Rīgas pašvaldība devusi ziņu, ka līdz šim par Puškina liceju sauktā vidusskola turpmāk būšot Broces licejs: “Karš Ukrainā ļoti skaidri iezīmē tolerances robežas, un Puškina vārds izglītības iestādes nosaukumā nav pieļaujams. Puškins ar šodienas acīm ir krievu pasaules simbols, un tam vairs nav vietas mūsu izglītības sistēmā.”
Šā gada vasarā no Ukrainas līdz Latvijai atnāca krievu literātam Aleksandram Puškinam (1799-1837) celto pieminekļu novākšanas kampaņa. Saprotama un pamatota bija ukraiņu atbrīvošanās no tēla, kas kalpo Ukrainā iebrukušajiem krieviem. Puškina pieminekļu dēļ krievi varēja nesaprast vai izlikties nesaprotam, ka viņi vispār iebrukuši citā valstī. Kāpēc tā cita valsts, ja izskatās kā Krievija, kuras ainavā pieminekļi Puškinam ir parasta un pierasta sastāvdaļa? Nākamajā aspektā Puškina pieminekļus Ukrainā varēja uztvert kā ukraiņu piekrišanu krievu intelektuālajam pārākumam, kas uzliek pienākumu krieviem šad tad pamācīt un pārmācīt ukraiņus, lai tie saprastu, kā pareizi dzīvot. Vēl viens Puškina pielietojums krieviem ir viņu Ukrainā pastrādāto kara noziegumu noslēpšana un noliegšana ar pamatojumu, ka tādu nav, jo tādus taču nevarot pastrādāt ģeniālā Puškina tautieši, t.i., Puškina valodas lietotāji. Visbeidzot jānorāda uz konkrētiem Puškina izteicieniem, kas Krievijas putiniskā imperiālisma uzkurināšanai kalpo tikpat labi kā carisma un padomijas laikos. Visi tie paši apsvērumi, kuru dēļ Puškina pieminekļi tika novākti Ukrainā, attiecas uz tādu Krievijas kaimiņvalsti kā Latvija. Tāpēc Puškina piemineklis Rīgas centrā pazuda un “Neatkarīgā” šo notikumu izskaidroja 4. jūnijā zem virsraksta “Krievu imperiālists Puškins vairs neder ne Latvijai, ne Putinam”.
Tagad šie apsvērumi pamatoti tiek likti lietā, lai novāktu Puškina vārdu no nosaukuma vienai no vidusskolām Rīgas nomalē. Taču tai netiks atņemts gods pieteikt sevi starp citām vidusskolām ar slavenu vārdu, nevis tikai ar skaitli vai vietvārdu.
Puškina vietu turpmāk ieņems Apgaismības laikmeta darbinieks, pedagogs, mākslinieks un vēsturnieks Johans Kristofs Broce (Brotze, 1742-1823). Gan ar Rīgu, gan ar izglītības sistēmu viņš saistīts nesalīdzināmi ciešāk nekā Puškins. Šādu uzvārdu nomaiņu varētu pamatot arī nepolitiski ar to, ka bilžu zīmētājs Broce daudz tuvāks datorspēlēs un sociālajos tīklos dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem nekā vārdu rakstītājs Puškins.
Prasība atbrīvoties no Puškina vārda skolas nosaukumā izskanēja jau šā gada pavasarī. Rīgas domes Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības apvienotā frakcija iesniedza priekšlikumu nomainīt nosaukumu “Puškina licejs” ar nosaukumu “Sarkandaugavas licejs”, kas atbilstu skolas adresei Sarkandaugavas ielā 22 (attēlā).
Atbilstoši Latvijas Republikā ieviestajai terminoloģijai, krievvalodīgo skola līdz šim saucās par mazākumtautību skolu. Līdz ar kārtējo deklarāciju par visu skolu pāriešanu uz mācībām latviešu valodā, skola tiek raksturota tikai ar to, ka tā sniedz pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmu.
Aizgājusī Krišjāņa Kariņa valdība ir atstājusi mantojumā plānus apmēram 100 skolas Latvijā slēgt, bet pārējās pārsaukt tā, lai neviens vairs nesaprastu kādas skolas ir vispār bijušas un kur tās palikušas. Tīri terminoloģiskā skolu tīkla pārveidošana tagad uzņēmusi tādus apgriezienus, ka gala lēmumi par jaunajiem skolu nosaukumiem stāsies spēkā droši vien tikai nākamā gada 1. septembrī. Šīs nedēļas beigu ziņas no Rīgas domes tādas, ka vienošanās par Broces vārdu Sarkandaugavas skolas nākamajā nosaukumā esot droša, bet nosaukums kopumā vēl jāsacer ar vai bez norādes uz Rīgu kā valstspilsētu u.tml kalambūriem.
Vārds “licejs” Latvijā tiek izmantots tikai kā dažu vidusskolu greznojums bez administratīvas un finansiālas slodzes. Cita lieta ir valsts ģimnāzijas status, par kādu plēšas skolas un pašvaldības.
Gan ģimnāzijas, gan liceja nosaukumi ņemti no grieķu valodas. Ģimnāzija (γυμνάσιον) tajā valodā burtiski ir “vingrināšanās vieta". Grieķu bērni un jaunieši senatnē tajās vingrinājās dažnedažādi, bet Jauno laiku Eiropā šie vingrinājumi sākotnēji centrējās ap grieķu un latīņu valodu apguvi, jo skaitījās, ka reālajā dzīvē maz vai nemaz lietotu valodu apgūšana vislabāk izvingrinās jauniešu prātus studijām augstskolās. Nākamo studentu gatavošanas funkcija ģimnāzijām palikusi līdz šai baltai dienai, lai gan Latvijā un praktiski arī visur citur seno valodu apguve skolās aizvietota ar daudz pieticīgākiem vingrinājumiem pasaulē izplatītāko svešvalodu, matemātikas u.tml. zinību apguvē.
Licejs sākotnēji bija viena konkrēta ģimnāzija Senajā Grieķijā, kuras atšķiršanai no visām citām ģimnāzijām tika izmantota norāde uz tās atrašanās vietu pie Apolona Likeja - pie pieminekļa dievam Apolonam, kurš tur parādīts kā vilkplēsis (Λύκειος). Pēc tam tieši šo ģimnāziju pāri visām citām ģimnāzijām pacēla fakts, ka to izveidojis un tajā pasniedzis Aristotelis, kuru kristīgā Eiropa atzina par pašu izcilāko no pagāniem, ar kura viedokli jārēķinās pat teologiem. Tādā veidā Aristoteļa ģimnāzijas vietas nosaukums kļuva no īpašvārda par sugasvārdu - par sinonīmu ģimnāzijai vispār.
Gan Puškinam, gan Brocem tik tiešām ir saistība ar licejiem, kura nosaukuma saglabāšana Sarkandaugavā pēc Puškina nomaiņas ar Broci būs pamatota. Puškins ir laikā no 1811. līdz 1817. gadam mācījies ar Krievijas imperatora gādību un vasaras rezidences nosaukumu pagodinātā licejā (Императорский Царскосельский лицей), pēc kura tālāka izglītošanās Puškinam vairs nebija vajadzīga. Ar liceju pietika, lai Puškins varētu šad tad strādāt par cara galma pilnvarotu ierēdni. Savukārt Broce ir 46 gadus nostrādājis licejā par pasniedzēju, tajā skaitā par liceja rektoru vai direktoru.
Johans Kristofs Broce dzimis 1742. gada 12. septembrī (1. septembrī pēc vecā stila) Gerlicā, Saksijā, sāls svērēja ģimenē. Bērnībā bijis ļoti slimīgs, tajā skaitā ar vāju redzi. Vecāki saudzējuši viņa acis no lasīšanas un kur nu vēl no zīmēšanas, lai viņš acis nepārpūlētu un nekļūtu pilnīgi akls. Tomēr Broces griba izrādījusies stiprāka par šiem apstākļiem. Vai nu par spīti, vai tieši pateicoties tiem Broce kā zīmētājs, tai skaitā pārzīmētājs ir ieguvis tādu slavu un statusu, ka viņa vārda piešķiršana kādai skolai ir vajadzīga un pašsaprotama, bet ne tā lielākā vienība viņa godināšanas rituālos.
Šajā reizē gribas akcentēt cilvēku likteņu pārvērtību neparedzamību, saliekot kopā ziņas par viņa dzimšanu un viņa nāvi 80 gadu un 11 mēnešu vecumā, kā mūs informē Rīgas pilsētas avīzes “Rigasche Stadtblätter” 1823. gada 14. augusta numurs.
Tajā saraksts ar laika ziņā līdzās Brocem, t.i., laikā no 5. līdz 12. augustam apglabātajiem vienpadsmit rīdziniekiem. Atlikušie desmit izrādījās 28 gadus un 4 mēnešus veca sieviete, 19 gadus veca jauniete, 12 gadus vecs zēns un septiņi zīdaiņi pusotra gada, gada un 10, 9, 8, 5 un 3 mēnešu vecumā. Tāda, lūk, bija mirstība Rietumeiropas pilsētās 18. gadsimtā un līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Tomēr liktenis ir kaut kas cits nekā statistika, atbilstoši kurai Brocem bija jānomirst un mums būtu jāpaliek bez tik daudzām ziņām par Latvijas vēsturi, ka to pat nav iespējams iedomāties, ko mēs bez Broces būtu spējuši no šīs vēstures salipināt.
Ziņas par Broces dzīvi ir pārstāsti no viņa autobiogrāfijas, kas tikusi iekļauta ielūgumā uz svinībām, ar kurām viņš 1815. gadā atvadījies no darba licejā (ģimnāzijā, kā licejs uz to brīdi jau bija pārsaukts). Pamatojoties uz šo autobiogrāfiju, “Rigasche Stadtblätter” sniedza viņa nekrologu, kas drukāts turpinājumos, praktiski pilnībā aizpildot avīzes 14. un 21. augusta numurus.
Uzziņās par Broci jau atrodamo šeit papildināsim ar dažiem teikumiem par viņa privāto dzīvi. Viņa nekrologā teikts, ka viņš 1774. gadā salaulājies ar atraitni, kura nomirusi 1812. gadā. Laulībā viņš ieguvis divus audžudēlus, no kuriem viens pieminēts kā mineroloģijas speciālists Tērbatā. Piedzimusi viņam miesīga meita, kurai izdevies pārdzīvot tēvu, bet pirms tam nācies apglabāt vīru.
Broces biogrāfijas profesionālā sadaļa sākas ar mācībām Gerlicas ģimnāzijā bez cerībām uz tālākām studijām, taču ar Broci atkal noticis tā, kā nevajadzēja notikt. Broce spējis vienlaicīgi mācīties un jau mācīt citus, saņemot par to atlīdzību, lai mācītos tālāk un pelnītu vēl vairāk, lai varētu mācīties tālāk. Iemācījies viņš zīmēt un arī rasēt, par ko viņš nopelnīja pilsētas stipendiju teoloģijas studijām līdz filosofijas (Weltweisheit) zinātņu doktora grāda iegūšanai. Tādā statusā viņš saņēma kāda Rīgas rātskunga piedāvājumu strādāt par mājskolotāju un 1768. gada decembrī ieradās Rīgā ar nodomu vēlāk kļūt par mācītāju. Mācītāja darba perspektīvu dēļ viņš apguvis latviešu valodu.
Tomēr Broces karjera pavērsās savādāk. Nepilna gada laikā viņš pārkvalificējās no mājskolotāja par skolotāju Rīgas Ķeizariskajā licejā (Kaiserliches Lyzeum zu Riga), kur 1783. gadā pēc konrektora nāves kļuva par konrektoru (t.i., par rektora vietnieku), bet 1801. gadā pēc rektora nāves - par nākamo rektoru. 1804. gadā licejs tika pārsaukts par ģimnāziju un Broce - par virsskolotāju. 1808. gadā viņš saņēma titulārpadomnieka nosaukumu un 1815. gadā aizgāja pensijā.
Rīgas Ķeizariskā liceja bijusī ēka atrodas Mazajā Pils ielā 4 un uz to norāda piemiņas plāksne ar Johana Kristofa Broces portretu (attēlā). Apglabāts Lielajos kapos, pēc kuru izpostīšanas viņa piemineklis tomēr saglabājies.
Tikpat pārsteidzoša kā Broces izdzīvošana ir viņa mantojuma saglabāšanās. Viņa rokrakstu un grāmatu kolekcija ir kļuvusi par tagadējās Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas un tās pirmavota - Rīgas pilsētas bibliotēkas kolekcijas dārgumu, vēsturiskās kontinuitātes apliecinājumu un simbolu. Tas ticis sargāts, slēpts un izglābts gan no Latvijas kultūrvēsturei traģiskā 1941. gada 29. jūnija ugunsgrēka, kas iznīcina pilsētas bibliotēku rātsnamā, gan no 1944. gadā uz Vāciju izvedamo vēsturisko muzeju un arhīvu vērtību likteņa.
Broces savākto materiālu vērtību ir sapratuši un ne tikai vārdos, bet arī darbos novērtējuši jau viņa laikabiedri, par ko “Rigasche Stadtblätter” Broces nekrologā rakstīja šādi: “Starp viņa izcilajiem veikumiem paliekoši nopelni mūsu pilsētas labā ir viņa sagatavotie izvilkumi no pilsētas arhīva vecajiem dokumentiem, kas padarīti arī nespeciālistiem salasāmi un interesanti, pārtulkojot tos no vairs nesaprotamās, vecās vācu, kā arī no latīņu valodas, un neticamā līdzībā atveidojot to sākuma un noslēguma sadaļas ar autogrāfiem, zīmogiem u.tml. Tas pats sakāms par viņa savāktajām diplomātisko, vēsturisko, topogrāfisko un etnogrāfisko materiālu kolekcijām, kuras nonākušas tām atbilstošajā tēvzemes bibliotēkā par 2000 sudraba rubļiem kā nesamērīgi zemu cenu, ko diktējuši patriotiski apsvērumi, un kuras pilsētas bibliotēkā paliks pēc viņa.”
Norāde uz Broci kā humānistu nav tikai par to, ka viņš bijis labs cilvēks. Viņš kā profesionālis pieskaitāms vēlīnai humānisma virziena jeb erudītu skolai. Ar humānismu šādā gadījumā tiek apzīmēta Eiropas Renesanses beigu periodā noformējusies uzskatu sistēma, atbilstoši kurai cilvēks ir pasaules un sabiedrības kārtības vienīgais noteicējs.
Aģitēt Latvijas vēstures pētniekus par pievēršanos Johana Kristofa Broces mantojuma apgūšanai būtu lieki. Te tikai pienākas atgādināt par šī mantojuma atklāšanu plašākai sabiedrībai, kas jau notikusi līdz ar viņa darbu sērijas izdošanu lielformāta sējumos ar nosaukumu “Zīmējumi un apraksti": 1. sējums “Rīgas skati, ļaudis un ēkas” (1992), 2. sējums “Rīgas priekšpilsētas un tuvākā apkārtne”(1996), 3. sējums “Latvijas mazās pilsētas un lauki” (2002) un 4. sējumā turpinājums “Latvijas mazās pilsētas un lauki” (2007). Šis izdevums var rosināt uz Broces vārda piesaistīšanu vēl daudzām vietām vai projektiem.
