Krievijas sāktajam karam Ukrainā jāizbeidz Krievijas impēriskās ambīcijas, kuru noformēšanas 302. gadadiena atzīmējama tieši šodien, 10. septembrī.
Šodien paiet 302 gadi, kopš Krievija ar Nīštates (latviešu valodā arī Nīštades, Nīstades) miera līgumu noformēja savu uzvaru Lielajā Ziemeļu kārā pār Zviedriju. Ar šo uzvaru tika pamatota Krievijas cara Pētera I (1672-1725; par caru kronēts 1682. gadā) pārsaukšana par imperatoru. Tagad jau vairāk nekā 100 gadus Krievijā oficiāli nekāda cara vai imperatora nav, toties impēriskās ambīcijas ne tikai nav zudušas, bet sakāpinātas īsto caru jeb imperatoru valdīšanas laikā nebijušos apmēros, augstumos utt. Proti, šo ambīciju realizācijai tiek izmantotas iespējas, kādas sniedz 20. un 21. gadsimta zinātnes un tehniskas progress un totalitāro (fašistisko) valstu būvēšanas pieredze. Tomēr ar visu to Krievijas uzbrukums Ukrainai ir izgāzies vismaz tiktāl, ka zibenskarš pārvērties pozīciju karā. Tik sāpīga un izteiksmīga Krievijas neveiksme briedina cerības uz Krievijas beigām visās impērijas un imperiālas valsts nozīmēs.
Krievijas impērijas tapšana, protams, bija process, kam 10. septembris tikai viens no pieturas punktiem.
Pirmkārt, tīri tehniski mēs varējām atzīmēt jau 30. augustu, kā datēts Nīštates dokumenta oriģināls. Proti, datēts ne pēc mūsu tagadējā, tā sauktā Gregora kalendāra, bet pēc Jūlija Cēzara ieviestā kalendāra, kurā bija pieļauta neatbilstība starp kalendāro un astronomisko Zemes novietojumu tās orbītā ap Sauli. 16. gadsimta beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā veiktie astronomiskie aprēķini parādīja, ka Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Rezultātā 1582. gadā tika izdots rīkojums no 4. oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5. oktobra vietā likt 15. oktobri. Taču rīkojums stājās spēkā tikai katoliciskajās zemēs, kāda nebija ne protestantiskā Zviedrija (pārgāja uz Gregora kalendāru 1753. gadā), ne pareizticīgā Krievija, kuras laika skaitīšanas sinhronizāciju ar Eiropu Pēteris I bija veicis pēc Jūlija kalendāra, tādējādi izrādot simpātijas protestantismam vai nepatiku pret katolicismu. Astronomiskajai patiesībai Krievija pievienojās tikai 1918. gadā, bet tagadējā Latvijas teritorija izceļas ar laika skaitīšanas raustīšanu šurpu turpu pa dažādiem Latvijas novadiem piecsimt gadu garumā.
Otrkārt, imperatora titula piešķiršana Pēterim I notika ar atsauci uz Nīštates miera līgumu arī tādā nozīmē, ka vadījās no līgumā noteiktās līguma spēkā stāšanās kārtības, kas paredzēja līguma ratifikāciju un pēc tam apmaiņu ar ratifikācijas dokumentiem. Tam vajadzēja laiku, tai skaitā rēķinoties ar ceļu garumu jeb ilgumu, pārvadājot dokumentus starp ostas pilsētiņu tagadējā Somijā, kur somiskais nosaukums šai vietai ir Ūsikaupunki, un Zviedrijas un Krievijas galvaspilsētām vai valdnieku mītnēm.
Tā pagāja vairāk nekā mēnesis, līdz varēja tapt ar 1721. gada 22. oktobri datēts dokuments - Krievijas Senāta kā lūgumraksts Pēterim I noformēts lēmums, no kura atveidosim mazāk nekā vienu teikumu mūsdienu cilvēkiem saprotamā latviešu valodā. Lūk, ar kādu tekstu atzīmējušies Pētera I tuvākie līdzskrējēji un bļodlaižas: “Nodomājām mēs, sekojot seno tautu, jo īpaši romiešu un grieķu paražām, izrādīt drosmi un tajā dienā, kad tiek svinēta ar visas Krievijas pūliņiem panākta, slavas apvīta un laimīga miera noslēgšana, nolasot šo traktātu baznīcā, mūsu vispadevīgākajā pateicībā par tāda miera sagādāšanu mēs publiski nododam jums savu lūgumu, lai jums labpatiktos pieņemt no mums, no jūsu uzticamajiem pavalstniekiem, kā pateicību Tēvzemes Tēva, Viskrievijas Imperatora, Pētera Lielā titulu, līdzīgi kā Romas Senāts par diženiem darbiem tādus titulus dāvāja un uz mūžīgiem laikiem vēsturē ierakstīja.”
Krievijas tagadējais diktators Putins noteikti ir arī Tēvzemes Tēvs, bet krievu impēriskajām ambīcijām galvenie vārdi ir Viskrievijas Imperatora - Императора Всероссийского - titula ieviešana.
Treškārt, Krievijas kā impērijas sākumu var datēt arī ar Lielā Ziemeļu kara (ir bijis arī mazāks Ziemeļu karš) sākumu, turklāt pat pirms tam, kad atskanēja pirmais šāviens karā un pat pirms tam, kad 1700. gada 30. augustā Pēteris I pieteica Zviedrijai karu. Kara pieteikumu viņš pamatoja ar vairākus gadus iepriekš notikušu konfliktu Rīgā, kur Pēteris I ieradies neoficiāli, bet tik un tā gribējis aplūkot Rīgas aizsargbūves, ko zviedri, nezinādami vai it kā nezinādami Pētera I reālo statusu, privātpersonai nav atļāvuši.
Notikums Rīgā kara izraisīšanai bija tikai sadomāts iegansts, bet Lielā Ziemeļu kara sākumu tik tiešām iespējams atbīdīt uz 1698. gada augustu un telpā dislocēt nevis ar kaujas lauku, bet ar dzīru galdu, pie kura sēdējuši Pēteris I un Polijas karalis Augusts II Stiprais (1670-1733; Polijas un Lietuvas tronī no 1697. gada, bet ar pārtraukumu no 1706. līdz 1709. gadam, kad viņu no troņa bija padzinis zviedru ieliktenis). Viņi norunājuši kopīgi uzbrukt Zviedrijai un sadalīt tās iekarojumus: Ingriju (kur tagad Sanktpēterburga) un Karēliju Krievijai, bet Vidzemi un Igauniju - Polijai.
Ir iespējams saskatīt līdzību starp toreizējo Polijas un Lietuvas apvienoto karaļvalsti un tagadējo Krieviju tādā nozīmē, ka poļiem bija izdevies uz lietuviešu kauju slavas rēķina izveidot kaut ko līdzīgu tagadējai jeb modernajai Krievijas pasaciņai par “otro spēcīgāko armiju”. Bija vajadzīgas dažas dienas (vai nedēļas, vai mēneši) kopš Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai, lai atklātos, ka pasaka ir pasaka. Tagadējie krievi nespēj karot tā, kā tiešām ir karojuši viņu bioloģiskie priekšteči (kā masa, nesākot pētīt katra tagadējā Krievijas karavīra senču saistību ar kariem, kuros piedalījusies Krievija) karoja Otrā pasaules/Lielā Tēvijas kara laikā, kā Pirmā pasaules kara laikā utt. līdz Lielajam Ziemeļu karam un vēl senāk, senāk, senāk. Savukārt 1700. gadā savas slavas līmenī cīnīties nespēja ne poļi, ne lietuvieši, ne sakši, kas tolaik bija tauta ar savu valsti un jau minēto Augustu kā valdnieku (kūrfirstu). Rezultātā Polija/Lietuva Lielajā Ziemeļu karā nevis kaut ko ieguva, bet uzprasījās par vilinošu upuri kaimiņvalstīm. Tās vēlākā sadalīšana vismaz no šodienas skatpunkta šķiet pašsaprotama jau kopš pirmajām Lielā Ziemeļu kara kaujām.
Diemžēl vēsturiskās analoģijas nevar izveidot tik primitīvi, lai secinātu, ka Krievija tagad nu gan tiks sadalīta. No otras puses, mēs nebūt nevēlamies precīzu sakritību starp toreizējiem un tagadējiem notikumiem, jo šāda sakritība tagad prasītu vēl gadus septiņdesmit Krievijas vārda izdzēšanai no pasaules politiskās kartes. No Latvijas viedokļa nav svarīgs mūsu kaimiņvalsts nosaukums, bet tās radītie draudi.
Notikumu gaitā iespējams veidot pretējas prognozes par to tālāko virzību, saskatot vēsturē līdzību ar to, ar ko gribas saskatīt, lai paredzētu to, ko gribas paredzēt. Šajā gadījumā viens no iemesliem 10. septembrī pieminēt Nīštates miera līgumu ir piemērs, ko līguma 270. gadadienā parādīja toreiz izdota nedēļas avīze “Jedinstvo” - ne tagadējās partijas “Vienotība”, bet toreizējās Interfrontes izdevums. Toreizējā publikācija “Trīs gadsimti kopā ar Krieviju” kalendāri bija pieskaņota līguma oriģināldatumam 30. augustā un ietvēra solījumu, ka vēlāk avīze par šo pašu tēmu rakstīšot gari un plaši. Izpildīt šo solījumu avīze nespēja - nepaspēja savā nākamajā numurā, kas izrādījās pēdējais tās pastāvēšanas vēsturē. To vēl nodrukāja pēc inerces, kaut Padomju Savienība pēc būtības bija pašlikvidējusies un Interfronte - likvidēta.
Izradījās, ka trijās dienās var pazust tas, kas veidots vai pastāvējis trīssimt gadu. Nav pamata piesieties avīzei par pārspīlējumu, ka toreizējie 270 gadi kopš Nīštates miera līguma vēl nebija 300 gadi. Pietiek ar to, ka “no Nīštates miera līguma savu laika skaitīšanu sāk Krievijas impērija, kas par tādu kļuva tieši zīmīgajā 1721. gadā."
Papildinot jau iepriekš uzskaitīto par dažādajiem pieturas punktiem Krievijas impēriskuma fiksēšanai, jāpiemin arī tas, ka Rīgu krievi ieņēma 1710. gadā. Tas nozīmē, ka reāli šeit dzīvojošajajiem tagadējo latviešu priekštečiem tiešām jau tad nācās pakļauties Krievijas okupācijas režīmam, kamēr zviedri vispirms meklēja kara laimi kaujās tagadējās Ukrainas teritorijā un kara pēdējos gados spēja tikai aizsargāt savu etnisko teritoriju, izmantojot iepriekš sabūvētos kara kuģus, kamēr Krievijai tādu Baltijas jūrā vēl nebija. Dažu gadu laikā Krievija tomēr iemanījās aizsniegt Zviedrijas piekrasti un Zviedrija padevās.
Miera līguma teksts veidots tā, lai radītu iespaidu, ka arī Krievijai svarīgāk pabeigt karu, nevis rēķināt, ko vēl varētu izspiest no Zviedrijas. Droši vien, ka tā tas arī bija, ņemot vērā kara izmaksas un bažas, ka pārmērīga Krievijas nostiprināšanās rosinās citas valstis veidot pret Krieviju koalīcijas, kaut vai uzrīdot Krievijai kārtējo reizi Turciju.
Vairākas Zviedrijas kaimiņvalstis nelaida garām iespēju izmantot Zviedrijas zaudējumu Krievijai, lai kārtotu sev par labu ziemeļeiropiešu rēķinus. Pret Zviedriju bija karojušas arī Dānija, Prūsija (ar Lielo Ziemeļu karu tā vispār iznira politikas vērotāju un rēķinātāju redzes lokā) un Hanoveres kūrfirste (valsts, nevis valdniece). Šīs valstis bija salabušas ar Zviedriju īsi pirms Nīštates miera līguma noslēgšanas.
Kara laikā apkaunotā Polija no miera slēgšanas pašizolējās un līdz pat 1795. gadam Polijas karaļi, kaut arī politiski bija atkarīgi no Krievijas imperatoriem, turpināja savā nodabā, t.i., oficiālajā titulā dēvēties par Livonijas hercogiem (magnus dux Livoniæ).
Līguma tekstā katrā pantā un gandrīz katrā teikumā apliecinātā miera slēgšana uz mūžīgiem laikiem apliecināja tikai politiķu valodas īpatnības. Vienas vai otras Rietumvalsts pabikstītā Zviedrija karoja ar Krieviju 1741.-1743. gadā, 1788.-1790. gadā un 1808.-1809. gadā. Pēdējais no šiem kariem tiek apzīmēts par “Finska kriget", t.i., par Somijas karu, jo Krievija tajā piegājienā atņēma Zviedrijai teritoriju, kuras lielākā daļa tagad ir Somija. Krievija 1918. gadā bija spiesta atzīt Somijas neatkarību, ko neveiksmīgi mēģināja Somijai atņemt 1940. gadā un visvisādi ierobežot līdz pēdējam brīdim, kad karš Ukrainā padarīja Somiju par NATO dalībvalsti.
