Šonedēļ aizvadītā “Baltijas ceļa” 34. gadadiena šogad ir kārtējais iemesls apspriest to, vai tiešām un kā tieši Krievijai vajadzētu pārņemt un novest līdz galam Padomju Savienības iesākto sabrukšanu.
“Baltijas ceļa” 34. gadadiena 23. augustā šogad sakrita ar 546. dienu, kopš Ukrainā notiek Krievijas 2022. gada 24. februārī sāktais karš. Tātad ar 546 dienām, kas visas no ukraiņiem prasījušas daudz lielāku drosmi, daudz vairāk spēka un - galvenais - upuru, nekā Atmodas laiks prasīja no latviešiem. Tūlīt gan jānorāda, ka to mēs tikai pēc tam uzzinājām, ko laiks no mums prasīs. Ielaižoties uz Atmodu, nācās rēķināties ar briesmu stāstiem kaut vai par tādiem kara noziegumiem, kādus tagad Ukrainā ik dienas pastrādā valstpiederības nozīmē par krieviem saucamie iebrucēji un kuru īstais apjoms un sekas vēl tikai atklāsies. Vēl jo mazāk mēs zinām par savu nākotni. Cerot uz Krievijas sabrukumu, mēs atkal esam turpat, kur bijām, kad cerējām uz PSRS sabrukumu. Tātad cerējām, ka būs labāk, lai gan nezinājām, cik daudz kopumā, cik daudziem un tieši kuriem būs par šo labumu jāsamaksā tai skaitā ar savām dzīvībām. Ļoti līdzīgi ir ar Krievijas sabrukumu un sašķelšanos pēc iespējas mazākās un savstarpējos kašķos (vai karos - vai mums žēl) ieslīgušās valstiņās, kuras nevarēs apdraudēt savus kaimiņus vispār un NATO dalībvalstis jau nu nekādā gadījumā. Ak, cik būtu labi, ja viss pavērsos pēc mūsu prāta, kā tas notika PSRS sabrukuma laikā! Ja ļoti gribas, tad var atrast kaut tūkstoti argumentu, kāpēc vēstures gaitai ir jābūt tieši tādai un kāpēc tā nemaz nevar būt savādāka. Tātad iestāstīt sev un mēģināt pārliecināt citus, ka Krievijas pazušana no pasaules kartes pasaulei būtu tikpat milzīgs ieguvums ar niecīgu risku, kādu pasaule jau piedzīvojusi ar PSRS pazušanu.
Diemžēl jāpatur vērā paskaidrojums, kāpēc “Baltijas ceļš” tiks sarīkots tieši 23. augustā, nevis 24. augustā vai 25. septembrī. Datuma izvēlē tā rīkotāji nebija brīvi, kolīdz viņi izlēma, kas tas vispār būs par pasākumu. Proti, protests pret Baltijas valstu sadalīšanu starp lielvalstīm un konkrēti starp Padomju Savienību un Vāciju ar tā saucamo Molotova-Ribentropa paktu, kas datēts ar 1939. gada 23. augustu. Akcijas rīkotāji aicināja triju valstu iedzīvotājus sadoties rokās pāri šo valstu 1939. gada robežām, kas 1989. gadā pamatā bija saglabātas kā Padomju Savienības administratīvo teritoriju robežas. Šī sadošanās rokās 1989. gada 23. augusta pievakarē plkst. 19 ir tas, kas iegājis vēsturē kā “Baltijas ceļš”.
Pasākums bija jārīko darba dienas vakarā atbilstoši tam, kā bija strādājuši Padomju Savienības un Vācijas diplomāti un gala vārdu par līguma slēgšanu pateikuši abu valstu diktatori Staļins un Hitlers. Gan 1939., gan 1989. gadā 23. augusts iekrita trešdienā.
Sadošanās rokās kā protestēšana pret lielvalstu manierēm savā starpā dalīt pasauli, neņemot vērā pat šo lielvalstu iepriekš atzītās citu valstu robežas un vispār šo valstu eksistenci, pēc būtības bija pamatots arī Baltijas gadījumā, lai gan terminoloģiski jeb vēsturiski neatbilda 1939. gada notikumiem. Toreiz Baltijas valstis izrādījās tik sīka vienība, ka Padomija un Vācija izlēma tās nevis šķelt, bet apvienot kā vienu no maiņas darījuma objektiem. Sākotnēji vācieši it kā gribējuši sadalīt Latviju pa Daugavu un piekombinēt Kurzemi vāciešu jau sagrābtajai Mēmelei, kas tagad zināma kā Klaipēda, bet galu galā atmetuši šādu kaulēšanos par mazu zemes pleķīti. Gan Vācijas, gan Padomijas plānu būtība taču bija izveidot kopīgu robežu, no kuras mesties virsū darījuma partnerim. Uzvarētājs šajā cīņā būtu gandrīz kā pasaules valdnieks, par kādu kaut uz mirkli bija lemts kļūt Staļinam.
Paradoksālā veidā 1989. gada augusta sadošanās rokās izskatījās pat pēc Molotova-Ribentropa pakta piepildījuma, jo šo valstu teritoriju apvienošana pakta slepenajā daļā iekļautajā kartē ir galvenais trijas valstis un tautas vienojošais faktors, kāda nebija līdz pakta noslēgšanai un kāds turpina zaudēt savu spēku pēc valstu neatkarības atgūšanas.
Sadošanās rokās kā Molotova-Ribentropa pakta piepildījums jo īpaši atzīmējama tajā vietā, kur cilvēku ķēde šķērsoja 1939. gada valstu robežu starp Lietuvu un Poliju. Šī ķēde taču sākās Lietuvas tagadējā galvaspilsētā Viļņā, kas pirms pakta slēgšanas bija Polijas pilsēta. Lietuvieši var paskaidrot, ka nav nekādā ziņā atbildīgi par Padomijas un Vācijas diktatoru lēmumiem, kurus viņi nekādi nevarēja ietekmēt. Pēc šiem lēmumiem notika vēl daudzi vēstures pavērsieni, kuru rezultātā lietuvieši ir Viļņas labticīgie ieguvēji, nevis blēži, zagļi, varmākas, kas iznerrojuši nabaga poļus. Kurš stājās vienā rindā ar lietuviešiem līdz pat Tallinai, tas pieņēma šādu vēstures traktējumu.
Attiecībā uz “Baltijas ceļa” 670 kilometrus garo maršrutu jāprecizē, ka tas kopumā nesakrīt ar autoceļu “Via Baltica”, kāds tas tika veidots jau padomju laikā (jo īpaši atzīmējot 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā ar burāšanas sadaļu Tallinā, līdz kurienei tika paplašināts ceļš no Centrāleiropas) un attīstīts līdz šai baltai dienai. Proti, “Baltijas ceļš” pamatā sakrīt ar “Via Baltica” no Viļņas līdz Rīgai, bet no Rīgas tas pagriežas uz Cēsīm, tālāk uz Valmieru un Rūjienu un no tās uz Igauniju pa ceļu cauri nekurienei, kurā galvenais orientieris tagad nav neviena apdzīvota vieta, bet skulptūra “Baltijas ceļš” uz Latvijas un Igaunijas robežas. Igaunijā ceļš veda uz valsts vidienes pilsētu Vīlandi (Viljandi; tātad apieta jeb apdalīta tika Pērnava) un tālāk līdz Tallinai.
Akcijas dalībnieku skaits vērtējams tuvu diviem miljoniem cilvēku no aptuveni septiņiem miljoniem, kāds bija triju valstu iedzīvotāju kopskaits ap 1990. gadu. Atmiņu stāsti par notikumu tādi, ka akcijas organizatori aicinājuši tās dalībniekus apgādāties ar auklām, kuras nostiept starp cilvēkiem, ja viņu būtu tik maz, ka sadoties rokās nebūtu iespējams, bet tālāk visas atmiņas tādas, ka cilvēku pieticis un viņu rindai šur tur nācies izlocīties, lai uzņemtu rindā visus gribētājus. Nekādi pārrāvumi cilvēku ķēdē nav fiksēti no lidmašīnām un no helikopteriem, ar kuru palīdzību notikums apliecināts kaut pirmsdronu laikmeta līmenī. Apdzīvotās vietās, sākot ar triju toreizējo Padomijas republiku galvaspilsētām, notika neapšaubāmi daudzskaitlīgi mītiņi. Šo rindu autoram sagadījās “Baltijas ceļa” notikumā piedalīties, tik tiešām mīcoties Tallinā uz laukuma pie Igaunijas parlamenta Domkalna pilī.
Ar akcijas noorganizēšanu savu spēku apliecināja sabiedriskas organizācijas, kas Latvijā un Igaunijā saucās Tautas Frontes, Lietuvā - “Sajudis”. Par akcijas idejas autoru tiek nosaukts viens no Igaunijas Tautas frontes līdzdibinātājiem Edgars Savisārs (1950-2022). Ideja apspriesta Baltijas republiku tautas kustību sanāksmē 1989. gada jūlijā Pērnavā un vienošanās par akcijas organizēšanu parakstīta Baltijas Padomes sanāksmē 12. augustā Cēsīs. Ar miljoniem cilvēku sapulcēšanu un pārvietošanu, tai skaitā nogādāšanu nekurienēs, šīs organizācijas parādīja, ka tās spēj kontrolēt būtisku daļu no attiecīgo republiku - tobrīd oficiāli padomju sociālistisko republiku - informatīvajiem un materiālajiem resursiem.
Drīz pēc “Baltijas ceļa” šīs organizācijas leģitimizēja visu resursu pārņemšanu ar uzvarām Augstāko padomju vēlēšanās. Pēc tam gan vēl nācās pārvērst īstenībā padomju sociālistisko republiku konstitūciju - pseidorepubliku pseidokonstitūciju - burtus. Atbilstoši šiem burtiem ievēlētajām Augstākajām padomēm un to pilnvarotajām valdībām pretojās gan daļa no vietējo (arī tikai nomināli vietējo) komunistisko partiju funkcionāriem, gan ar savu centrālo vadību Maskavā ciešāk nekā ar pašpārvalžu vadībām Rīgā, Viļņā vai Tallinā saistītās iekšlietu un valsts drošības struktūrvienības, gan lielo uzņēmu administrācijas; tāpat pretdarbība notika pēc nacionāliem, ideoloģiskiem, krimināliem un pilnīgi neizskaidrojamiem motīviem. Tomēr republiku patstāvības virzītāji spēja visu šo pretestību pārvarēt, kāpināt savus mērķus līdz Baltija valstu neatkarības atjaunošanai un nonākt līdz šiem mērķiem pāris gadu laikā.
Gandrīz precīzi divi gadi šķīra “Baltijas ceļu” 1989. gada 23. augustā no Padomijas mērogā veikta valsts apvērsuma mēģinājuma 1991. gada 19.-21. augustā. Līdz 23. augustam viss jau bija beidzies, viss bija skaidrs. Proti, bija skaidrs, ka kopš tās dienas nāksies atbildēt uz pavisam citiem jautājumiem. Tagadējās “Neatkarīgās” priekštece “Neatkarīgā Cīņa” 1991. gada 23. augusta 1. lappuses publikācijas palika visas zem viena virsraksta ar jautājuma zīmi galā “Kāda būsi, brīvība?”
Starp daudz ko citu tobrīd svarīgs bija arī tāds jautājums, kā veidosies Latvijas attiecības ar Lietuvu un Igauniju apstākļos, kas vairāk provocē šīs valstis konkurēt nekā sadarboties. Tā esam pavadījuši 34 gadus kopš “Baltijas ceļa” un 32 gadus kopš starpvalstu attiecību atjaunošanas starp katru no Baltijas valstīm un Krieviju. Nebūt ne Baltijas valstis iedzina Krieviju tagadējā strupceļā ar jautājuma zīmi, kā vispār no tāda strupceļa iespējams izgrozīties.
