz Krieviju orientētie krievvalodīgo kopienas aktīvisti kā visradikālie cīnītāji par latvisku Latviju. Vēsturisku analogu šādiem pārmetumiem veido Kārļa Ulmaņa varu nomainījušais Latvijas okupācijas režīms, kurš sāka publiski interesēties, kur gan palikuši pēc Ulmaņa aicinājuma saziedotie divi miljoni latu Uzvaras parka un laukuma izbūvei. Savukārt Krievijas imperatoram Pēterim I par godu stādīto ozolu iznīcināšana izrādījās bāls pieteikums Uzvaras pieminekļa graušanai, kuras pirmajā piegājienā 1997. gadā bojā aizgāja nevis dzelzsbetona būve, bet cilvēki. Pirms tam 1946. gadā Uzvaras parks tika izraudzīts par vietu publiskai nāvessoda izpildei atbilstoši spriedumiem tādā tiesā, par kuru jautājums, vai tiesneši un prokurori nebija vēl lielāki noziedznieki par apsūdzētajiem.
Tādu virsrakstu 1940. gada 1. jūlijā likusi komunistu avīze “Cīņa” publikācijai, kurā atgādināts par kampaņu, kas pieminēta arī “Neatkarīgās” 12. novembra stāstā par Uzvaras parka radīšanu un pirmo pastāvēšanas periodu. Šis periods beidzās līdz ar valsts varu un tātad arī valsts kasi sagrābušā Kārļa Ulmaņa 1936. gada lēmumu Uzvaras parka tukšumu aizpildīt ar viņa varas lielumu, stiprību, bagātību un gādību par tautu apliecinošām dzelzsbetona konstrukcijām. To celtniecībai tika izveidota organizatoriska struktūra un izsludināta ziedojumu vākšana, ar kuras palīdzību iegūti vismaz divi miljoni toreizējo latu. Par šīs naudas likteni komunisti pārjautāja tajā brīdī, kad padomju okupācijas režīma represīvais aparāts Latvijā vēl nebija pilnībā izvērsts un par to, lai cilvēki nepretotos okupācijai, vēl nācās reāli cīnīties arī ar propagandas paņēmieniem. Tāpēc jādomā, ka vismaz retorikas līmenī norādei uz Uzvaras parkam savākto ziedojumu izgaišanu bija reāla jēga.
Jāpaskaidro, ka divi miljonu latu toreizējā cenu līmenī bija liela nauda. Valsts statistikas pārvaldes 1936. gada oktobrī publicētais cenu pārskats rāda, ka rupjmaize tobrīd maksājusi 20 santīmus kilogramā, kartupeļi - 4-8 santīmus kilogramā, litrs piena - 16 santīmus, cūkgaļa 1,19 latus Rīgā un 70 santīmus kilogramā laukos utt.; 1/4 litra degvīna restorānā - 1,8 latus, bet puslitrs alus - 60 santīmus. Tādā veidā toreizējos 2 miljonus latu varētu izteikt kā 20 tagadējos miljonus eiro un minēt, vai šādu summu nesasniegs tagadējā Uzvaras parka labiekārtošana, ja tā neizčākstēs tāpat, kā vairās reizes iepriekš izčākstējusi.
Jau Uzvaras pieminekļa graušanai atvēlēto 2,3 miljonu eiro pamatošanai tika izmantots arguments, ka tāmē esot ietverta teritorijas sakopšana. Pēc tam izrādījās, ka teritorijas atvēršana publikai prasa trīs reizes lielāku naudas summu uzreiz un vēl trīs miljonus vēlāk. Šogad paveiktie darbi aptvēruši 9 ha un nākamā gada plānā ir 5 ha, bet Uzvaras parka kopējā teritorijā skaitās aptuveni 40 ha.
Attiecībā uz pagājušā gadsimta 30. gadu beigām jāpiemēro kāda no variācijām teicienam, ka lieki mazgāt ausis vai skrullēt ūsas nogrieztai galvai. Uzvaras parka pārbūvei saziedotie divi miljoni latu aizgāja turpat, kur visi Latvijas Republikas aktīvi. Tos savāca Latvijas okupanti, kurus vietējie komunisti piesedza ar liekulīgo solījumu dzīt šos miljonus rokā.
Tīri tehniski droši vien bija tā, ka savāktie miljoni sedza izdevumus Uzvaras parkā reāli notikušiem pasākumiem, starp kuriem visvieglāk atpazīt IX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus 1938. gadā. Lai tie varētu notikt, kaut pagaidu būves bija vajadzīgas. To - pirmkārt jau tāda laukuma izveidošanu virs Daugavas kādreizējās gultnes, uz kura varēja sastāties tūkstošiem cilvēku bez bažām iebrukt vecajā Daugavā, - būve prasīja naudu, kas nepagaisa bez pēdām. Tieši otrādi, okupācijas režīms šo laukumu izmantoja pagājušā gadsimta 40. gadu otrajā pusē kā piemērotāko vietu masu pasākumiem pēc tam, kad Rīgu bija postījis pasaules karš.
Pirmajos gados pēc Latvijas otrreizējās nonākšanas padomju okupācijā Uzvaras parks, t.i., parkā noblietētais laukums tika izmantots pašiem galvenajiem svētkiem padomju propagandas gada ciklā - Oktobra revolūcijas piemiņas parādei, kuru parastā kalendāra precizēšana bija aizbīdījusi uz novembra sākumu. Pasākums paredzēja maksimāli lielas masas sapulcēšanu militārās tehnikas demonstrēšanai/apjūsmošanai. Izrādījās, ka to visu bija drošāk darīt virs Daugavas vecās gultnes, nevis tagadējā Daugavmalā upes labajā krastā. Vispirms šo krastmalu vajadzēja nostiprināt tā, lai cilvēku pūļi ar visiem tankiem neiegāztos upē.
Dziesmu svētku rīkošana 40. gados atsākās, bet tiem par ērtāko vietu uzreiz tika izraudzīts Mežaparks.
Uzvaras parks jeb laukums ievērojams ar unikālu notikumu - ar publisku nāves soda izpildi 1946. gadā, kāda Rīgā notika pēc 240 gadus ilga pārtraukuma. Par nāves sprieduma tapšanu un izpildi ir vērts izlasīt jurista un politiķa Andra Grūtupa (1949-2014) grāmatu “Ešafots” (2007).
Padomju gūstā kritušo vāciešu tiesāšana bija 1945./1946. gadā rīkota propagandas kampaņa visā teritorijā, ko vācieši bija iekarojuši un Padomija - atkarojusi. Tradicionālo tiesvedības atribūtu lietošana šajos procesos nedod skaidrību, kuros gadījumos notiesāti reāli vainīgie, kuros - tie, kas patrāpījušies pa rokai. Te nekādā ziņā netiek noliegti vācu nacistu kara noziegumi, par kuriem ļoti daudzi nāves sodi būtu pilnīgi taisnīgi, taču ne visi vainīgie tika tiesāti un ne visi tiesātie bija vainīgi.
Rīgas procesā izmantotie tiesvedības atribūti neko nemainīja apsūdzēto kā fizisku personu liktenī, jo nāves sodi viņiem tika paredzēti vienā laikā ar viņu nodošanu tiesai, toties nodrošināja viņiem pēcnāves piemiņu un iespēju tikt pārstāvētiem vēstures tiesā. Viņu atrašanos augstās vietās neapšaubāmi noziedzīgā nacistu režīma varas hierarhijā tad ir iespējams mīkstināt ar atrunu, ka viņus taču tiesāja identiska režīma pārstāvji. Ja tiesājamo un tiesnešu noziegumi tiktu likti uz taisnīguma dievietei piedēvētajiem svariem, tad daži no notiesātajiem nevarētu izpelnīties neko vairāk kā viņu virzienā pakratītu pirkstu, bet vācu okupācijas režīma Latvijā pastrādāto grēku personifikācijas lomā līdz šai baltai dienai palikušais SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Frīdrihs Jekelns (1895-1946) būtu jāpakar kopā ar viņa tiesas priekšsēdētāju, staļiniskā terora kulminācijas laika PSRS ģenerālprokuroru Mihailu Pankratjevu (1901-1971).
A. Grūtups apgalvoja, ka viens no notiesātajiem miris neilgi pirms soda izpildes un tāpēc viņa vietā pakārts vizuāli kaut cik līdzīgs cilvēks, lai nesarūgtinātu skatītājus, kuriem iepriekš apsolīts pakaramo cilvēku skaits.
Savdabīgi, ka “Cīņa” - visjaudīgākā tā brīža avīze Latvijā - neatrada par vajadzīgu sūtīt uz Pārdaugavu ne rakstošos, ne fotografējošos korespondentus, bet 1946. gada 5. februārī aprobežojās ar aģentūras LETA 3. februāra ziņu “Izpildīts spriedums vācu fašistiskajiem ļaundariem”: “Šodien plkst. 15 Uzvaras laukumā izpildīts...”
Pēckara situācijā iederīgs ir 1945. gada 12. jūlija sludinājums, ka “Uzvaras parka ģimeņu dārziņu kolonijai vajadzīgi sargi (uz maiņām)”: jā, cilvēkiem bija svarīgi sagādāt, tajā skaitā nosargāt pārtiku.
Par Uzvaras parka un laukuma īslaicīgo kalpošanu galvenajiem padomju propagandas pasākumiem jau sacīts, bet pēc to pārcelšanas uz citām vietām parks izrādījās “gandrīz visneglītākā un nolaistākā vieta Rīgā, kaut gan atrodas vai pašā pilsētas centrā". Par to kāds “Cīņas“ lasītājs bija žēlojies un avīze žēlabu publicēja 1958. gada 11. aprīlī zem virsraksta “Uzvaras laukums jāpārvērš parkā". Jāpārvērš? Vai tad nebija jau pārvērsts, vadoties no tās pašas “Cīņas”1946. gada 5. novembrī, ka “Uzvaras laukumā jau pagājušo gadu iestādīja 6 ozolus, šogad stādīšanas darbos piedalījās 55 aktīvisti, iedēstot nākošajam parkam 600 dažādu kociņu”?
Drīz vien radās izdevība parka prestižu paaugstināt un prestižam atbilstošus līdzekļus piesaistīt ar parka pārsaukšanu no Uzvaras parka par PSKP XXII kongresa parku. 1961. gada 17. oktobrī avīze “Rīgas Balss” 1. lpp. pieteica šī kongresa atklāšanu Maskavā, bet 6. lpp. aprakstīja mītiņu pārsaucamajā parkā. Pārsaukšana bijusi iekalta akmenī un par godu tai iestādīts koks - pārmaiņas pēc kļava.
Taču kongress kļuva par anekdoti atbilstoši apskaidrībai, ka nebūs Padomijā nekāda komunisma 1980. gadā par spīti tam, kas tika sludināts no kongresa tribīnes un ierakstīts tā lēmumos. No Padomijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmā sekretāra (tobrīd vēl ne ģenerālsekretāra) un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja par anekdošu tēlu kļuva Ņikita Hruščovs (1894-1971, amatos līdz 1964. gadam). Šādi pavērsieni nevarēja nākt par labu ar XXII kongresa vārdu iezīmētajai Rīgas teritorijai, ja par labumu uzskata līdzekļu piesaisti.
Ilustrāciju tam, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, sniedz XXII kongresa parka pārsaukšana atpakaļ par Uzvaras parku. Tādējādi ar vienu un to pašu vārdu tika godināta pretēja Uzvaras parka nozīme. Parku nosauca par godu Latvijas Republikas uzvarai pār Bermontu, bet šis nosaukums tika atjaunots par godu Latvijas Republikas zaudējumam - it kā galīgajam neatkarības zaudējumam pēc otrreizējās nonākšanas padomju okupācijā un tās nostiprināšanas ar Otrā pasaules kara uzvarētāju vienošanos par Eiropas un gandrīz vai visas pasaules sadalīšanu.
Jaunas idejas vecajam parkam uzradās pagājušā gadsimta 70./80. gadu mijā. 1980. gada 2. aprīlī “Cīņa” norādīja, ka “par godu padomju tautas uzvarai Lielajā Tēvijas karā, par godu Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvošanai Daugavas kreisajā krastā, it kā Ļeņina ielas turpinājumā pāri Oktobra tiltam, uzcels grandiozu Uzvaras monumentu. Tas tiks uzcelts PSKP XXII kongresa parkā līdz Lielās Uzvaras 40. gadadienai".
Drīz vien kļuva skaidrs, ka Uzvaras piemineklim īstā vieta ir Uzvaras parkā. Vecā vārda piepildīšanai ar jaunu jēgu tika sarīkots mītiņš 1982. gada 20. decembrī, kas uzskatāms par Uzvaras pieminekļa celtniecības sākuma datumu. Uz 1985. gada maijā iespējami skaļi atzīmēto 40. gadadienu Padomijas uzvarai pār Vāciju pieminekli dabūt gatavu tomēr nepaspēja, tāpēc pieminekļa atklāšanu nācās veltīt Oktobra revolūcijas gadadienai ar kārtējo mītiņu tās priekšvakarā, 1985. gada 6. novembrī.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tā pārņēma no Latvijas PSR Komjaunatnes - tagad 11. novembra krastmalu valsts svētku parādēm un Mežaparku - dziesmu svētkiem. Uzvaras parks tika atstāts zaudētājiem, t.i., tiem, kuri skuma par Latvijas PSR zaudēšanu. Šī zaudējuma kompensēšanai tika izmantotas atmiņas par Latvijas PSR izveidotājas un saimnieces Padomijas uzvaru Otrajā pasaules karā.
Tādējādi Latvija formējās par divkopienu valsti, kurā katrai kopienai, lūk, savs Daugavas krasts un daudz kas cits savs. Valstī valdošās aprindas ar to samierinājās un to izmantoja kā varas instrumentu, bet nevaldošie no latviešu vidus naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekļa centrālo daļu. Rezultātā divi spridzinātāji uzspridzināja paši sevi. Kad nu viņu iesāktais tomēr izdarīts ovāciju pavadījumā, tad jāatgādina, ka viņus sauca Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Vēl desmit spridzināšanā iesaistītie cilvēki tika tiesāti.
1997. gada 12. jūnijā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, tāpat kā visas citas Latvijas avīzes, publicēja Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa (1939, amatā 1993-1999) paziņojumu “Par vandālismu pie Uzvaras pieminekļa”: “Vandaliskais spridzināšanas akts pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ir kategoriski nosodāms kā provokatīvs, izaicinošs mēģinājums saasināt Latvijas starptautiskās attiecības, sēt naidu un neuzticību starp tautām, graut valsts prestižu” utt.
Pašreizējā brīdī Latvijā un visā pasaulē nāk dienas gaismā pārmaiņas, kas ikdienišķi nemanāmi krājušas gadu desmitu garumā. Starta šāviens pārmaiņu parādei bija šāvieni vārda tiešā nozīmē - Krievijas šāvieni, 2022. gada 24. februāra naktī uzbrūkot Ukrainai. Tādējādi Krievija mēģināja lauzt savas politiskās, ekonomiskās, demogrāfiskās, ideoloģiskās vājināšanās tendences, taču tieši kara dēļ Krievijas vājināšanās uzņēmusi iepriekš necerētu paātrinājumu. Piemēram, 2022. gada 6. jūlijā, kad “Neatkarīgā” pieskaņoja Uzvaras pieminekļa spridzināšanas 25. gadadienai interviju ar vienu no spridzinātājiem Andri Ķiploku, viņš dalījās bažās, ka Latvijas politiķi neīstenos solījumu Uzvaras pieminekli novākt: “Baidos, ka būs tā: nāks vēlēšanas, un bijušie deputāti atstās to karsto kartupeli nākamajiem deputātiem.”
Tomēr politiķi ar viņiem profesionāli nepieciešamajām muguras smadzenēm ne izdomāja, bet sajuta, ka pienācis īstais brīdis parādīt savu spēku uz Krievijas vājuma rēķina.
