Tikai daži latviešu autori rakstījuši par notikumiem Ukrainā pirms un pēc Eiromaidana revolūcijas, kara Donbasā un Krimas aneksijas. Vienlaikus strauji pieauga Serhija Žadana un citu ukraiņu rakstnieku darbu tulkojumu izdošana.
Latvijas izdevēji dara pareizi, laižot klajā tulkojumus un ļaujot runāt pašiem notikumu dalībniekiem un aculieciniekiem - izņemot tās reizes, kad mūsu grāmatnīcās un bibliotēkās nonākušas arī šādas tādas “Dieva zīmes”.
Tieši ar šādā veidā stilizētu nosaukumu tikko iznākusi 50 ukraiņu autoru eseju kopgrāmata, kurā sapulcēti visu paaudžu un visu dzīvesgājumu Ukrainas autori, kuru visjaunākie darbi, kas stāsta par 2022. un 2023. gadu, tagad pieejami mūsu lasītājiem ļoti rūpīgā Māras Poļakovas tulkojumā. Latvijā jau pazīstami un tulkoti tādi autori kā Staņislavs Asejevs, Artems Čehs, Tamara Horiha Zerņa, Katerina Kalitko, Tarass Prohasko, Hrihorijs Semenčuks, Oksana Zabužko, visuresošais Serhijs Žadans, kam šeit pievienojas profesors Jaroslavs Hricaks, leģendārā frontes mediķe un “Azovstaļ” aizstāve Taira, šovasar okupantu apšaudē noslepkavotā Viktorija Ameļina un daudzi citi, bet grāmata sākas ar Krimas tatāra Alima Alijeva stāstu, kurā autors atgādina - šis karš nesākās pagājušā gada 24. februārī, tas norisinās jau desmito gadu. “Ka-ra-stā-vok-lis” ir stila un tematikas ziņā ļoti plaša, bagāta un daudzveidīga grāmata, esejas uzrakstītas no visdažādākajiem skatpunktiem un ir par negaidītām tēmām, tāpēc šķiet pat dīvaini, ka visa šī piedzīvojumu, pārdzīvojumu un pārbaudījumu bagātība ietilpināma 350 lappusēs. Grāmatas oficiālā atvēršana plānota Rīgas Grāmatu svētkos, kuri norisinās Nacionālās bibliotēkas pirmajā stāvā un pieejami ikvienam apmeklētājam.
Bronksā dzimušais Juris Alberts Ulmanis dažādās dzīves situācijās bijis pazīstams kā uzņēmējs, lektors, polārpētnieks, alpīnists un zemessargs, sarakstījis divas dokumentālas grāmatas par Grenlandi, un vēl pagājušogad iznāca labākos laikos sarakstītais darbs “Ceļš uz Everestu, kas turpinās”. Kopš tā laika agrākais Rietumu kompāniju topmenedžeris un latviešu autors kļuvis par palīdzības vācēju un ukraiņu “teroboronas” dalībnieku. Jaunākā Jura A. Ulmaņa grāmata “Kad karš kļūst personisks”, pretstatā viņa iepriekšējiem darbiem, ir tīšuprāt mazs, plāns un lakonisks sējumiņš, ienākumi no kura paredzēti Ukrainas atbalsta finansēšanai caur biedrību “TEV”. Grāmata noformēta raupjā, vienkāršā iesējumā ar aprēķinu, lai olīvzaļais vāks un izmantotais burtu stils atsauktu atmiņā to literatūru, kas savulaik bija kabatās latviešu strēlniekiem, karojot pret sava laikmeta okupantiem. Grāmatas stils paredzēts lasītājiem, kas daudzmaz orientējas Ukrainas notikumu vispārējā attīstībā (kas ir pareizi, jo tagad latviski lasošo vidū diez vai atradīsies daudzi tādi, kas pēdējo pusotru gadu būtu dzīvojuši pilnīgā pašizolācijā no notikumiem mums tepat kaimiņos) - te lasāmi īsi, kodolīgi pārskrējieni, iezīmējot situācijas, raksturus un secinājumus, nevis gari, dokumentāli apraksti. Grāmatu ilustrējuši Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti.
“Karš”
Bērnu auditorijai izdota portugāļu autora Žuzē Žorži Letrijas grāmata ar vienkāršu nosaukumu “Karš”, ko ilustrējis Andrē Letrija. Grāmatiņas sākotnējais nolūks, cik nu iespējams minēt, varētu būt bijis - runāt par karu ar mazajiem lasītājiem, taču rezultātā sanākusi pamatīga piespēle tieši Kremļa naratīvu bīdītājiem par labu. Bezformīgas ilustrācijas, papildinātas ar tādiem kā “fotoparakstiem”, ir viss, kas šajā izdevumā atrodams. Problēma ir ar īsajiem, deklaratīvajiem tekstiem, kas skan apmēram šādi: “Karš rupji ielaužas bērna maigajā sapnī. [..] Karš skumdina, nomāc un apklusina. [..] Karš sapņo par visu nodedzinošu slavu. [..] Karš - mūsu nelaimju un bēdu precīza adrese. Karš priecājas, valdot pār drupām. [..] Karš ir nāves pēdējais patvērums.” Tamlīdzīgu tekstiņu problēma ir tāda, ka to autori paši nav bijuši ne tuvumā kādam karam, citādi zinātu, ka karš sākas tāpēc, ka ir agresors, kurš apzināti grib karu izraisīt un sistemātiski gatavojas, lai uzbruktu nolūkotajam upurim. Aprakstot karadarbību kā abstraktu, nekonkrētu un no reālajiem notikumiem atrautu parādību, šī bērnu grāmatiņa pilnībā ignorē faktu, ka karā ir uzbrucēju puse un ir upuru puse, kas spiesta cīnīties pret okupantiem, lai aizstāvētu savu valsti un lai ģimene izdzīvotu. “Karš” šeit nestāsta tieši par Krievijas iebrukumu Ukrainā, tas it kā gribētu runāt par jebkādu karu, taču šīs grāmatiņas publikācija tieši tagad liek to neizbēgami ievietot aktuālajā kontekstā. Mūsdienu pasaulē šie īsie tekstiņi sader kopā ar vienu no Kremļa naratīviem, kurš aicina “izbeigt karu, par katru cenu pārtraukt uguni”, bet vienlaikus negrib neko dzirdēt par okupēto teritoriju atstāšanu un postījumu novēršanu. Mazajiem lasītājiem tāpēc šī grāmatiņa nepalīdzēs saprast, kā tas var būt, ka kaut kur atnāk sveši cilvēki graut, postīt un nogalināt, jo šis izdevums principiāli neatzīst, ka karam varētu būt agresora puse un valsts aizstāvju puse.
Latviski lasāmā Zelenska biogrāfija ir līdz neiespējamībai slikta. Kāpēc tā?
Serhija Rudenko grāmata “ZELENSKIS. Biogrāfija” pieejama arī latviski, taču šis ir gadījums, kad līdz bezjēdzībai slikta grāmata drīzāk ir interesanta ar iemesliem, kādēļ tā ir tik nejēdzīga - jo šis ir tas gadījums, kad grāmata ir uzrakstīta slikti ar nolūku.
