Aizvadītais 2022. gads ir izcēlies ar pašvaldību izmaksāto pabalstu kopsummas uzrāvienu no 28,8 miljoniem eiro līdz 64,1 miljonam, kas iezīmē jaunu līmeni pabalstu kopapjomam arī šim un visiem turpmākajiem gadiem.
Caur pašvaldībām līdz trūkumcietējiem nonākusī naudas summa ir niecība attiecībā pret to pensiju un pabalstu apjomu, kādu savāc sociālās apdrošināšanas speciālais budžets un sadala Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA). Pagājušajā gadā tā piešķīrusi iedzīvotājiem 3,5 miljardus eiro un šim gadam aģentūrai, t.i., iedzīvotājiem atvēlēti 4,08 miljardi eiro. VSAA arsenālā ir 40 dažādi pensiju un pabalstu veidi no piedzimšanas pabalsta līdz apbedīšanas pabalstam. Tomēr ar šo naudas plūsmu nepietiek, lai garantētu, ka bada nāve vai nosalšana Latvijā nav sociāla problēma. Ja Latvijā kāds tomēr nomirst šādu iemeslu dēļ, tad tas ir katru reizi atsevišķs medicīnisku un kriminālu apstākļu samezglojums, kur varētu būt iesaistītas un vainīgas arī valsts amatpersonas, bet ne pati valsts. Pašvaldību izmaksātie pabalsti ir vēl viens drošības tīkls, kam jānotur visi iedzīvotāji pie dzīvības līdz viņu dabiskai nāvei. Dažādos laika periodos periodos un pabalsta veidos atšķirīgu, bet kopumā būtisku daļu no pašvaldību izmaksātajām naudas summām valsts pašvaldībām kompensē ar naudu, kas iepriekš savākta valsts budžetā.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) uzturēta datu bāze ļauj ielūkoties pašvaldību administrētās sociālās palīdzības naudā izsakāmās sadaļas vēsturē kopš 2000. gada. Tie nu gan bijuši pavisam citi laiki, nekā tie, kādos dzīvojam tagad! Toreiz pašvaldību palīdzības saņēmēju statusam atbilduši 547,4 tūkstoši cilvēku jeb katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Uz viņiem visiem sadalīti 16,7 miljoniem eiro atbilstoša naudas summa toreizējos latos. Tagad ar šādu naudu cilvēki tiešām mirtu badā, bet toreiz izdzīvoja: vai vairāk pārtikas produktu izaudzēja paši, vai izvairījās no liekiem izdevumiem, nonēsājot padomju laikā pirktu apģērbu un nolietojot tajā paša laikā iekārtotos mājokļus ar tajos esošajām mēbelēm un traukiem, ledusskapjiem un televizoriem.
Daudz solīdāk izveidotajā pašvaldību sociālās palīdzības sistēmā pagājušajā gadā caur pašvaldībām ieplūdināts 64,1miljons eiro, no kuriem 46,9 miljoni eiro izmaksāti naudā, bet ar 17,2 miljoniem novērtēta natūrā izsniegtā palīdzība. Palīdzību kopumā saņēmuši 133 525 cilvēki jeb 78 678 ģimenes (mājsaimniecības). Rīga sociālajai palīdzībai iztērējusi 26,2 miljonus eiro, kurus naudā vai natūrā saņēmuši 34 106 pilsētnieki.
Nav lieki pārskatīt palīdzības apmēru un palīdzības saņēmēju proporcijas visās Latvijas pašvaldībās:
Tabula lieku reizi apliecina, ka labi dzīvot Pierīgā, kur tikai pavisam neliels iedzīvotāju skaits kvalificējas palīdzības saņemšanai. Pārējie, tātad, lieliski iztiek bez palīdzības un palīdz paši, jo jābūt taču arī nodokļu maksātājiem, lai citi varētu šo naudu varētu tērēt kā palīdzības saņēmēji un dalītāji.
Taču varbūt tikpat labi un vēl labāk ir dzīvot Ventspils pilsētā, kur palīdzības kopapjoms un tās saņēmēju skaits tik liels, ka tabulas pārkopēšana prasīja salīdzināt šo rezultātu ar pirmavotu. Nē, drukas kļūdu šeit nav. Ventspils pilsētas pašvaldība spēj atrast gan iemeslus, gan naudu, lai palīdzētu tiem, kādiem citās pašvaldībās būtu jāiztiek bez palīdzības.
Acīs krīt atšķirība starp palīdzības apmēru Ventspils pilsētā un novadā. Šī atšķirība varbūt bija galvenais dzinulis kustībām, ar kādām tika novērsta Ventspils pilsētas un novada saplūdināšana pēdējās administratīvi teritoriālās reformas gaitā.
Ja atkal lūkojamies uz visu valsti kopumā, tad vēl viena liecība par labklājības pieaugumu ir pārtikai un apģērbam izsniegtās palīdzības izzušana starp palīdzības veidiem pretēji tam, ka 2000. gadā šim mērķim tika izlietoti 4,7 miljoni eiro jeb ceturtā daļa no pašvaldību izsniegtās palīdzības kopapjoma.
Pretrunīgas emocijas raisa pašvaldības palīdzības kāpinājums 2022. gadā attiecībā pret 2021. gadu, kas vēl ietilpst ļoti līganā palīdzības kopapjoma pieaugumā kopš 2000. gada. 2008./2009. gada krīze uz šo pieaugumu atstājusi pamanāmi mazāku iespaidu. Tāpat arī Covid-19 nācis pats ar savu naudu un pašvaldību aktīvu iesaistīšanos finansiālā aspektā nav prasījis. Taču pieaugums no 28,8 miljoniem eiro līdz 64,1 miljonam ir uzmanības vērts. Vai Latvijā noticis kaut kas briesmīgs, ko tomēr nav pamanījis salīdzinoši labi dzīvojošais vairākums? Jeb, tieši otrādi, pār Latviju nolijis naudas lietus? Jeb gribam līdzināties Rietumeiropai par katru cenu? Varbūt atbildes uz šiem jautājumiem meklējamas pabalstu struktūrā un struktūras izmaiņās, kas miljonos eiro izskatās šādi:
Īsā atbilde ir tāda, ka pabalstu kopsummu uzpūtuši trīs apstākļi.
Pirmkārt, 30-40 tūkstošu kara bēgļu ierašanās no Ukrainas uz laiku, kas ilgāks par Latvijas šķērsošanu bagātāku valstu virzienā. Lielākā daļa šo cilvēku Latviju droši vien jau pametuši gan savas dzimtenes, gan visas plašās pasaules virzienos, bet savus pienākumu parūpēties par šiem cilvēkiem Latvija ir izpildījusi: ja pašiem nāksies bēgt, tad ar tīru sirdsapziņu, ka esam pelnījuši palīdzību. Bēgļu vajadzībām iztērēto naudu pašvaldībām apņēmās kompensēt un patiešām kompensēja valsts.
Otrkārt, ar karu attaisnotais apkures sezonas izdevumu lēciens, kura daļējo kompensāciju “Neatkarīgā” jau ir iztirzājusi atsevišķi 1. augusta publikācijā “Kā mēs nokurinājām pusmiljardu eiro”.
Treškārt, grūtdieņiem laime nelaimē bija ilgstoša 12 mēnešu inflācija virs 20%, kas padarīja pavisam smieklīgu to līmeni, kas saucās GMI - garantētais minimālais ienākums, kam it kā būtu jānodrošina cilvēkam izdzīvošana vismaz pārtikas groza apmērā. Inflācija lika valstij saņemties un tuvināt GMI un tāpat mājokļa pabalstu reālajam dzīvības uzturēšanas minimumam. Tā sasniegšana pašvaldībām nav jāsāk no nulles, bet no tās naudas summas, kādu palīdzības lūdzēji jau ir savākuši no valsts maksātajiem pabalstiem un citiem ienākumiem. Turklāt beidzot ieviesta GMI indeksēšana katru gadu, kas noturēs pašvaldību dalītās palīdzības apjomu tuvu 2022. gada līmenim arī šogad un turpmāk.
