Sabiedrībai ir tiesības zināt, kuras Latvijas un pārējo Eiropas valstu kompānijas joprojām izvērš darbību Krievijā, ikvienam ir tiesības zināt, vai ražotājs, kura produktu vai preci pērkam, ar savu pelņu nebaro agresorvalsts ekonomiku un tās militāros spēkus – “Neatkarīgajai” apgalvo ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) un zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS).
Kā zināms, juridisku risku dēļ Ekonomikas ministrija ir pārtraukusi publicēt to kompāniju sarakstu, kuras veic eksportu uz Krieviju un Baltkrieviju.
Cilvēku vēlme zināt ar agresorvalsi saiknes uzturošos uzņēmumus nav zudusi. Pirms nedēļas izskanēja ziņa par Krievijas graudu importu caur Latviju. Skandināvi ziņo par asiņaino saldējumu - Rietumu saldumu ražošanas uzņēmumiem, kuri joprojām nav slēguši savas saldējuma un šokolādes fabrikas Piemaskavā. Vēl trakāk - lai pielāgotos Krievijas režīma terminoloģijai, Rietumu uzņēmēji gada finanšu pārskatā cilvēku slepkavošanu Ukrainā dēvē par “ģeopolitisku notikumu”.
Gan Ekonomikas, gan Zemkopības ministrijai ir pieejami dati par uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar agresorvalsti. Jautājums - kā juridiski korekti darīt tos zināmus sabiedrībai, lai valsts nezaudētu tiesas prāvas prasībās, piemēram, par uzņēmumu reputācijas graušanu?
Runājot par to, kādas ir iespējas sabiedrībai zināt uzņēmumus, kuri sadarbojas ar Krieviju, V. Valainis “Neatkarīgajai” teica: “Izlasīju jūsu publikāciju (par asiņaino saldējumu). Jā, tas raisa pārdomas! Sabiedrībai ir tiesības zināt, kur un kā tas vai cits uzņēmums strādā. Ministrijā mēs jau šobrīd strādājam pie izmaiņām likumdošanā, lai sakārtotu šo publikāciju jautājumu (to uzņēmumu nosaukumu publicēšana, kuri eksportē uz vai importē no Krievijas savas preces, produktus vai pakalpojumus). Tuvākajā laikā mēs nāksim klajā ar likumdošanas iniciatīvām, lai šo jomu sakārtotu. Šajā darbā mēs iesaistām arī uzņēmējus, sabiedriskās organizācijas. Mēs cenšamies, lai, šajā darbā iesaistoties uzņēmējiem, mēs spētu šo darbu paveikt juridiski korekti, lai pēc tam nesanāk tā, ka pēc sarakstu publicēšanas kāds varētu valsti iesūdzēt tiesā un panākt prāvā vieglu uzvaru. Svarīgi no šādiem juridiskiem riskiem savlaicīgi izvairīties. Līdz šim šie tiesiskie rāmji bijuši ļoti strīdīgi. Nav viennozīmīgas atbildes, drīkst vai nedrīkst valsts nākt klajā ar šādām publikācijām. Svarīgi ir arī pašiem uzņēmējiem dot iespēju paust savu pozīciju, kāpēc to var vai nevar darīt. Mēs virzīsimies uz priekšu. Būs risinājumi.”
Zemkopības ministrijai jau ir nācies žurnālistiem skaidrot, kādēļ notiek Krievijas graudu imports un tieši caur Latviju. A. Krauze sarunā ar “Neatkarīgo” norādīja, ka jautājums par agresorvalsts sadarbības partneru sarakstu publiskošanu ir daudz plašāks: “Tas ir jautājums ne tikai par mūsu uzņēmumu preču eksportu uz Krieviju, bet arī par Krievijas pārtikas produktu importu uz Eiropas Savienību. Par to ir jāievieš skaidrība, vai tas ir tikai ētikas jautājums. Jābūt skaidrai kopējai pozīcijai, kā mēs uz to raugāmies. No valsts iestādēm varam iegūt datus, kādi uzņēmumi, to skaitā pārtikas uzņēmumi, importē produktus un izejvielas no Krievijas. Taču es būtu piesardzīgs ar šādu datu pēkšņu publicēšanu. Lai nesanāk kā ar uz Krieviju un Baltkrieviju eksportējošo uzņēmumu saraksta publicēšanu, ko uzsāka iepriekšējā ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Sanāca tā, ka vairāki uzņēmumi bija nokļuvuši sarakstā, taču tie sadarboties ar Krieviju, karam sākoties, jau bija pārtraukuši. Pēc šīm publikācijām uzņēmumiem bija radušies reputācijas riski. Tas parāda to, ka ir jāizveido strikta sistēma, pēc kādiem parametriem šādi saraksti tiek veidoti, lai tajos nenokļūtu uzņēmēji, kuri savas saiknes ar Krieviju ir pārtraukuši. Būtiski ir visām dalībvalstīm saprast - Eiropas Savienībā pārtikas netrūkst. Bads mums nedraud. Tas nozīmē, ka mums Eiropas līmenī būtu jālemj par pārtikas produktu importa aizliegšanu no Krievijas. Tādā veidā šis jautājums jāsasaista arī ar eksportu. Taču es piekrītu, ka patērētājiem ir tiesības zināt gan to, kuri uzņēmumi veic eksportu uz Krieviju, gan kuri uzņēmumi importē no Krievijas, un jo īpaši svarīgi zināt, kuri produkti tiek ražoti Krievijā vai Baltkrievijā. Šiem produktiem būtu jābūt marķētiem, ka tie ir ražoti Krievijā vai Baltkrievijā.”
