“Ja visi atalgojumi ir divreiz, trīsreiz lielāki, nekā Ministru kabinetā, tad tas nav pamatojams – es tam neredzu pamatojumu,” teica Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs. Šobrīd algu apmēru, par kuru iet runa, nosaka Ministru kabineta 2020. gada 4. februāra “Noteikumi par publiskas personas kapitālsabiedrību un publiski privāto kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu skaitu, kā arī valdes un padomes locekļu mēneša atlīdzības maksimālo apmēru".
Politiķu sašutums ir pievienošanās sabiedrības sašutumam par valsts uzņēmumu “Augstsprieguma tīkls” (AST) un “Sadales tīkls” (ST) pakalpojumu tarifu trīskāršošanu no 1. jūlija. Ne iepriekš izsludinātajai Saeimas komisijas 2. augusta sēdes darba kārtībai, bet ST jūlija rēķinu nonākšanai pie elektrības lietotājiem atbilda komisijas priekšsēdētāja J. Reira izteikums. Pāris teikumus par valsts monopoluzņēmumu vadītāju algām viņš pauda sarunā par banku kredītprocentiem un peļņu. Saturiskas sakarības starp šīm divām tēmām nav, taču sabiedrības attieksme tos tiešām vieno. Piemēram, portālā “Manabalss.lv” prasība “Atcelt jaunos elektroenerģijas sadales tarifus un saistītos maksājumus” ar vakar pēcpusdienā savāktiem 16 938 parakstiem bija tikai mazliet priekšā prasībai “Bankām nepaaugstināt Euribor likmi pagātnē izsniegtajiem kredītiem!” ar 15 165 parakstiem.
Saeima ir nodrošinājusi savu komisiju sēžu audioierakstu pieejamību visai sabiedrībai. J. Reira teikto var noklausīties komisijas sēdes ieraksta 58. minūtē: “Man ļoti patika regulatora [Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas] vakardienas ieteikums katram izvērtēt, kādas jaudas pieslēgums viņam svarīgs un vajadzīgs, lai maksa nebūtu par lielu, bet es gribētu atgādināt, ka regulatoram ļoti svarīgi ir izvērtēt arī visu izdevumu pamatotību, kādu es neesmu redzējis nekad. Ja visi transporta līdzekļi, visi atalgojumi ir divreiz, trīsreiz lielāki nekā Ministru kabinetā, tad tas nav pamatojams - es tam neredzu pamatojumu, bet tas ir ļoti labs ieteikums izvērtēt pieslēgumu jaudu. Ļoti palīdz, ļoti palīdz.”
9. augustā šāda veida apgalvojumus vainagoja Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vārdi, ka “valsts uzņēmumos, jo īpaši cilvēkiem vadošajos amatos atalgojums ir lielāks nekā valsts amatpersonām, bet patlaban komunikācija un rīcība nav pārliecinoša. Pie tarifu jautājuma ir jāatgriežas un tie ir jāpārskata.”
Ticamību patiešām reālai tarifu pārskatīšanai bojā fakti, ka ST, tā mātes uzņēmuma “Latvenergo”, partneruzņēmuma AST un visu citu valsts uzņēmumu vadītāju algas tiek rēķinātas, atsaucoties uz valdības noteikumiem, kurus parakstījis finanšu ministrs Jānis Reirs visas valdības, tajā skaitā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča vārdā. Jautājums: ja viņi tagad pauž sašutumu par dažu valsts uzņēmumu vadītāju algām, vai viņi arī uzņemsies atbildību par pašu izveidoto atalgojumu sistēmu? Ja nē, tad visticamāk, ka ne vadītāju algas, ne tarifi reāli grozīti netiks.
Valsts uzņēmumu vadītāju atalgojuma rēķināšanu nosakošo dokumentu hierarhijā augstākais ir 2014. gadā izdotais “Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums”, kurā uzdots Ministru kabinetam izdot noteikumu par maksimālo mēneša atlīdzības apmēru valžu un padomju locekļiem. Šādi noteikumi tika izdoti 2015. gadā un nomainīti ar jauniem noteikumiem 2020. gadā. Paskaidrojumi par noteikumu piemērošanu sniegti tagad jau likvidētā Pārresoru koordinācijas centra 2020. gada 18. septembra “Vadlīnijās publiskas personas kapitālsabiedrību un publiski privāto kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atlīdzības noteikšanai".
Valdības 2020. gada noteikumos būtiskākais, kādēļ tagad sacelts tracis par valsts uzņēmumu vadītāju algām, ir valsts uzņēmumu dalījums trijās grupās un lielo uzņēmumu vadītāju algas noteikšana pamatā desmitkārtīgai vidējai algai Latvijā, kādu Centrālā statistikas pārvalde (CSP) aprēķinājusi par attiecīgo mēnesi pirms gada.
Dati par valsts uzņēmumu vadītājiem mēnesi pēc mēneša izmaksātajām naudas summām nav publiski pieejami un nav arī vajadzīgi. Pietiek ar to, ko uzņēmumu vadītāji norāda savās gada ienākumu deklarācijās, kuras saņem, pārbauda (ticēsim!) un publisko Valsts ieņēmumu dienests. Savukārt CSP mēnesi pēc mēneša publicē vidējās algas lielumu.
Algu rēķināšanai pašreiz izmantotie valdības noteikumi spēkā no 2020. gada, kad vidējā bruto alga pieaugusi no 1 104 eiro janvārī līdz 1 249 eiro decembrī. Tādas, lūk, bijusi bāze, uz kuras pamata sastutētas valsts lielāko monopoluzņēmumu vadītāju algas. Ja tracis sācies ST tarifu pieauguma dēļ, tad jāpalūkojas, cik tad pelnījis ST valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons 2021. gadā, kad viņa algu rēķināja atbilstoši J. Reira parakstītajiem valdības noteikumiem. Rezultātā sarēķinājuši 157 549 eiro, kas atbilst caurmērā 13,1 tūkstotim eiro mēnesī. Tas ir vairāk par 10 reizēm virs vidējās algas pat tās augstākajā 2020. gada decembra punktā, bet valsts ir ļāvusi uzņēmumu vadītājiem papūlēties un piepelnīties ar papilddarbiem un prēmijām par sasniegumiem darbā. Piemaksu pieļaušana birokrātu valodā izteikta tā, ka “kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētāja un valdes locekļa vienoto mēneša atlīdzību veido atlīdzība par valdes locekļa pienākumu izpildi un atlīdzība par cita amata pienākumu izpildi kapitālsabiedrībā, kuru nosaka, ņemot vērā kapitālsabiedrības atlīdzības politikas vispārējos principus.” Skaidrāk saprotama norāde, ka “mēneša atlīdzībā neietilpst prēmijas, pilnvarojuma līgumā pielīgtā apdrošināšana un atsaukšanas pabalsts”.
Sākotnēji nobīde starp vidējo algu un izredzēto cilvēku algu desmitkāršā apmērā bija praktiski vērā neņemama, bet 2022. gadā tā papletusies, turklāt ne par labu S. Jansonam. Statistiķi apliecināja vidējās algas kāpumu 2021. gadā no 1 191 eiro janvārī (jā, mazāk nekā iepriekšējā gada decembrī) līdz 1 435 eiro decembrī, bet S. Jansona gada atalgojums mainījies pretējā - samazinājuma virzienā līdz 154 934 eiro. Var brīnīties gan par šo samazinājumu, gan par to, ka arī pēc samazinājuma S. Jansons pamanījies saņemt vairāk nekā viņa priekšnieks, ST mātes uzņēmuma “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste, kuram 2022. gadā pieticis ar 152 tūkstošiem eiro.
Kaut cik līdzīgi valsts monopoluzņēmumu vadītājiem enerģētikā pelna arī citu valsts uzņēmumu vadītāji. Piemēram, šā gada sākumā no darba atlaistais “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs par pēdējo pilno darba gadu saņēmis 120 898 eiro. Maz, protams, bet viņš tajā paša laikā piepelnījis vēl arī 36 000 eiro “Rīgas ūdens” padomē.
Vienu un to pašu cilvēku atrašanās vienlaicīgi vairāku uzņēmumu valdēs un padomēs ir vēl cita avots naudai, kurā peldas valsts un pašvaldību izredzēti cilvēki.
Valdības 2020. gada noteikumi neģenerē rekordus naudas summām, ko valsts saliek pa privātām kabatām. No Pārresoru koordinācijas centra mantotajās “Vadlīnijās...” atrunāts, ka “atlīdzības noteikumi nav saistoši, piemēram, publiskas personas kontrolētām kapitālsabiedrībām (piemēram, AS “Air Baltic Corporation”, SIA “Tet”, AS “Rīgas siltums”)”.
Pieminēt “airBaltic” nozīmē atgādināt par tā prezidentu un izpilddirektoru Martinu Gausu kā daudzu gadu garumā zināmu pelnīšanas čempionu. Jā, par pagājušo gadu viņš deklarējis 1,27 miljonus eiro, salīdzinājumā ar kuriem E. Rinkēviča un J. Reira sašutumu izraisījušās valsts energouzņēmumu vadītāju algas ir sīknauda.
Vēl cits naudas pelnītāju atzars ir maksātnespējas administratori, kuri vismaz pagājušajā gadā pārspējuši M. Gausu. 2022. gada pelnītāju rekordu uzstādījis "PNB bankas" maksātnespējas administrators Vigo Krastiņš ar pusotru miljonu eiro vismaz daļēji arī par atrašanos uz taciņas, pa kuru reiz aizgāja cits maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus. "KVV Liepājas metalurgs" maksātnespējas administratore Argita Jaunsleine par bezgalīgās administrēšanas pērn ieguvusi 300 tūkstošus eiro, kas daudz mazāk nekā V. Krastiņam, bet tik un tā divreiz vairāk nekā valsts uzņēmumu vadītajiem. Daļēji valstij piederošā telekomunikāciju uzņēmuma “Tet” valdes priekšsēdētājs Uldis Tatarčuks saņēmis mazliet zem 300 tūkstošiem. Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Andris Lukstiņš ar 163 tūkstošiem eiro stāv kā pirmais valsts un pašvaldību monopoluzņēmumu vadītāju ierindā.
Ir Latvijā vairāki simti tādu cilvēku, kurus politiķi uz valsts (uz nodokļus maksāt un monopoluzņēmumu produktus un pakalpojumos apmaksāt piespiestu valsts iedzīvotāju) rēķina aplaimo ar fantastiski, aizdomīgi u.tml. lielām naudas summām. Citiem vārdiem sakot, ar naudas summām, kas būtiski pārsniedz to cilvēku atalgojumu, kas viņiem šīs summas novēl.
No vienas puses, nav grūti būt dāsnam uz citu rēķina. Bet, no otras puses, vai tad nebūtu saprotamāk un ticamāk, ja naudas dalītāji atklāti iedalītu sev vairāk nekā citiem? Ar tagadējo kārtību valdošas aprindas nevar atkratīties no aizdomām, ka valsts uzņēmumu vadītāju amatos tiek iecelti cilvēki, ar kuriem var sarunāt, ka daļa no viņu algām tiks atdota politiķiem caur partiju kasēm (advokātiem, radiniekiem utt.).
