Latviski lasāmā Zelenska biogrāfija ir līdz neiespējamībai slikta. Kāpēc tā?

Serhija Rudenko grāmata “ZELENSKIS. Biogrāfija” pieejama arī latviski, taču šis ir gadījums, kad līdz bezjēdzībai slikta grāmata drīzāk ir interesanta ar iemesliem, kādēļ tā ir tik nejēdzīga — jo šis ir tas gadījums, kad grāmata ir uzrakstīta slikti ar nolūku.

Pirms gada Krievijas invāzijas laikā visā pasaulē radās liela interese par milzīgas darbaspējas, mugurkaulu un personisko piemēru parādījušo Ukrainas prezidentu Volodimiru Oleksandroviču Zelenski. Jebkura Zelenska biogrāfija varēja būt lielas lasītāju intereses objekts, tāpēc visdažādākie ārzemju izdevēji sāka lūkoties pēc šādas grāmatas, no kurienes tādu pārtulkot.

Tāda bija gatavībā Ukrainas žurnālistam Serhijam Rudenko, kura grāmatas (oriģinālā izdota ar nosaukumu “Zelenskis bez grima”) paraugs un fragmenti ceļoja apkārt arī pa ikgadējo lielo Latvijas grāmatizstādi (tā norisināsies atkal jau šajā nedēļas nogalē Ķīpsalas izstāžu hallē). Tā kā pat no oriģinālajiem fragmentiem ukrainiski bija redzams, ka grāmata uzrakstīta nevis pavirši, bet gan vienkārši slikti, tad vairākas izdevniecības no tās atteicās, līdz “Latvijas Mediji” piekrituši to izdot.

Oriģinālais nosaukums noteikti te piestāv labāk, jo teksts nav strukturēts atbilstoši dzīvesgājumam. Biogrāfijas vietā ir 38 savstarpēji nesaistītas epizodes, kas varētu veidot “mozaīku”, taču šī mozaīka ir sabirzusi gabaliņos un neparāda kopējo attēlu. Ja auditoriju interesē, kādi pavērsieni, notikumi un pārdzīvojumi veidojuši jaunā humorista, vēlāk — sekmīga aktiera, producenta un komiķa personību un uzskatu attīstību, liekot viņam kļūt par pašreizējo jauno “brīvās pasaules līderi”, rādot citiem piemēru dzīvē un darbos, tad no šīs grāmatas to uzzināt nevar. Atsevišķās, ar sižeta līniju vai kaut elementāru hronoloģiju nesaistītās 38 epizodes rāda nevis Zelenska izaugsmi un pieredzēto reti daudzveidīgo grūtību pārvarēšanu kopā ar savu līdzgaitnieku komandu, bet gan praktiski visas detaļas centrējas uz tiem gadījumiem, kad Zelenskim (vai viņa cilvēkiem) kaut kas nav izdevies.

Gandrīz visas nodaļas veidotas pēc līdzīga principa: rūpīgi atlasītu nejēdzību, sīku melnumu un līdz galam neizstāstītu notikumu uzskaitījums, tikai retos gadījumos papildināts ar kāda konkrēta cilvēka sniegtu informāciju (bet pilnīgi noteikti nedodot iespēju izteikties notikumos iesaistītajiem cilvēkiem pašiem), kā arī salīdzinoši reti izmantojot tiešo runu no aprakstāmo notikumu norises laika. Tagad, vēstures gaitai apmetoties otrādi un pienākot apstākļiem, kuros Zelenskis tomēr izrādījies par notikumu pozitīvo protagonistu, pie kam visas Rietumu pasaules acīs, kā nodeva jaunajai “konjunktūrai” dažkārt nodaļas beigās tiek pierakstīti klāt pāris labvēlīgi vai vismaz neitrāli teikumi.

Ieinteresēti lasītāji būs izbrīnīti — bet ne pozitīvā nozīmē

Uzmanīgi lasot, var atrast vai nu faktu kļūdas, vai drošā valodā aprakstītus nepatiesus vispārinājumus. Tā 14. lappusē par pašreizējo karu lasām: “Pirmo reizi Ukrainas nesenajā vēsturē bija redzams, kā cilvēki apvienojas pret ārējo ienaidnieku” — ikviens, kas lasīja jebkādas ziņas no Ukrainas 2014. gada vasarā (tajā skaitā nra.lv reportāžas no Donbasa kara), labi atceras, ka Ukrainas tauta jau toreiz apvienojās cīņai pret Kremļa finansētajiem separātistiem, prettriecienos gūstot ne mazākas sekmes kā tagad. 47./48. lappusē autoram 1978. gadā padomju laikos esot bijusi “policija” (nevis PSRS milicija). Desmitajai epizodei dots nosaukums “Neaizstājamā Jūlija Mendele”, kaut gan jau uz grāmatas oriģinālizdevuma iznākšanas brīdi J. Mendele vairs nebija V. Zelenska preses sekretāre — pretēji virsrakstam viņa pilnīgi mierīgi tika aizstāta ar citu preses sekretāru. Tajā pašā nodaļā Ukrainas krievvalodīgais TV kanāls IHTEP nez kā pamanās kļūt par “ASV telekanālu” (!).

67. lappusē no diviem absolūti nesaistītiem seriāliem “Svati” (sadzīviska situāciju komēdija) un “Tautas kalps” (asa politiskā un sociālā satīra) nez kāpēc “salikts kopā” viens — ja to mēģinātu tiešām izdarīt, tas izskatītos kā, salīdzinājuma labad, “Sirdsmīļās Monikas” hibrīds ar Lemberga interviju Džilindžeram. 75. lappusē teksts tā samudžināts, ka no tā varētu saprast, ka Augstākās Radas spīkers Ruslans Stefančuks bijis šajā amatā jau pirms gadiem 20 un vienlaikus piedalījies jauno humoristu sacīkstēs. 86. lappusē pilnīgi aplami raksturots “Chista NEWS” raidījums (tas nav sarunu šovs, bet ziņu raidījumu parodija, kurā ziņu diktoru stilā komiķi lasa sarkastisku vērtējumu vietējo politiķu, ārvalstu līderu un oligarhu jaunākajām darbībām), un šim raidījumam nepiemīt sava interneta vietne. Nē, “Daily Beast” nav laikraksts (88. lpp.), tā turpretī gan ir ziņu vietne. Nē, “Ukrajinska Pravda” nav laikraksts (109. un 143. lpp.) un nekad nav bijis — to 2000. gadā kā pirmo, līdz pat šim laikam sekmīgi attīstošos Ukrainas internetmediju nodibināja ievērojamais žurnālists Heorhijs Gongadze, kuru drīz pēc tam noslepkavoja profesionālās darbības dēļ, pēdām aizvedot līdz prezidenta Leonīda Kučmas administrācijai. Nē, V. Zelenska komiķu komanda neizsmēja Eiromaidana dalībniekus, lai arī paši tolaik nekļuva par revolūcijas ruporiem — tie, kas atceras “Neatkarīgās” reportāžas no Eiromaidana, varēja piefiksēt, ka no Maidana lielās skatuves skanēja nopietnas debates par valsts nākotni un visa veida informācija revolūcijas organizēšanai, svaiga patriotiskā dzeja un dziesmas, savukārt humoristiem ar savu materiālu šajā vidē un apstākļos diez vai būtu, ko darīt. Nē, V. Zelenskis, braukādams uzstāties pa separātistu apsēstajiem valsts rajoniem un aicinādams visus uz vienotību, necentās izjaukt valsti — viņš to centās palīdzēt saturēt kopā utt.

Rezultātā lasītājam var rasties neizpratne, kāpēc grāmatā, kuras autors pats esot pieredzējis žurnālists, ir pilns ar šādām faktu kļūdām, pie kam ļoti daudzas no tām — tieši attiecībā uz mediju vidi un TV saturu.

Avotu izvēle

Lai veidotu kroplu priekšstatu par V. Zelenska karjeru šovbiznesā un tagad prezidenta amatā, autors izmanto jebkādus izteikumus vai notikumus no jebkādas puses, ja vien ar to var mest ēnu. Tādi elementi atrodami lielākajā daļā no epizodēm, tāpēc kā vienu piemēru paņemsim nodaļu “Zvaniņš Masļakovam”, jo tajā ir situācijas, kas latviešu lasītājam būs vairāk atpazīstamas. Minētais Aleksandrs Masļakovs ir kopš PSRS gadiem populāro jauno komiķu un aktieru sacīkšu KVN (“Jautro un asprātīgo klubs”) vadītājs un īpašnieks — padomju gados paspējis pasēdēt cietumā, bet tagad ir pietuvināta persona Vladimiram Putinam, kurš dažkārt iet uz KVN šoviem, sēž pirmajā rindā un klausās pieglaimīgi piefrizētus jokus par savu līderību, lai pēc tam izsniegtu valsts apbalvojumus A. Masļakovam. (Rezultātā A. Masļakovu uzskatīja par kaut ko līdzīgu Josifam Kobzonam, tikai ārpus mūzikas biznesa.)

Karjeras sākumā V. Zelenskis kopā ar Denisu Manžosovu, Jeļenu Kravecu, Juziku un citiem kolēģiem aizcīnījās līdz 1997. gada lielajam finālam, kurā A. Masļakovs vispirms (nevarēdams pieļaut ukraiņu uzvaru Maskavā) atdeva dubultuzvaru reizē ukraiņu un armēņu komandām (jāpiezīmē, apskatāmās grāmatas autors dalītās uzvaras izcīnīšanu traktē kā zaudējumu), bet vēlāk sekojis pieprasījums V. Zelenskim izjaukt komandu, palikt strādāt KVN par redaktoru un turpmāko karjeru taisīt Krievijā, pie kam ar nosacījumu — viņam jāpārtrauc sava piekoptā trāpīgā politiskā satīra. Ikvienam ir zināma V. Zelenska atbilde — viņš noraidīja šo priekšlikumu, kopā ar savu komandu atgriezās Ukrainā, kur radīja sekmīgu konkurenci KVN biznesam: studija “95. kvartāls” radīja paši savus ētera produktus, seriālus, filmas, šovus, tajā skaitā jauno aktieru sacensības “Smieklu līga” un “Sasmīdini profesionālu komiķi!” Vēl vairāk — daudzi no šiem produktiem, ieskaitot veselus pārraižu formātus, ar laiku tika nopirkti pašā Krievijā, kur daudzi vairs negribēja skatīties pēc vienas formulas darinātos A. Masļakova šovus.

Serhijs Rudenko, grāmatā apskatīdams šo procesu tikai no A. Masļakova puses, vairāk citē šo putinistu vai apraksta tā izvairīšanos no konkrētu atbilžu sniegšanas, nekā apraksta reālo V. Zelenski, tajā skaitā viņa atklātību šajā un citos jautājumos. Tas pats notiek citās nodaļās — autors gatavs atsaukties uz jebkādiem personāžiem, ko pie mums sauktu par “vēstures mēslaini” (Kadirovu, Kučmu, Medvedevu), gatavs dēvēt miljardus sazagušo, par Maidana protestētāju apšaušanu tiesājamo, pie Putina aizbēgušo eksprezidentu Janukoviču par “trimdinieku”, ja tikai tādiem ir kas negatīvs norādāms par V. Zelenski. Satikšanās Elizejas pilī pie E. Makrona tiek atstāstīta no V. Putina pozīcijas puses utt.

Septiņpadsmitās lappuses esence

Grāmatas “ZELENSKIS. Biogrāfija” 17. lappusē ir epizode, kas var kalpot par uzskatāmu piemēru, kā šī grāmata ir rakstīta. Aprakstot personības izaugsmi, kas likusi sekmīgam komiķim, autoram, producentam, uzņēmējam kļūt par prezidentu un publisku līderi nupat jau ārpus savas valsts, grāmata pat nemeklē pamatojumu šai pārvērtībai. Aprakstot ceļu uz V. Zelenska kandidatūru, tiek citēts kaut kāds Romans Bezsmertnijs, kurš — it kā — esot runājis ar dziesminieku Svjatoslavu Vakarčuku (tam Ukrainā piemīt savdabīga morālā autoritāte, nedaudz līdzīgi Mārtiņa Brauna mūzikai pie mums), lai mūziķis S. Vakarčuks pierunātu komiķi V. Zelenski nekandidēt.

Pirms šīs domu apmaiņas aprakstīšanas (par kuru pie tam ir šaubas, vai tā vispār bijusi) grāmatas autors nav papūlējies nosūtīt kaut vai formālus jautājumus S. Vakarčukam un V. Zelenskim, vai šāda epizode maz ir notikusi. (Šī ir no tām situācijām, pēc kurām parasti tiek rakstīts: “S. Vakarčuks rakstiski neapstiprināja tādu sarunu, bet V. Zelenska pārstāvis vispār nevarēja komentēt šādus trešo pušu izteikumus.”) Tomēr grāmata nav ziņu medijs: te profesionālais standarts neuzliek pienākumus pieturēties pie kaut jelkādas saistības ar faktiski konstatējamo notikumu gaitu, tāpēc šeit kā galvenais “informācijas avots” atstāts R. Bezsmertnija izteikums, kas skan šādi: “Skaidri zinu, ka nevienam no viņiem [abiem] nav pa plecam problēmas, ar kurām saskaras Ukraina, un galvenā no tām ir karš.”

Šis ir gadījums, kad izteikums nav novecojis labi. Patiesību sakot, šo R. Bezsmertnija citātu pats laiks ir verificējis kā nepatiesu. Reālajā dzīvē ir tā, ka V. Zelenskim karš ir tā problēma, kas izrādījusies pat ļoti pa plecam. Arī S. Vakarčuks kā mūziķis un brīvprātīgais palīdzības vācējs stiprina Ukrainu iekšzemē un ārzemēs, kā vien māk — šādi cilvēki Ukrainā parasti dienē “teroboronā”, nevis frontē pie Bahmutas, ja no viņiem lielāka kopējā atdeve ir viņu pamatprofesijās vai piefrontes volontieru aktivitātēs.

Vienīgais, kas no šeit minētajiem ir pacēlis rokas un pametis savu amatu — tas ir R. Bezsmertnijs. Pie kam pat divkārt! Viņš 2016. gadā pēc īsas darbības pameta darbu kādreizējā t.s. Minskas trīspusējā kontaktgrupā. 2019. gadā V. Zelenskis bija uzaicinājis R. Bezsmertniju vēlreiz tur piedalīties, taču darbs pie Donbasa konflikta noregulēšanas miermīlīgā ceļā R. Bezsmertnijam izrādījās par grūtu. Viņš savu posteni atstāja jau otrreiz. Tomēr šāda rīcība netraucē Serhiju Rudenko savā grāmatā izmantot V. Zelenska (un savā ziņā arī S. Vakarčuka) “aplikšanai” verificējami nepareizus izteikumus no reālajā darbā caurkritušā R. Bezsmertnija.

Zelenskis reformē valsti, un tas esot slikti?!

V. Zelenskim uzvarot godīgās prezidenta vēlēšanās ar lielāku atrāvienu (73%), nekā V. Putinam tas izdodas pat viltotās vēlēšanās, dažus mēnešus vēlāk V. Zelenskis spēja panākt labu rezultātu parlamenta vēlēšanās, kur arī uzvarēja viņa partija, pirmo reizi jebkādas postsociālisma valsts vēsturē iegūstot absolūto 50+% vairākumu godīgā, atklātā, demokrātiskā priekšvēlēšanu cīņā.

Sabiedrība Ukrainā ilgstoši par savu problēmu uzskatīja faktu, ka dažādos vēlētos amatos iekļuvušie aicina sev padotajos strādāt bijušos kolēģus, draugus, personīgi labi pazīstamus cilvēkus un citus “kūmus”. Arī V. Zelenskis sākumā tā darīja, izpelnoties plašu kritiku. Taču jau pēc pusgada viņš sāka atstādināt visus pēc kārtas, ja tie nesasniedza rezultātus darbā. Grāmatas autors vispirms kritizē Ukrainas prezidentu par “savējo” likšanu amatos, bet pēc tam vēl negatīvākā gaismā parāda procesu, kā nesekmīgie tika bez ceremonijām atlaisti, ja neuzrādīja sabiedrības (un nevis prezidenta paša) gaidītos rezultātus.

Līdzīgā veidā nodaļa tiek veltīta Augstākās Radas vēlēšanās uzvaru guvušās “Tautas Kalpu” partijas intensīvajam darba grafikam, veicot reformas, mazinot birokrātiju un uzlabojot likumprojektus. Grāmatā tiek lietots humoristiskais salīdzinājums ar “satrakojušos printeri”, kas drukā arvien jaunus likumus — taču šeit aktīvais darbs tiek attēlots kā mīnuss! Kopš Krievijas pilnmēroga iebrukuma visiem ir skaidrs, ka vienas partijas vara (nav jāveido koalīcija, nav nekas jāsaskaņo starp partijām un to līderiem) ir ļoti veicinājusi Ukrainas nostiprināšanos pēdējos trīs gados pirms invāzijas, un arī tagad prezidents var paļauties, ka parlaments, valdība un gandrīz visi citi strādās kā vienots organisms, tomēr no šīs grāmatas neko tādu uzzināt nevaram. Te joprojām “vissirslikti” nevis Putina asiņainā iebrukuma dēļ, bet Zelenska politikas dēļ, kas patiesībā bijusi sekmīga un par kuras jaudu tagad katrs var pārliecināties. Tā vietā 34./35. lappuse tiek veltīta dažādu V. Zelenska partijas sīkumu apstāstīšanai — līdz pat kāda deputāta neveiksmīgajam mēģinājumam pajokot, lai pensionāre pārdodot savu suni, ja vajagot nosegt apkures parādu. Citviet veltīta uzmanība D. Manžosova preses konferencei, kaut arī tā… nenotika. (Toties nav citēta informācija no neskaitāmām citām preses konferencēm, kuras notika.) Līdzīgi tiek aprakstīta viena nesekmīgi sarīkota tautas aptauja, bet nav pieminētas sekmīgās utt.

Viena no “epizodēm” veltīta mēģinājumiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā pielipināt V. Zelenskim “narkomāna” birku (nu nevar taču būt, ka cilvēks pēc dabas ir asprātīgs un enerģisks!), taču šeit tiek atstāstītas visas vecās tenkas un aprakstītas visas sen atspēkotās muļķības. Lai tās vēlreiz tiražētu, kā avots netiek smādēts “vatņiku” blogeris Anatolijs Šarijs, šobrīd Lietuvā tiesājams par Kremļa naudas legalizēšanu. Tāpat nodaļā par unikālo aizkulišu operāciju “Avēnija” pret Krievijas un Baltkrievijas “vāgneriešiem” 2020. gadā tiek atreferētas visas neskaidrības, kas varbūt bija aktuālas grāmatas pirmā izdevuma rakstīšanas laikā, taču kopš tā laika noskaidrota patiesība. Kura šeit neparādās.

Dīvaini, bet autors, rakstot grāmatu par V. Zelenski, nav pat mēģinājis ne intervēt viņu pašu, ne viņa līdzgaitniekus (neatkarīgi no tā, ko autors par viņiem domā). Visi citētie avoti ir “ceturtās un piektās rokas” attālumā no aprakstītā. Nevar teikt, ka sabiedrībā populārais prezidents izvairītos no cilvēkiem — pat šī apskata autoram, esot Latvijā, izdevās satikt V. Zelenski vizītes laikā Rīgā un uzdot visus interesējošos jautājumus.

Līdz ar to grāmata mudž no dažāda mēroga faktu kļūdām. Nē, nekāds likums neļauj partiju līderiem svītrot kandidātus no vēlētāju (!) saraksta (41. lpp). Nē, uz Bankovas ielas neatrodas valdības māja (142. lpp.), tā atrodas uz M. Hruševska ielas. Nē, 2020. gadā Irāna necentās “piespiest nolaisties Ukrainas Starptautisko Aviolīniju lidmašīnu” (146. lpp.) — Irānas Islāma Revolucionārā Gvarde to notrieca, nogalinot 176 cilvēkus un izraisot milzu protestus pašā Irānā. Nē, 50 tūkstoši hrivnu nav 17 tūkstoši dolāru, tie ir 1700 dolāri utt. Nē, Vasils Burba nevadīja Aizsardzības ministriju, viņš vadīja armijas izlūkdienestu. Nē, jau izteikšanas brīdī smieklīgie komentāri, ka Miheilu Saakašvili varētu būt finansējis Kremlis (!), nav apstiprinājušies utjpr.

Kam tas viss?

Ja varētu padomāt, ka aiz šīs grāmatas stāv kārtējā Kremļa propaganda, kas grib noniecināt Ukrainas līderi, tad šis pirmais minējums būs nepareizs. Grāmata “ZELENSKIS. Biogrāfija” ir piemērs citam apmātības paveidam, kas pastāv tikai Ukrainā un ko turienes tauta dēvē par “porohobotismu”. Tā ir mānija, kas raksturīga eksprezidenta Petro Porošenko atbalstītājiem. Līdzīgi kā daudzi Donalda Trampa vēlētāji Amerikā nevarēja samierināties, ka viņu prezidents nav pārvēlēts uz otro termiņu un atteicās akceptēt rezultātus, tā arī P. Porošenko partijas biedri un simpatizētāji nespēja noticēt savām acīm, ieraugot vēlēšanu iznākumu — nevar taču nekādīgi būt, ka miljardieris, oligarhs, bijušais deputāts, eksministrs, tobrīdējais prezidents zaudējis vēlēšanās satīriķim bez nekādas politiskās pieredzes.

Lūk, S. Rudenko lišķīgā tonī apraksta P. Porošenko: “Ja kāds pirms dažiem gadiem Porošenko būtu teicis, ka galvenais konkurents 2019. gada prezidenta vēlēšanās būs komiķis, domāju, viņš būtu skaļi smējies, kā jau viņš to māk.” (114. lpp.)

Kopš tā laika jau četru gadu garumā tipisks “porohobots” izmantos katru iespēju noniecināt Ukrainu, izplatīs jebkāda veida nejēdzības, ja tās kaitē pašu valstij un sabiedrībai, vienlaikus uzskatot, ka izdara savai valstij pakalpojumu, darot to visu ar enerģisku dedzību.

Ārpus Ukrainas šis fenomens parasti nav redzams — lielākoties to varēsiet pamanīt soctīklos, ja kāds no ukraiņu draugiem būs “porohobots”. Serhija Rudenko grāmata ir pirmais nopietnais piemērs, kā šī Ukrainas iekšpolitiskā dīvainība ienākusi Latvijas kultūrtelpā, un pret to ieteicams attiekties tieši kā pret dīvainību. Jāatzīmē tulkotāju un izdevēju centība, taču tā nevar saglābt grāmatu, kura bijusi tīšuprāt greiza jau savā oriģinālajā formā. Priekšstatu par īsto, reālo V. Zelenski vai viņa darbiem no šīs grāmatas iegūt nevar, jo tas te izkropļots līdz nepazīšanai. Šī nav reālā Ukraina, un šis nav tās reālais līderis.