Cilvēkiem jābūt pietiekami informētiem, vērīgiem un savaldīgiem, lai glābiņam no solītā karstuma viļņa neizmantotu notekūdeņus ar risku iedzīvoties dažnedažādās slimībās.
Cilvēku dzīve bez sadzīves un ražošanas notekūdeņu radīšanas diemžēl nav iespējama. Vispārpieņemta ir arī atziņa, ka šie notekūdeņi pirms ieplūdināšanas dabā ir jāattīra. Ar šīs atziņas izpildi nekur pasaulē neiet perfekti. Latvijas iekšējie un piekrastes ūdeņi ir kaut cik tīri vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šeit mazs iedzīvotāju kopskaits un blīvums. Otrkārt, šeit nav ne attīstītas rūpniecības, ne tādu dabas resursu, kuru ieguve un prasa lielu ūdens daudzumu un noved pie ūdens piesārņošanas. Treškārt, cilvēki apzinās nepieciešamību rūpēties par vidi un ūdeņiem tajā skaitā un pret atklātu vides postīšanu gatavi protestēt. Diemžēl cilvēkiem arī vides uzturēšanas dēļ pret sevi mazākas prasības nekā pret kaimiņiem un sabiedrību kopumā.
Latvijā darbojas apmēram 1300 ūdens attīrīšanas iekārtu, kuru uzraudzīšanas ir viens no Valsts vides dienesta (VVD) pienākumiem. Savukārt pašvaldībām jāuzrauga, kur palu galā nonāk privātmāju tualešu, veļas mazgāšanas bļodu (tagad mašīnu) u.tml. piesārņojuma avotu saturs. Ar stāstu par ūdeņu sargāšanu savu VVD ģenerāldirektora pienākumu pildīšanu nupat kā pabeidza Elita Baklāne-Ansberga.
E. Baklāne-Ansberga atzīmēja, ka viņas amata pienākumu pildīšanas laikā samazinājies tādu attīrīšanas iekārtu skaits, kurās notekūdeņu attīrīšana nenotiek nemaz vai pietiekamā mērā. 2019. gadā Latvijā tādas iekārtas konstatētas 58 vietās, bet šogad tikai 26 vietās. Pēdējā gada laikā no fiktīvo iekārtu saraksta izņemtas piecas, taču triju attīrīšanas iekārtu nespēja nodrošināt ūdens attīrīšanu konstatēta no jauna.
Lielākais sasniegums ir Olaines pašvaldības piedabūšana attīrīt savus notekūdeņus atbilstoši vides aizsardzības prasībām. Kā zināms, Olaine ir apdzīvota vieta, kuras tagadējo veidolu nosaka padomju perioda laikā pagājuša gadsimta 60. gados pieņemts lēmums izvietot tur ķīmiskās rūpniecības uzņēmumus. Tātad vieta, kur daudz indīgu notekūdeņu tiek radīti pēc definīcijas. Kopš padomju laikiem ir mantotas gan prasības tos attīrīt, gan tradīcijas šis prasība neievērot. Pirms Olaines pašvaldības notekūdeņu attīrīšana tika panākta uzņēmumā “Olainfarm”, kas tagad attīra arī citu rūpniecības uzņēmumu notekūdeņus, bet ir brīdinājis, ka no šādu ārpakalpojumu sniegšana atteiksies. Līdz ar to vides problēmu risināšana Olainē vēl tāla līdz atrisinājumam.
Citos gadījumos vide iegūst no tā, ka zaudē ekonomika vismaz attiecīgajā vietā. Valstij kopumā tas varbūt labi, ka piena pārstrāde tiek koncentrēta, bet Limbažos slikti, ka “Limbažu piens” no Limbažos strādājoša uzņēmuma pārtapis par Rīgā ražotu piena produktu zīmolu. Naudas pelnīšanas ziņā slikti, bet videi tas nācis par labu, jo ar savu notekūdeņu attīrīšanu uzņēmums galā neesot ticis. Līdzīgs ir stāsts par “Mālpils piensaimnieku”, kas būtiski samazinājis ražošanas - tātad arī notekūdeņu ražošanas apjomu. Turpinājums būšot šīs vasaras žēlabainajam stāstam par Kuldīgas maizes ceptuves izputēšanu. Tai tagad uzradies investors, kas ceptuvi atpircis. Komplektā ar ceptuvi viņš nopircis notekūdeņu attīrīšanas problēmas.
“Limbažu piena” ražošanas pārvietošana uz Rīgas piena kombināta aktualizē pāris gadus veco stāstu, ka šis uzņēmums taču bija pieķerts notekūdeņu ieplūdināšanā lietus kanalizācijā jeb Daugavā, kuras krastā uzņēmums stāv. VVD par to ziņojis policijai, bet tā nav varējusi atrast nevienu uzņēmuma amatpersonu, kas būtu atbildīga par uzņēmumā izveidoto cauruļvadu, šahtu u.tml. šķidrumu novadīšanas ietaišu sistēmu. Tāpēc uzņēmums ar visiem tā īpašniekiem un vadītājiem atkratījies no valsts ar simbolisku naudas sodu.
Valsts nerāda uzņēmējiem paraugu notekūdeņu attīrīšanā. VVD “melnajā sarakstā” ir valsts sociālās aprūpes centra "Zemgale" attīrīšanas iekārtas.
Uz valsti attiecas arī tas, cik labi vai slikti strādā pašvaldību apsaimniekotās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas. Uzmanību tām pievērsa jūlija otrajā puse līdz Latvijai atnākušie lieti, kuru izraisīto ūdens spiedienu neizturēja Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. 23. jūlijā vakarā sabruka šo iekārtu pirmsattīrīšanas rezervuāra siena un notekūdeņi sāka plūst uz jūru. Cilvēkiem nekas cits neatlika, kā pašiem sākt sūknēt jūrā neattīrītus notekūdeņus pa vadu, kas nodrošina netīrumu izplūdi tālu jūrā - pietiekami tālu no cilvēku acīm. Tagad it kā atrasts pagaidu risinājums, notekūdeņus laižot attīrīšanas iekārtās no cita rezervuāra, taču ir šaubas, cik ilgi tas izturēs šādu dubultslodzi. Skaitās, ka šobrīd pagaidu sistēma strādā un ka jūrā ieplūdinātais neattīrīto notekūdeņu daudzums nav pamanāmi pasliktinājis ūdens kvalitāti Liepājas pludmalē un vispār Latvijas piekrastē. Skaitās, ka notiek izmeklēšana, vai liepājnieki nav spējuši savas attīrīšanas iekārtas pareizi projektēt, jeb viņi pārāk daudz cementa šajā būvobjektā nozaguši. No valsts viņi pagaidām atpirkušies ar 3 395 eiro naudas sodu.
Arī Rīga ir apgādājusies ar attīrīto vai arī neattīrīto notekūdeņu izvadīšanas cauruli tālu jūrā (gan tikai Rīgas vārdā nosauktā jūras līcī). Lai nepieļautu tādu gadījumu kā Liepājā, Rīga jau savlaicīgi iesūknē jūrā neattīrītus notekūdeņus, līdzko to daudzums kļūst aizdomīgi liels. Šis daudzums svārstās līdzi nolijušā ūdens daudzumam, jo Rīgā vēsturiski ir tā, ka lietus ūdens un kanalizācijas ūdens tiek saplūdināti pa ceļam uz attīrīšanas iekārtām. 2018. gadā “Rīgas ūdens” ieplūdinājis jūrā 2,64 miljonus kubikmetru neattīrītu notekūdeņu, lai tikai nepārslogotu sava attīrīšanas iekārtas. Kad amatā stājusies E. Baklāne-Ansberga, viņa piedabūjusi “Rīgas ūdeni” šis iekārtas reāli darbināt, nevis principiāli turēt dīkā bez riska, ka tad nu gan tās nesabruks. Palielinot šo risku līdz saprātīgai robežai, 2021. gadā bez attīrīšanas aizplūdināto notekūdeņu apjomu izdevies samazināt līdz 670 000 kubikmetru. Pagājušajā gadā šādu ūdeņu daudzums pieaudzis līdz 884 000 kubikmetru un šā gada jūlija/augusta lietus gāzes arī neko labu nesola.
Pašvaldībai un tās uzņēmumam “Rīgas ūdens” ērtāk samaksāt Dabas resursu nodokli par neattīrītu notekūdeņu plūdināšanu jūrā, nekā notekūdeņus attīrīt vai lietus ūdeni izmantot pilsētas zaļo zonu ierīkošanai un uzturēšanai. Nodokļa maksāšana ir ierēķināta “Rīgas ūdens” tarifos un pašreizējā neattīrīto notekūdeņu noplūdināšanas apjomā izmaksā ap miljonu eiro gadā.
Jūlija un augusta sākuma lietusgāzes aktualizēja vēl citu problēmu, ka netīrumi ūdeņos nonāk ne tikai no pienācīgi nestrādājošam attīrīšanas iekārtām. Netīrumi krājas šķidrā vai pusšķidrā veidā bedrēs, cietā veidā krūmos un grāvjos, līdz lietus bedres izskalo, daļu no cietā agregātstāvoklī izmētātajiem atkritumiem izšķīdina un to visu ieskalo ūdenstilpnēs. Rezultātā tiek izplatīti tādi paziņojumi kā nupat 11. augustā Rīgā, ka “septiņās iedzīvotāju iecienītās atpūtas vietās pie ūdenstilpēm šobrīd peldēties nav ieteicams, jo ūdens kvalitāte neatbilst higiēnas prasībām. (…) Minētajās vietās zarnu enterokoku rādītāji pārsniedz pieļaujamo robežvērtību.” Mazliet iepriekš, 9. augustā Kuldīgas pašvaldība apliecināja, ka pamanījusi “cauruļu izvadi ar neattīrītiem sadzīves kanalizācijas notekūdeņiem raksturīgu smaku un krāsu. Pašvaldība veiks cauruļu izvadu tamponēšana, lai novērstu vides piesārņojumu ar neattīrītiem sadzīves kanalizācijas notekūdeņiem. Pasliktinājusies ūdens kvalitāte peldvietā “Mārtiņsala” Kuldīgā, un Veselības inspekcija līdz atkārtotai analīžu saņemšanai tajā neiesaka peldēties.” Līdzīgus paziņojumus iespējams savākt pa visu Latviju.
Piemēra pēc palūkosimies uz vienu grāvi, pa kuru ar acīm un vēl jo vairāk ar degunu sajūtami netīrumi ieplūst Daugavā ne mazliet virs Rīgas pašvaldības oficiāli iekārtotās peldvietas Lucavsalā. Tas oficiāli saucas par Bišumuižas grāvi un ietek Daugavas attekā Bieķengrāvī, kas stihiski izveidots par netīro notekūdeņu nosēdbaseinu. Visticamāk, ka Bišumuižas grāvis nav vienīgā netīro notekūdeņu noplūdināšanas vieta Bieķengrāvim. Vēl citi draudi cilvēkiem ir sensenos pirmspadomju laikos Bieķengrāvja malā izgāzti bīstamie atkritumi (ādu ģērēšanas atliekas), no kuriem indīgas vielas palēnām sūcas ūdenī un - cerams - tikai mikroskopiskās dozās nonāk arī līdz Daugavas peldvietām. Pirms pārdesmit gadiem tika gatavoti plāni šo šis izgāztuves aizvākšanai vai norobežošanai, bet arī tie aizpeldējuši nezināmā virzienā gluži kā daudzu atejas bedru saturs.
