Ar Latvijā atlikušo darbspējīgo cilvēku skaitu nepietiek pat viesstrādnieku apsaimniekošanai tā, “lai viņi pēc noteiktā termiņa - vai tie būtu seši vai deviņi mēneši - brauktu atpakaļ uz savām mājām”.
Gribētos jau nu gan paļauties uz solījumu, ko devis patiešām sekmīgs uzņēmējs un citu uzņēmēju pilnvarots pārstāvis, zivju pārstrādes uzņēmuma “Karavela” līdzīpašnieks un Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite 2. augusta intervijā “Neatkarīgajai”: “Mēs, uzņēmēji, atbildētu par šiem cilvēkiem, lai viņi pēc noteiktā termiņa - vai tie būtu seši vai deviņi mēneši - brauktu atpakaļ uz savām mājām. Pēc trim mēnešiem viņi atkal varētu doties strādāt uz šejieni. Viņi nomaksātu šeit nodokļus, bet neizmantotu mūsu sociālo sistēmu.” Tomēr citu valstu pieredze brīdina, ka šādu it kā vienkāršu un skaidru sistēmu uzturēt reāli nemaz nav tik vienkārši. Apmēram vienā laikā ar A. Bites interviju ārzemju ziņu apritē tika aprakstīts gadījums, kā ar tieši tāda nodoma realizāciju nav tikušas galā divas šādā cilvēku apritē ļoti ieinteresētas valstis, kas šo apriti mēģinājušas nodrošināt vairāk ar valsts aparāta nekā tikai uzņēmēju spēkiem. Runa ir par pagaidām vēl augstas dzimstības nomocīto Tadžikistānu un mūsu izpratnē likumpaklausīgu cilvēku apdzīvoto Dienvidkoreju.
Oriģinālo ziņu 15. jūlijā klajā laidis nevalstisks Tadžikistānas elektroniskais medijs “ASIA-Plus” zem virsraksta “Kāpēc Dienvidkoreja nepieņems tadžiku migrantus?” Tāpēc, ka dzimtenē nav atgriezusies lielākā daļa no pirmās cilvēku grupas, kas pagājušā gada oktobrī aizsūtīta uz sešus mēnešus ilgiem sezonas darbiem Korejas lauksaimniecībā. Runa nav par cilvēku masām, bet it kā viegli pārskatāmu cilvēku skaitu, no kuriem vairāk nekā puse pazudušo ir 28 cilvēki. Koreja par to sodījusi Tadžikistānu ar iepriekš plānoto viestrādnieku grupu neuzņemšanu, bet Tadžikistānas varas iestādes uzrunājušas pazudušo viesstrādnieku ģimenes, lai tās sauc savus tuviniekus uz mājām šī vārda tiešajā nozīmē. Viņu atvilināšanai dots solījums, ka viņi netiks sodīti, pat ne izslēgti no kandidātiem uz nākamajiem viesstrādnieku reisiem uz Koreju vai citām valstīm, ar kurām Tadžikistāna vienojusies par darbinieku sūtīšanu. Ja Tadžikistānai izdosies savus pilsoņu bēguļošanu Korejā novērst, tad vajadzētu stāties spēkā abu valstu jau sagatavotajiem lēmumiem par darba vīzu piešķiršanu tadžikiem uz gadu.
21. jūlijā “ASIA-Plus” šo tēmu turpināja ar atsauci uz Darba, migrācijas un iedzīvotāju nodarbinātības ministriju, kas izstrādājusi Migrācijas procesu regulēšanas stratēģiju līdz 2040. gadam. Viens no pamatvārdiem tajā esot diversifikācija - tātad viesstrādnieku sūtīšana uz iespējami daudzām valstīm. Vienošanās ar 13 valstīm jau esot, attiecībās ar Koreju jātiek galā ar bēguļojošajiem viesstrādniekiem un tālāk rindā uz viesstrādnieku pieņemšanu nostājusies Japāna. Uz turieni tikšot sūtīti 94 cilvēki. Koncepcijas atstāstījumā diversifikācija pieminēta kopā ar plāniem gatavot cilvēkus darbam ārzemēs, mācot viņiem angļu, korejiešu un japāņu valodas.
Ziņu par Korejai uzticēto tadžiku pazušanu sniedza privāta ziņu aģentūra, toties Tadžikistānas valsts ziņu aģentūra “Hovar” iepriekš, pagājuša gada 13. aprīlī bija detalizēti dokumentējusi Tadžikistānas un Korejas ierēdņu sarunas, kuru rezultātā oktobrī tadžiku viesstrādnieki tika nosūtīti uz Koreju. Šāds materiāls dod priekšstatu par birokrātijas paplašināšanu Latvijā, kāda būtu vajadzīga, lai apsaimniekotu viesstrādniekus pēc to valstu standartiem, kur darbinieku trūkums vēl senāks un asāks nekā pie mums. Korejā, lūk, esot Iedzīvotāju nodarbinātības un darba ministrija - tātad daudz radniecīgu dvēseļu Tadžikistānas Darba, migrācijas un iedzīvotāju nodarbinātības ministrijai tieši tāpēc, ka šo ministriju pienākumi diametrāli pretēji. Starp tām taču jāvalda vislielākajai saskaņai, jo vienai no tām jādabū cilvēki, no kuriem otrai jātiek vaļā. Abu ministriju kopdarbs dabūjis apstiprinājumu Korejas parlamentā. Sarunās bijusi iesaistīta arī Sangju pilsētas pašvaldība. Tomēr atklājies, ka vienkāršo cilvēku gaitas nesakrīt ar augsto kungu un dāmu (attiecīgo Tadžikistānas ministriju pārstāvēja ministre) lēmumiem.
Tadžikistānas un Dienvidkorejas attiecību pamatā ir abu valstu demogrāfiskie portreti, kuru skaitlisko izteiksmi patapināsim no ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Tās firmas zīme CIP Latvijā gandrīz vai visiem zināma kopš padomju laikiem, bet iestādes dalīšanās ar datiem varētu būt pat pārsteigums.
Šajos datos ir arī valstu saraksts ar 227 valstīm un tām pielīdzināmām teritorijām dilstošā dzimstības secībā. CIP kaut prognozes veidā sniedz jau 2023. gada datus par vienai sievietei paredzamo bērnu skaitu. Pirmajā vietā Nigēra ar 6,73 bērniem un priekšpēdējā, 226. vietā Dienvidkoreja ar 1,11 bērniem; pēdējā Taivāna ar 1,09 bērniem. Valsts izvietojums sarakstā par šo valstu demogrāfisko potenciālu dod daudz labāku priekšstatu nekā bērnu skaita atšķirības, kas pēc sadzīviskiem uztveres stereotipiem šķiet nebūtiskas, tiklīdz tās veido zīmes aiz komata. Tomēr paaudžu nomaiņas gadījumā bērnu skaita atšķirībām pat otrajā zīmē aiz komata ir liela nozīme. No tādām atšķirībām izriet, kuru teritoriju tagadējam iedzīvotāju kopumam ir un kuram vairs nav izredžu saglabāties pārskatāmā nākotnē. Šīs atšķirības diemžēl vai par laimi nepasaka priekā, kā tieši iedzīvotāju sastāvs mainīsies migrācijas plūsmu un teritoriju robežu pārcelšanas gaitā. Šos rezultātus nosaka ne vien cilvēku skaits, bet arī viņu griba un spēks.
Ar ekstrēmi zemo dzimstību iezīmētās Dienvidkorejas gadījumā jājautā, kas bija galvenais iniciators tadžiku pazušanai. Vai tie bija paši tadžiki, jeb korejieši, kuri saprata, ka nevar iztikt bez tik jauniem cilvēkiem, kādi redzami fotoattēlā, ko izplatījusi Tadžikistānas Darba, migrācijas un iedzīvotāju nodarbinātības ministrija: tie izskatās pēc cilvēkiem ap gadiem trīsdesmit, kuru dēļ varbūt jūk prātā korejieši, kuru trīs paaudžu ģimenē jaunākajam loceklim jau pāri piecdesmit.
Jebkurā gadījumā tadžiki nevarēja pazust, ja viņiem līdzās bijušie korejieši to neatbalstītu. Viegli šo atbalstu norakstīt uz ieguvumiem no tadžiku darba, bet varbūt tomēr galvenie bija psiholoģiskie dzinuļi iekaisties uz noteiktās kārtības pārkāpšanu, lai tikai paturētu savā tuvumā cilvēku, kurš savos 30 gados var to, ko vairs nevar ne 90, ne 70, ne 50 gadus veci cilvēki par spīti visiem priekšrakstiem vairs neuzskatīt vecumu par vecumu.
Latvija ar vienai sievietei prognozētajiem 1,55 bērniem atrodas 194. vietā CIP saraksta lejasgalā, bet tomēr solīdā attālumā no saraksta beigām. Sadzīviskie priekšstati atkal var apmānīt, salīdzinot 1,55 bērnus Latvijā ar 2,42 bērniem Tadžikistānā. Jā, protams, esam tuvāk Dienvidkorejai nekā Tadžikistānai, bet varbūt atšķirības nemaz nav tik lielas, ja salīdzina aritmētisko pusbērnu, ar ko mēs priekšā Dienvidkorejai, ar gandrīz vienu bērnu, bez kāda mēs atpaliekam no Tadžikistānas? Nē, atšķirība tomēr ir milzīga, jo tadžiki pagaidām noturas kaut cik droši virs mazliet vairāk nekā diviem aritmētiskajiem bērniem vienai sievietei, kas nepieciešami, lai tikai skaitliski saglabātu esošo iedzīvotāju kopumu valstī, tautā, dzimtā vai ģimenē. Tāpat par principiālām atšķirībām starp Latviju un Tadžikistānu liecina mūsu 194. un viņu 70. vieta dilstošas dzimstības secībā.
Pēc šīs pašas gudrības mēs labi izskatāmies attiecībā pret dienvidkorejiešiem, jo atšķirības dzimstībā par aritmētiski 1,55-1,11=0,44 bērniem vienai sievietei laika gaitā noved līdz pavisam savādākam sabiedrības izskatam, kas reprezentē sabiedrības spēju vai nespēju kaut ko paveikt. Korejiešu labā gan spēlē vairāki citi apstākļi. Pirmkārt, viņi čakli vairojušies iepriekš un savā Korejas pussalas pusē pārsnieguši 51 miljonu. Otrkārt, viņi konvertējuši atteikšanos no bērniem kapitālā, kas tagad strādā viņu vietā gan robotu, gan viesstādnieku izskatā.
Dažādi var traktēt to, ka Latvijas varas iestādes nav manītas rindā pie Tadžikistānas Darba, migrācijas un iedzīvotāju nodarbinātības ministrijas namdurvīm ar lūgumu apvienot abu valstu pārvaldes aparātu spēkus, lai patiešām nokārtotu viesstrādnieku kustību šurp un atpakaļ, ko A. Bite pārāk optimistiski sola nokārtot ar uzņēmēju spēkiem. Mēs esam Tadžikistānai tuvāk nekā Koreja, rēķinot kilometros un, kas vēl jo svarīgāk, cilvēku prātos, kur atmiņas par Padomijā kopīgi pavadīto laiku (cik nu viņi atšķīra Latviju no Lietuvas, bet mēs - Tadžikistānu no Turkmenistānas) un krievu valodas zināšanas. Rezultātā mūsu Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sniedz šādu pārskatu par Tadžikistānas valstspiederīgo ieplūšanu Latvijā gados pēc kovidaizsprosta likvidēšanas:
Realitāte viss tā arī notiek, kā nesen atļāvās pateikt labklājības ministre Evika Siliņa, ka “mums ir vajadzīgi cilvēki, kas veido darba tirgu un uzlabo demogrāfiju".
