Anekdotēs dažkārt pieminēti psihologi, kas palīdzot gultās čurājošiem klientiem, iemācot viņus ar savu īpatnību lepoties, bet pilnīgi reālie Latvijas valsts iestāžu un uzņēmēju organizāciju vadītāji lepojas ar to, ka elektrības piegādes tarifi Latvijas mājsaimniecībām ir visaugstākie Baltijā.
Patērētāju reālie maksājumi par elektrību pat teritoriāli līdzās esošajās, ar vienu valūtu un ar Eiropas Savienības likumdošanas vadlīnijām vienādotajās Baltijas valstīs nav acīm redzami ieraugāmi vai salīdzināmi bez skaidrojumiem un atrunām. Maksājumu lielums veidojas atbilstoši elektrības tirgus cenas svārstībām un tirgus regulācijai, atbilstoši nodokļu, nodevu un elektrības piegādes tarifu struktūrai, patēriņa kopapjomam un tā sadalījumam diennakts, nedēļas vai gada garumā. Līdzīgi jāsaka arī par elektrības piegādes tarifu salīdzinājumu. Baltijas valstu gadījumā nav domstarpību, ka Latvijā šie tarifi mājsaimniecībām ir visaugstākie, bet atšķirības kvantitatīvi izteikt var dažādi.
Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) vietnē glabā LTV “Panorāmas” aprēķinus par dažām elektrības patērētāju grupām tipiskam ikmēneša patēriņam tuva elektrības apjoma piegādes cenām mēnesī. Tajā gadījumā atšķirības maksājumiem eiro mēnesī (kopā ar PVN) lielākas, nekā kādai Saeimas komisijai nesen rādīja Klimata un enerģētikas ministrija ar atsauci uz valsts energokompāniju “Latvenergo”:
KEM prezentācija tika sniegta “Neatkarīgajā” jau pieminētā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas 6. septembra sēdē. Deputāti nepalaida garām to, ka valsts uzņēmums un ministrija tomēr atzīst Latvijas tarifus par augstākiem nekā Lietuvā vai Igaunijā, bet ļoti viegli pieņēma valsts uzņēmumu un tos uzraugošo valsts institūciju paskaidrojumu, ka tā tas esot tikai pagaidām. Proti, kamēr kaimiņvalstis vēl nav veikušas neizbēgamu reformu, pārliekot maksājumus par elektrības piegādes tīklu uzturēšanu no juridiskām personām uz privātpersonām. Lietuva un Igaunija neizbēgami būšot spiestas sekot Latvijas piemēram, lai neglābjami neatpaliktu no Latvijas, kur jaunievestā tarifu struktūra nodrošināšot līdz šim nepieredzētu rūpniecība uzplaukumu.
Valsts energokompānijas, pirmkārt jau “Latvenergo” meitas uzņēmums “Sadales tīkls” (ST) kā jaunajos tarifos noteiktās maksas piedzinējs, mēģina pārliecināt par 1. jūlija tarifu lietderību visu Latvijas sabiedrību: ““Šobrīd sadales tarifu ziņā Latvija ir labākā valsts biznesam Baltijā, aģentūrai LETA pavēstīja AS “Sadales tīkls” padomes priekšsēdētājs Kristaps Ločmelis”.
K. Ločmelis atzina sabiedrības neizpratni par labumiem, kādus sabiedrība iegūs no tarifu celšanas. Izrādās, ka pie visa vainīgi mediji: "Diemžēl tik vienkārši saprotamais un attiecīgi mediju virsrakstos dominējošais “vidējais tarifa pieaugums ap 30% apmērā” ir sniedzis mānīgu cerību, ka pieaugums būs mazāks, neraugoties uz publiskotajām faktiskajām pieauguma eiro vērtībām”.
K. Ločmeļa skaidrojums balansē uz robežas gan ar absurdu, gan ar meliem. Protams, ka tie bija ST un Sabiedrisko pakalpojumu regulators, kuri centās pasniegt tarifu kāpumu kā kaut ko samērīgu ar kopējo inflāciju, kāds būtu bijis tarifu kāpums par 30%.
“Neatkarīgā” var atgādināt par savu pēdējo 2022. gada numuru 30. decembrī, kurā bija aplūkots tolaik vēl tikai ST pieprasījums celt tarifus. Avīze citēja pret šādu pieprasījumu radītās organizācijas “Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā” iniciatoru pašvērtējumu, ka viņi nebūtu savākušies, ja ST tarifu pieaugums iekļautos dienišķajos 20-30%, nevis lēktu virs 100%. ST tomēr panāca savu - panāca tarifu palielināšanu mājsaimniecībām krietni virs 100%, bet tieši tāpēc mēģināja slēpties aiz kopējai inflācijai kaut cik pietuvinātas tarifu celšanas. Lai nu ko var pārmest medijiem, bet ne to, ka tie nebūtu sekojuši un atklājuši ST tarifu reālo pieaugumu. “Neatkarīgā” jau virsraksta līmeni to parādīja 25. maija publikācija “Elektroapgādes tarifus trīskāršo, bet izliekas, ka palielina tikai par trešdaļu”. Turklāt “Neatkarīgā” šajā ziņā ne ar ko neatšķīrās no citiem medijiem, tajā skaitā sabiedriskajiem, kā to liecina LSM eksponētais piemērs ar elektropiegādes tarifu salīdzinājumu mājsaimniecībām Baltijā.
Tikai tad, kad ST nebija izdevies triks ar tarifu patiesā pieauguma noslēpšanu, nāca tagadējā kampaņa, ka šis pieaugums ir Latvijas lepnums: “Šobrīd sadales tarifu ziņā Latvija ir labākā valsts biznesam Baltijā...”
Tagad biznesam ir jāapliecina, ka tas izmantos iespējas - vismaz 65 miljonus eiro gadā, par kādu summu ST palielinās maksājumu slogu mājsaimniecībām, attiecīgi neiekasējot šo naudu no juridiskām personām, kuru pamatmasai būtu jābūt uzņēmumiem. Tieši tie tagad koncentrēšot no mājsaimniecībām caur elektrības tarifiem pārdalīto naudu nevis jaunos privātpiļu ciematiņos Jūrmalā vai ap Baltezeru, ne luksus automobiļu iegādē un ne pasaules apceļošanā, bet jaunu ražošanas iekārtu iegādē un pat izstrādē, jaunu produktu ražošanas un noieta tirgus pētījumos utt.
Protams, 12. septembrī vēl par agru prasīt apliecinājumus tam, pa kādiem ceļiem aizgājusi nauda, kuras ievākšana no mājsaimniecībām sākās tikai ar tiem rēķiniem, kuros jāapmaksā elektrības piegāde kopš 1. jūlija. Tāpēc atliek ticēt vai arī neticēt uzņēmēju pilnvarotajiem pārstāvjiem, “ka sabiedrībai jābeidz domāt, ka Latvijas uzņēmēja galvenais un vienīgais mērķis ir “ielikt vairāk sev kabatā””. Te citētas rindas no Latvijas Darba devēju konfederācijas 30. augusta paziņojuma, kas sākās ar nozēlu, ka “publiskajās debatēs par elektroenerģijas sadales tarifiem starp lielajiem uzņēmējiem un darba ņēmējiem šobrīd ir novērojams izpratnes trūkums". Sabiedrība nesaprot, ka “esošie elektroenerģijas sadales tarifi”, t.i., trīskārt palielinātie tarifi “ir vienīgais risinājums, lai neradītu vēl lielāku patēriņa cenu pieaugumu”.
Uzņēmējiem par ļaunu nāk tas, ka elektrības tarifu trīskāršošana kā cīņa pret patēriņa cenu pieaugumu izklausās pārāk sarežģīti. To nesaprot arī uz darbu nākamajā Latvijas valdībā pulcējušies politiķi. Toties viņi ļoti labi saprot, kādu popularitāti jaunā valdība gūtu, sākot savu pastāvēšanu ar tarifu pazemināšanu: “Topošā koalīcija esot vienojusies par tūlītēju risinājumu elektrības cenu kāpuma ierobežošanai,” aģentūra LETA 8. septembrī citēja Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Viktoru Valaini. Turpat tālāk atzīts, ka viņš neesot atklājis, ko šāds solījums nozīmē.
Šādi signāli no valdības veidotāju nometnes pamudināja arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru stāties 1. jūlija tarifu sardzē: “Elektroenerģijas sadales tarifu koncepcijas pārskatīšana būtu solis atpakaļ un bremzētu centienus Latvijas ekonomikas izaugsmei, turklāt tarifu koncepcijas maiņa būtu negatīvs signāls uzņēmējiem,” 7. septembrī pauda LTRK prezidents Aigars Rostovskis.
LDDK un LTRK kā vienā balsī atzīst, ka jaunie tarifi mājsaimniecībām var radīt grūtības, kuras vajag risināt nevis ar algu celšanu, bet ar “mērķētu atbalstu mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām". Uzņēmēji nesaprot vai izliekas nesaprotam, ka tādā veidā cilvēki tiek mudināti samazināt savus legālos ienākumus, lai izpelnītos palīdzības saņēmēja statusu. “Mērķētā” palīdzība veicina arī daudziem uzņēmējiem simpātisko ēnu ekonomiku, bet ilgtermiņā virza cilvēkus uz to, ka labāk, ērtāk, izdevīgāk ir nestrādāt vispār, nekā strādāt jebkādā ekonomikas segmentā.
