Latvijas Banka nākusi klajā ar paziņojumu, ka banku ārkārtas peļņu simtiem miljonu eiro apmērā nodrošinošā kredītlikmju sasaiste ar Euribor indeksu “nav negodīga” un tās atcelšana neesot “optimāls un ilgtspējīgs risinājums".
Pagājusī nedēļa ievērojama ar to, cik pēkšņi un vienprātīgi gan valdošie, gan opozīcijas politiķi uzsāka solīt to, kas vēl pirms dažam dienām šķita pilnīgi neiespējams. Proti, solīja vai nu uzlikt bankām virspeļņas nodokli, vai atņemt tiesības izmantot kredītprocentu likmju noteikšanā starpbanku eiro tirgus indeksu Euribor, kura lēciens šo virspeļņu nosaka. Latvijas lielākās bankas “Swedbank” šā gada pirmajā pusgadā nopelnītais 131 miljons eiro izrādījās par 84 miljoniem vairāk nekā 2022. gada attiecīgajā periodā. Seko SEB bankas (finanšu uzņēmumu grupas) ar peļņas pieaugumu no 45,3 līdz 82,4 miljoniem eiro utt. Latvijas komercbankas kopumā par gada pirmo pusi uzrāda 335,9 miljonu eiro peļņu, kas par 2,6 jeb 206 miljoniem eiro pārsniedz 2022. gada attiecīgā perioda rādītāju. Toreizējā peļņa tagad var kalpot par orientieri, aprēķinot banku virspeļņu, kuras atņemšana ar īpašu nodokļi vai kādu citu paņēmienu būtu godīgs pasākums.
Eiropas komercbankas netiek turētas aizdomās par manipulācijām, lai mākslīgi paaugstinātu Euribor rādītāju. Šis rādītājs paklausīgi seko Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktajai refinansēšanas likmei.
Kad 2014. gadā ECB noteica savu likmi negatīvu apmēram pusprocenta rajonā, turpat drīz vien izvietojās arī Euribor likmes; tas ir likmju kūlis, kurā likmju vērtības mazliet atšķiras atkarībā no starpbanku kredītu fiksācijas perioda ilguma (uz mēnesi, uz 3 mēnešiem utt.). Pagājušā gada jūlijā ECB pacēla savu likmi līdz nullei un septembrī - jau virs tās. Šā gada 2. augustā stājās spēkā devītais pēc kārtas ECB refinansēšanas likmes paaugstinājums līdz 3,75%. Euribor pacēlās virs nulles pērnā gada augustā un pašlaik svārstās ap 3,9%. Euribor augšupejai jāturpinās, jo vēl nav izsmelts 2. augusta grūdiena iespaids un ECB likme vēl nav pacelta līdz maksimumam.
Ar ECB refinansēšanas likmes iepakošanu starpbanku kredītu likmēs komercbankas izrāda paklausību ECB, kuras politika vērsta uz kredītu sadārdzināšanu un kurai attiecībā pret komercbankām ir arī uzrauga funkcijas. Būti pavisam jocīgi, ja ECB politikai iebilstu Latvijas Banka, kas līdz ar Latvijas iestāšanos eiro zonā kļuvusi par ECB struktūrvienību. Latvijas politiķu solījumi grozīt ECB diktēto politiku ir pārsteidzoši, jo Latvija taču atkarīga no aizdevumiem, kādi nebūtu iespējami, ja ECB nedrukātu eiro (te domāta kopējā emisija pārsvarā bezskaidrā naudā) arī Latvijas vajadzībām. Tāpēc būs ļoti rūpīgi jāseko tam, vai politiķu darīs ko vairāk bez solīšanas un tādiem lēmumiem, kuru ietekme uz naudas apriti Latvijā būtu tikai dekoratīva.
Komercbanku prasītās likmes ir augstākas par Euribor, jo bankām kredītņēmēju atlase un pieskatīšana neapšaubāmi prasa izdevumus virs tiem izdevumiem, ar kādiem bankām garantēta pieeja naudai jebkurā mirklī un daudzumā. Šāda pieeja naudai bankām vajadzīga ne tikai jaunu kredītu izsniegšanai, bet arī veco kredītu uzturēšanai. Bankām taču jānorēķinās ar saviem noguldītājiem u.c. prasītājiem ātrāk, nekā parādnieki atdod savu aizņēmumu pamatsummas un vismaz daļu no kredītprocentiem, ar ko bankām jāsedz depozītprocenti. Šādai naudas apritei būtu jānotiek atbilstoši mācību grāmatām un gadsimtos izkoptām banku tradīcijām, taču jau piesauktās negatīvās ECB un starpbanku kredītu likmes signalizē, ka tagad jau viss notiek savādāk.
Proti, komercbankas ņem vērā ECB refinansēšanas likmi nevis tāpēc, ka tām būtu jāaizņemas no ECB, bet tāpēc, ka ECB ir komercbanku uzraugs, kas jebkuru nepaklausīgu banku var aizslēgt tieši tāpat, kā Latvijā aizslēdza ABLV banku. Komercbankas nedrīkst izrādīt, ka gan ECB refinansēšanas likmes, gan Euribor jēga ir zudusi tieši ECB dēļ, kopš ECB nodrukājusi vairāk eiro, nekā tas eiro zonai nepieciešams.
Veroties vēl prātā palikušā pagātnē, skats apstājas pie 2014. gada jūlija, kad eiro daudzums pirmo reiz pārsniedza 10 triljonus. Savukārt šā gada jūnijā emitēti jau mazliet vairāk nekā 16 triljoni eiro. Par to nevar būt šaubu, ka nav nepilnu desmit gadu laikā eirozonas ekonomika pieaugusi 1,6 reizes. Tātad ir sadrukāta nauda, no kuras daļa palaista apritē ar inflācija palīdzību, bet daļa glabājas bankās, kurām gluži vienalga, par kādu cenu naudu piedāvā ECB. Bankām nav jāaizņemas nauda ne no ECB, ne vienai no otras, lai uzturētu to kreditēšanas mazumiņu, kādu komercbankas izsniegušas Latvijā, eirozonā un Eiropas Savienībā, kur atsevišķas valstis vēl saglabājušas savas centrālās bankas ar naudas drukāšanas tiesībām. Par mazumiņu kredītos izsniegtie miljardi Latvijā un triljoni Eiropā jādēvē attiecībā pret ECB u.c. centrālo banku sadrukātās naudas apjomu, kas būtiski pārsniedz banku iespējas atrast tādus kredītņēmējus, no kuriem naudu varēs dabūt atpakaļ.
Komercbankām ir jāprasa augsti kredītprocenti nevis tāpēc, ka tām jāpērk nauda par augstu cenu, bet tikai aiz paklausības ECB, kas ceļ savu refinansēšanas likmi ar mērķi vēl vairāk samazināt kreditēšanas apjomu un tādējādi naudas apjomu, kas piedalās inflācijas paaugstināšanā. Inflācija parāda patēriņa cenu pieaugumu, kura veidošanā ECB sadrukātā nauda nepiedalās, kamēr tā guļ bankās. Tāpēc komercbankām dots uzdevums naudu pieturēt, lai sabiedrība nekliegtu, ka ECB sadrukājusi pārāk daudz naudas.
Precīzāk sakot, ECB cenšas apklusināt kliegšanu, kas sākās tad, kad gada inflācija eirozonā jau sasniedza 10%, tai skaitā pārsniedzot 20% tādās eirozonas nomalēs kā Latvija. ECB solījums ir uzturēt gada inflāciju 2% līmenī, kā tas arī varētu notikt, ja ECB turpinās kreditēšanas ierobežošanu vēl pāris gadu garumā.
Diemžēl nav iespējams vienlaicīgi apklusināt kliegšanu par inflāciju un kliegšanu par augstiem kredītprocentiem. Ja protesti par vienu nelaimi iet mazumā, tad tikai tādā mērā, kādā tie pieņemas spēkā par otru nelaimi. Tikai nupat kā Latvijas politiķi pievienojās iedzīvotāju, pirmām kārtām hipotekāro kredītu ņēmēju satraukumam par nespēju kārtot savas kredītsaistības, kuru apmērs aug līdzi Euribor. Par vienu no platformām, no kuras politiķi solīja samazināt kredītprocentu slogu, kļuva Saeimas Budžeta komisijas 2. augusta sēde, ko komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs noslēdza ar šādiem vārdiem: “Mums ir jāpalīdz tiem, kam ir hipotekārie kredīti un kuri nespēj [tos nomaksāt]. Nē, it kā bankas var pateikt, ka viss notiek, - ka nenotiek maksājumu kavējumi, bet uz kā rēķina tas viss notiek?! Uz tā, ka ģimenes atsakās no visa.”
J. Reira vārdi vienādi der gan kredītņēmēju uzmundrināšanai, ka augstas amatpersonas saprot viņu nelaimi, gan atskaitei ECB, ka tās politika Latvijā tiek perfekti īstenota. Šeit savstarpēji pārklājas uzdevumi gan bremzēt naudas apriti un tādējādi aizsegt ECB grēku ar naudas drukāšanu, gan aizvien lielāku spēku gūstošais “zaļais kurss” uz patēriņa samazināšanu. Sadzīviskā līmenī cilvēki nolikti izvēles priekšā starp savu mājokli vai iespēju reizi gadā doties ārzemju ceļojumā. J. Reira vārdi, ka “ģimenes atsakās no visa”, var novest līdz padomam ģimeni nemaz neizveidot, jo neesošam ģimenēm taču nav vajadzīgi mājokļi un nebūs jāatsakās ne no kā.
Norādei uz ECB ir jāmīkstina pirmais iespaids par Latvijas Bankas iztapību zviedru un ne tikai zviedru komercbankām. Latvijas Banka kā ECB struktūrvienība nekavētos nodarīt tām pāri, ja būtu tāds rīkojums no ECB mītnes Frankfurtē. Taču tagad komercbankas apvieno patīkamo pelnīšanu ar lietderīgo paklausību ECB.
Uz politiķu solījumiem atņemt bankām virspeļņu Latvijas Banka reaģēja ar 3. augusta paziņojumu, ka “kredītu sasaiste ar Euribor nevar tikt uzskatīta par negodīgu uzņēmējdarbību”, no kā izriet, ka bankas nedrīkst tikt sodītas ar Euribor likmju celšanas rezultātā iegūtās naudas atņemšanu. Turpat arī brīdinājums jautājuma formā, vai Euribor aizvietošana ar kādu citu kredītprocentu veidošanas mehānismu tiešām “būtu uzņēmumiem un mājsaimniecībām izdevīgāka”? Protams, ka jauno kredītprocentu aprēķināšanas formulu varēs izveidot parādniekiem vēl neizdevīgāku, ja tāds būs ECB uzdevums. Ja Latvijas valsts tiešām panāktu parādniekiem ļoti izdevīgus kredītprocentus, tad nekas neliegtu bankām tikpat lielu peļņu u uz to pašu vai citu klientu rēķina iegūt ar banku pakalpojumu tarifu celšanu.
Jaunākā Latvijas Bankas aktivitāte ir bankas prezidenta vietnieces Santas Purgailes 7. augusta TV intervija, kurā viņa mierināja, ka banku rekordlielās peļņas gūšanas laiks nebūšot ilgs. Tas ļoti atgādina kādreizēja Latvijas Ministru prezidenta Aigara Kalvīša atteikšanos 2005. un 2006. gadā veikt pasākumus pret inflāciju, jo inflācijas esot kā iesnas, kas pārejot pašas no sevis.
Vēl cits S. Purgailes apgalvojums sasaucas ar viņas pašas sacīto neilgo pēc tam kad viņa bija 2019. gada oktobrī iecelta valstiski nozīmīgajā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas amatā. Pēc tam 2020. gada martā viņa uzmundrināja publiku, t.i., banku klientus ar vārdiem, “ka Latvijā var ienākt jauna banka". 2023. gada otrajā pusē nekas neliecina par šāda konkurenta parādīšanos, bet S. Purgaile varas aparātā nostiprinājusies un no kļūdām mācījusies. Mācījusies dot tādus solījumus, kuru izpildi nav iespējams pārbaudīt. Ārkārtas peļņu bankām nevajagot atņemt, bet panākt, lai tā tiktu ieguldīta jau esošo banku “finanšu tehnoloģijās, kas padarītu finanšu pakalpojumus pieejamākus, lētākus, kā arī ērtākus”.
