Lai arī kā to negribētos teikt, bet bēdīgā situācija ar Stradiņa slimnīcas būvniecības projektu realizāciju vēl vienu reizi apliecina, ka Latvijas medicīnas nozarē ir ļoti lielas problēmas ar spēju pārvaldīt un apsaimniekot finanses, kā arī organizēt procesus. Tur nepalīdz ne valdes, ne padomes, ne visenerģiskākie, kā mūsdienās pieņemts teikt, augstākās raudzes, speciālisti. Bēdīgi – tas vispār būtu maigi teikts, jo situācija būs traģiska, ja patiešām valstij nāksies zaudēt vairāk nekā 70 miljonus eiro Eiropas struktūrfondu pieejamā finansējuma apstākļos, kad ik dienu saskaramies ar stāstiem par nepieejamu un trūcīgu veselības aprūpi.
Lielākā daļa sabiedrības jau ir informēta, ka nedēļas izskaņā Stradiņa slimnīcas padome atlaida slimnīcas valdi - valdes priekšsēdētāju Rinaldu Muciņu (viņam, starp citu, ir liela pieredze valsts pārvaldē un tieši veselības nozarē, kur bijis pat valsts sekretārs), valdes locekļus - par medicīnas jautājumiem atbildīgo Ilzi Kreicbergu, finanšu speciālistu Jāni Nagli un Agru Melni, kas bija atbildīga par slimnīcas attīstības projektiem, tostarp ļoti svarīgo slimnīcas jaunā A korpusa otrās kārtas būvniecības projektu. Taču - kā šis stāsts sākās.
Vasarā vienā no valdības sēdēm apmēram stundu ministri uzklausīja toreizējo veselības ministri Līgu Miķelsoni, kā arī Stradiņa slimnīcas valdes locekli A. Melni par situāciju Stradiņa būvniecības projektā, turklāt ne tikai A korpusa otrās kārtas būvlaukumā, bet arī par B korpusa projektu. “Neatkarīgā” jau toreiz rakstīja, ka ziņojumā faktiski ar sarkanu krāsu ir izcelts brīdinājums, ka valsts budžets var zaudēt Eiropas finansējumu. “Gadījumā, ja slimnīcas lielā projekta īstenošana netiktu veiksmīgi nodrošināta, nesasniedzot A otrās kārtas ēkas pilnu funkcionalitāti, tiktu apdraudēts slimnīcas lielā projekta ERAF finansējums 83 678 558 eiro apmērā [..]. Šādā gadījumā 97 525 814,67 eiro būtu jāsedz no valsts budžeta, kas radītu papildu
finanšu slogu,” teikts 2023. gada 20. augustā izskatītajā ziņojumā. Ziņojumā bija aprakstītas dažādas komisijas, komitejas un kontroles darba grupas, kas nodarbojas ar uzraudzību, taču nebija minēts, kas tajās darbojas (piemēram, vai tās vada kāds no padomes). Valdību acīmredzot tālākais nesatrauca, jo netika uzdoti praktiski nekādi jautājumi, ne arī dots kāds uzdevums ministrijai aktīvāk iesaistīties procesu sakārtošanā.
Pašreizējā situācija liecina, ka kritiskā situācijā Veselības ministrija ir spējīga atcelt arī padomi, tomēr faktiski ministrija slimnīcu padomēm uzticas. Laikā, kad slimnīcās nebija šo mistisko padomju, kurām ir jāuzrauga slimnīcas valdes darbs, valsts kapitālsabiedrību valdes uzraudzīja pati ministrija un tās valsts sekretārs. Dažkārt bija arī konflikti un nesaprašanās, kuru dēļ no amatiem “lidoja” ne viens vien slimnīcas valdes priekšsēdētājs. Tagad viss ir atstāts padomju atbildībā, un tas nereti varētu būt ērti. Par to atbild padome, un par to atbild padome. Visas padomes droši vien nav mērāmas ar vienu un to pašu mērauklu, bet jau padomju iecelšanas brīdī, īsi pirms Covid-19 pandēmijas, sabiedrība un ne tikai - arī medicīnas nozares speciālisti - vaicāja, kāds ir labums no šādām padomēm, kur trīs padomes locekļi strādā paralēli savam galvenajam darbam un nebūt ne vienam; protams, saņem atalgojumu (tiesa, ne ļoti lielu - ap 3000 eiro) un - kā dažās padomēs - to locekļi strādā lielākoties citā valstī.
Stradiņa slimnīcā šāda padome strādāja, līdz tai Veselības ministrija izteica neuzticību. Ja negaisa mākoņi sāka samilzt jau gada sākumā, kad parādījās pirmās ziņas par problēmām ar jaunā korpusa būvi (zināmas vairākas problēmas, kāpēc kavējas Stradiņa A2 korpusa būvniecība - sākotnēji tas bija konkursa rezultātu pārsūdzības process, tam sekoja Covid-19 epidēmija, kad būvnieki nespēja nodrošināt pietiekami darba spēka, tad - izmaksu sadārdzinājums, Ukrainas karš un citas), ja vasaras beigās ziņojumā jau bija teikts, ka pastāv reāls risks zaudēt 83 miljonus eiro, kāpēc notiek auklēšanās ar padomi un arī ar valdi? Kāpēc nav auditu, pārbaužu vai netiek izmantoti nekādi citi instrumenti, lai situāciju nenovestu līdz kritiskam punktam? No otras puses, mēs zinām, ka pagājušo un šo gadu slimnīcas strādā sarežģītos apstākļos, ko radīja cenu kāpums un izmaksu pieaugums faktiski par visu. Šos jautājumus arī valdība risinājusi lēnām, nekur nesteidzoties.
Tagad Stradiņiem ir jauna padome un arī galu galā - jauna valde. Vai Veselības ministrija, kad atcēla iepriekšējo padomi, nevarēja rīkoties asāk un atcelt arī uzreiz valdi, paātrinot procesus, labi zinot, ka līdz gada beigām jāizdara virkne būtisku uzdevumu tieši celtniecībā, lai projekts neapstātos? Veselības ministrijā skaidro, ka padome ir tā, kas atceļ valdi un ieceļ jaunu. “Atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumam padome ir atbildīga par kapitālsabiedrības valdes iecelšanu vai atsaukšanu,” tāda ir ministrijas atbilde. Tāpat arī jaunās valdes iecelšana notiekot atbilstoši likumam - jaunu valdi var iecelt gan valsts kapitāla daļu turētājs, kas šajā gadījumā ir ministrija, gan padome, ja tāda ir izveidota. Par valdes locekli ieceļ kandidātu, kas atbilst attiecīgajiem profesionalitātes un kompetences kritērijiem. Valdi parasti meklē konkursa kārtībā, šoreiz tāds nenotika, tāpēc tā ir pagaidu valde un tās darbības laiks ir terminēts - uz vienu gadu.
Jāatgādina, ka Stradiņa slimnīcas padomi kopš oktobra sākuma vada citas - Rīgas Austrumu klīniskās universitātes - slimnīcas valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs, par ārstniecības jautājumiem padomē atbild Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas nodaļas vadītājs Pēteris Stradiņš, bet par finanšu un būvniecības procesu pārvaldību - Iluta Riekstiņa, kura vienlaikus ir arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle.
Un lai arī jaunā valde - Lauris Vidzis, Džineta Heinrihsone un Ģirts Ansons - ir saņēmuši uzdevumu stabilizēt būvniecības un citu projektu finansiālo situāciju, nedomāju, ka viņu rīcībā ir
brīnumnūjiņa, lai saglābtu situāciju un vēl būtu iespēja noturēt Eiropas naudu. Risks ir neapgūt ap 70 miljoniem eiro, bet vēl lielāks risks - zaudēt reputāciju un uzticību turpmākiem projektiem. Vai tas ir svarīgi tikai vienai slimnīcai vai tomēr arī valdībai?
