Valstij piederošais uzņēmums “Augstsprieguma tīkls” (AST) saņēmis rokasnaudu par 6 gigavatu (GW) iestūķēšanu savā maksimāli 1,4 GW slodzei atbilstošajā tīklā un apjēdzis, ka tālāk tā vairs nevar turpināties. 31. jūlija pēcpusdienā AST izplatīja paziņojumu, ka “uz laiku pārtrauc izsniegt tehniskās prasības jaunu elektrostaciju pieslēgšanai pie pārvades sistēmas gadījumos, kad nepieciešama 330 kV tīkla pārbūve".
Savu rīcību AST izskaidro ar to, ka “atjaunīgo energoresursu (AER) izmantošanas joma Latvijā piedzīvo strauju attīstības lēcienu”. Ja tiktu realizēti visi saules, vēja un vēl dažu elektronerģijas iegūšanas veidu projekti, par kuriem ne tikai kaut kas dzirdēts, bet kuru īpašnieki jau samaksājuši valstij rezervācijas maksu, šo elektrības ražotņu kopīgā jauda ar 6 GW pārsniegtu Latvijas energosistēmas maksimālo slodzi 4-5 reizes.
Kaut kā salāgot elektrotīkla pārvades un elektrības ražotāju jaudas AST vismaz vārdos uzskata par iespējamu. Pirmkārt, 6 GW jauda netiks sasniegta kaut vai tāpēc, ka dažu projektu īpašnieki izrēķinās, ka ir labāk zaudēt iemaksāto rokasnaudu, nekā kļūt par praktiski nestrādājoša saules vai vēja parka saimnieku. Otrkārt, AST paļaujas uz dabu, kas uzsūtīs vēju mākoņainās, bet sauli - bezvēja dienās. Treškārt un pavisam dīvaini, ka AST sola lieko elektrību eksportēt. Uz kurieni eksportēt, ja Latvijas kaimiņvalstīs saules un vēja parkus turpina būvēt par spīti tam, ka jau esošie parki ik pa laikam atrodas dīkstāvē?
Pieteikto AER projektu portfelī saules enerģijas izmantošana dominē ar 80% no pieteiktajām jaudām. Vējam atlikuši 16% un dažādiem oriģinālākiem enerģijas ieguves risinājumiem - daži procenti.
Saules parku dominanci nosaka tas, ka šādu elektrības ražotņu ierīkošana prasa mazāk laika, darba un prāta. Atliek atrast zemes gabalu un noklāt to ar Ķīnā ražotām saules baterijām, kuras izvietot daudzkārt vienkāršāk, nekā uzcelt torni ar elektrības ģeneratoru galā. Nelaime tikai tā, ka saulains vai mākoņains (lietains) laiks mēdz valdīt plašākos apgabalos, nekā vienāda stipruma vējš. Tādā gadījumā daudz lielāks risks gan elektrības pārprodukcijai, gan iztrūkumam. Elektrības nesaražošanu saules gaismas trūkuma dēļ ir daudz vienkāršāk novelt uz dabas spēkiem, nekā elektrības neražošanu saulainās dienās tieši tāpēc, ka saules pārāk daudz un pieprasījums pēc elektrības pārāk mazs. Tad gribas meklēt vainīgos, kāpēc nav elektrificēts transports, kāpēc Latvijā un ne tikai Latvijā nav attīstīta energoietilpīga rūpniecība (tā bija kā izskaužams lamuvārds līdz pat pēdējam laikam!) un kāpēc nepietiekama ir elektropārvades tīkla jauda.
Jāatrod vaininieki arī par to, kāpēc neviens nav savlaicīgi brīdinājis politiķus, uzņēmējus u.c. AER kampaņas dalībniekus par AER specifiku. Kandidāts uz grēkāža lomu ir AST par kavēšanos izziņot lēmumu, kas tagad datēts ar 31. jūliju. Uz šādu kavēšanos “Neatkarīgajai” vienprātīgi norādīja gan Vēja enerģijas asociācijas, gan Saules enerģijas asociācijas pārstāvji.
Saules enerģijas asociācijas valdes loceklis Aigars Kalniņš atzina, ka tagad nāksies lielāko daļu no sāktajiem projektiem pabeigt un nolikt dīkstāvē. Latvija var izvēlēties starp dīkstāves noformēšanas jeb dīkstāves izmaksu sadalīšanas veidiem pēc Igaunijas vai Lietuvas piemēra. Par lēniem sauktie igauņi mūs atkal ir apsteiguši AER jaudu izveidošanā. Šīs jaudas tiekot izmantotas to radīšanas secībā. Pirmie jaudu īpašnieki apbalvoti ar tiesībām elektrību pārdot, pārējās elektrība ražotnes strādā maz vai nemaz, gaidot brīžus, kad sakritīs elektrības ražošanas un noieta iespējas. Lietuvā iespējamais elektrības noiets sadalīts vienmērīgāk, garantējot katram sistēmā iekļautajam AER ražotājam noietu 25% apmērā no uzstādītās jaudas.
A. Kalniņš uzslavē AST lēmumu kā kaut novēlotu, bet tik un tā ļoti vajadzīgu signālu AER ražotājiem pašiem meklēt noietu savai elektrībai. Tas nozīmē vai nu elektrību akumulēt, vai pievilināt sev tuvumā energoietilpīgus uzņēmumus, kuriem piegādāt elektrību bez AST un to papildinošā “Sadales tīkla” (ST)starpniecības. Par elektrībaspārprodukcijas apmēru viņš piebilda, ka tas īstenībā ir vēl lielāks, kopš ST klienti iemanījušies ģenerēt kopā vienu GW enerģijas.
Pagaidām vienīgais nopietnais veids elektrības uzkrāšanai ir tās pārvēršana ūdeņradī. Tas līdzinās dabasgāzei, bet ar trīsreiz lielāku siltumspēju. Dzirdēti dažādi nostāsti par to, kā iespējams vai nav iespējams pielāgot esošo dabasgāzes cauruļvadu sistēmu ūdeņraža pārvadīšanai un, konkrēti Latvijas gadījumā, glabāšanai Inčukalnā.
Uz milzum daudz jautājumiem par ūdeņraža ieguvi un izlietošanu atbildēt cenšas gan Latvijas Ūdeņraža asociācija, gan Latvijas Ūdeņraža Alianse. Pēc AST 31. jūlija lēmuma varbūt sarosīsies vēl citi, kas piedāvās elektrības ražotājiem veidus, kā pārvērst elektrību ūdeņradī vai ar ūdeņraža starpniecību citās precēs, kuras kāds pirks.
Tūlīt pat jāatzīst, ka Latvijā šādas infrastruktūras gandrīz vai nav. “Pasaulē tehnoloģijas ir un nauda to pielietošanai Latvijā būtu, bet pietrūkst izpratnes likumdevēju līmenī un notiek vadīšanās pēc sākotnējām izmaksām, nevis pēc kopējām izmaksām visā produkta dzīves ciklā,” Latvijas atpalicību ūdeņraža izmantošanā izskaidro Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis Aivars Starikovs.
A. Starikova nopelnu sarakstā atrodama līdzdalība RS projektā, bet mirkli pirms AST lēmuma Ūdeņraža asociācija darīja zināmu par savu līdzdalību Hamburgas lidostas projektā ar mērķi padarīt “zaļo” ūdeņradi par degvielu vismaz mazajām lidmašīnām. Ja viss labi veiksies, arī Latvijā varētu ražot ūdeņradi kā aviodegvielu vietējam patēriņam un eksportam. A. Starikovs galvo arī par citiem ūdeņraža pielietojumu veidiem, kas pasaulē jau izstrādāti līdz iekārtām, kuras darbina ar ūdeņradi. Varbūt AST 31. jūlija lēmums atvērs slūžas to ieplūdināšanai Latvijā.
