Situācija, kad kāda iepirkuma konkursa rezultāti tiek apstrīdēti, nav nekas īpašs. Valstī ir izveidota par vesela institūcija šādu strīdu izskatīšanai – Valsts iepirkumu uzraudzības birojs. Pusei vai pusēm, kuras uzskata, ka kaut kas ir noticis nelikumīgi, ir arī iespējas vērsties tiesā, un nav nekāds brīnums, ka tas notiek arī šajā gandrīz četrus miljardus vērtajā darījumā.
Un tomēr “Rail Baltica” pamattrases būvniecības iepirkums, kurā otrā kārtā piedalījās divi kandidāti - Turcijas celtniecības konglomerāts un franču-itāļu celtniecības kompāniju apvienība -, nav gluži parasts iepirkums, ap to ir savijušies vairāki problēmu mezgli. Pirmais, acīmredzamais - laiks un mērogs. Projekts ir Latvijas mērogiem milzīgs, Latvijas puse jau atpaliek no Lietuvas un Igaunijas gan projektēšanā, gan būvniecībā, taču atpaliekot Latvija var izkrist no Eiropas naudu finansēšanas grafikiem, kas viss rezultātā var novest pie tā, ka dzelzceļš tiks izbūvēts no Eiropas puses tikai līdz Lietuvai. Nav šaubu, ka lietuvieši uz latviešiem negaidīs. Savu daļu izbūvēs. Par to ļoti nobažījušies ir igauņi. Viņi latviešu dēļ var palikt bez svarīgā dzelzceļa savienojuma ar Eiropu. Šo iemeslu dēļ uzmanība minētajam iepirkumam ir pievērsta arī kaimiņvalstīs.
Otrs sarežģījumu mezgls saistās ar Latvijas tēlu un attiecībām Eiropas un NATO ietvaros. Francijas un Itālijas vēstniecības esot bijušas ne pa jokam aktīvas šī projekt lobēšanā, un iepriekšējā valdība esot pieņēmusi faktiski politisku lēmumu slēgt līgumu ar itāļiem un frančiem, nevis turkiem. Problēma ir tajā, ka turku piedāvājums bija vismaz par pusmiljardu lētāks, un tāpēc noraidīts tas ir, pēc turku domām, pilnīgi nelikumīgi un nepamatoti. Proti, nevis godīgā sacensībā, bet gan uz pēdējā mirklī parādījušās VDD rekomendācijas pamata. Turki apgalvo, ka viņi atšķirībā no uzvarētāja ar krievu militāro kompleksu nesadarbojas, vispār ir simt reizes mazāk saistīti ar Krieviju nekā franču-itāļu konsorcija biedri. Tādu apiešanos ar sevi turki ļoti ņēmuši ļaunā, un tagad iesaistīti esot visaugstākā politiskā līmeņa spēki, kas Latvijai rada viegli neomulīgu situāciju, ņemot vērā Turcijas lomu NATO aliansē un praksi bloķēt alianses lēmumus, ja uzskata, ka kāds ir aizskāris viņu intereses.
Jāsaka, ka visu šo zupu varēja arī neievārīt, ja vien Latvija tāpat kā Igaunija un Lietuva būtu sadalījusi projektu mazākos gabaliņos, tad pieteikties varētu arī vienkārši lielas labas kompānijas, nevis tikai super lieli Eiropas koncerni, kuriem nav nekādu problēmu iemaksāt 400 miljonu garantijas depozītu, un arī pie darba būtu varējuši tikt visi - gan franči, gan itāļi, gan turki un vācieši, un arī vietējie būvnieki. Visi būtu apmierināti, visi laimīgi un arī risku dažādu daudz mazāk. Latvija ministra Linkaita vadībā nezināmu iemeslu dēļ izdomāja visas olas principiāli salikt vienā groziņā, un tagad mēs redzam šī lēmuma sekas.
Jaunajam ministram Briškena kungam ir jāpieņem lēmums, viņam vēl ir iespēja labot priekšgājēju kļūdas. Ņemot vērā, ka izprojektēts pagaidām ir tikai nelielais tā sauktais Ikšķiles posms, to, iespējams, varētu izsolīt atsevišķi un sākt jau būvēt, par pārējo būtu jālemj, kā riskus sadalīt.
