Latvijā šā gada pirmajā pusgadā visvairāk reemigrantu – 179 – atgriezušies tieši Vidzemē, savukārt lietuvieši arvien mazāk interesējoties par darbu Norvēģijā, Dānijā vai Apvienotajā Karalistē, bet turp aizbraukušie aizvien vairāk atgriežoties dzimtenē. Latvijā visvairāk atgriežas vidzemnieki
Latvijā šā gada pirmajos divos ceturkšņos pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem uz dzīvi Vidzemē no ārvalstīm pārcēlušās 68 ģimenes jeb 179 cilvēki, bet 31 ģimene izmantojusi Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatora sniegto atbalstu.
Vidzemes plānošanas reģiona (VPR) remigrācijas koordinatore Inga Madžule "Neatkarīgajai" atzina, ka Vidzeme atgriezušos cilvēku ziņā varētu ieņemt otro vietu aiz Rīgas, jo lielākā daļa darbavietu ir tur. Vēl Valmierā ir daudz darbavietu un pašvaldība aktīvāk piedalās mājokļu pieejamības un skolu jautājuma risināšanā.
"Liela daļa cilvēku jau nesaka, ka ir atgriezušies, to var uzzināt tikai strādājot ar pašvaldībām un interesējoties Kad sāku darbu šajā amatā, apbraukāju pašvaldības un runāju ar katru darbinieku, kuru amatam klāt pievienots pienākums rūpēties par remigrantiem, un viņi mani informēja par pilsētā vai pagastā notiekošo," sacīja I.Madžule, piebilstot, ka viņas kopējais uzrunāto klientu skaits šobrīd ir 138 cilvēki jeb 46 ģimenes.
Dati tiekot apkopoti par ilgāku laika periodu, piemēram, koordinatore nesen apkopojusi datus par Valku no 2018. gada, cik aizbraukuši, cik atgriezušies un aizbraukuši atkal utt., tādēļ statistika var nedaudz pamainīties, un var izrādīties, ka cilvēks nav atgriezies tikko, bet pirms pusgada vai gada.
Laikā no janvāra līdz jūnijam VPR remigrācijas koordinatore I.Madžule ir sagatavojusi informatīvos piedāvājumus 180 ģimenēm jeb 400 cilvēkiem, kuri interesējas par atgriešanos Latvijā un pastāvīgu dzīvi Vidzemē. Šogad pirmajā pusgadā ar I. Madžuli ir sazinājušās vēl 28 ģimenes, kuras, šobrīd atrodoties ārzemēs, ir izteikušas vēlmi kaut kad nākotnē atgriezties Latvijā.
Aktuālākie jautājumi, kurus koordinatoram uzdod remigranti, ir par izglītības iespējām bērniem bērnudārzā un skolā. Jau ierasti, lielāka interese par pārcelšanos ir vasaras mēnešos, jo nereti viens no iemesliem, kāpēc atgriežas dzimtenē, ir vēlme, lai bērni sāk skolas un bērnudārza gaitas Latvijā. Agrāk viens no visvairāk interesējošajiem jautājumiem bija mājoklis. Pašlaik remigranti savas sākotnējās mājvietas atrod pie vecākiem vai radiniekiem. Daudzus gadus nemainīgi aktuāli ir jautājumi par nodarbinātību.
Šā gada pirmajā pusē populārākā atgriešanās vieta Vidzemē ir Ogres novads, kas skaidrojams ar Rīgas un tās sniegto iespēju tuvumu. Tam seko Cēsu, Valmieras, Smiltenes un Gulbenes novadi. Vislielākais skaits remigrantu, kuri atgriežas mājās vai izrāda par to interesi, šogad ir no Lielbritānijas, Īrijas, Kanādas un Norvēģijas.
VPR remigrācijas koordinatore I.Madžule pirmo pusgadu remigrācijas jomā vērtē kā veiksmīgu, jo šogad interese par atgriešanos ir lielāka nekā pagājušajā gadā. Tas tāpēc, ka cilvēki jau ir apraduši ar situāciju pasaulē - karš Ukrainā, energoresursu cenu kāpums, Covid-19 ierobežojumu atcelšana. Šovasar notikušie Dziesmu un deju svētki radīja emocionālu pacēlumu. Daudzi ieradās Latvijā ar latviešu diasporas kolektīviem, lai piedalītos svētkos. Tagad viņi domā par atgriešanos dzimtenē.
I.Madžule “Neatkarīgo” informēja par pasākumiem, kādus šogad veikusi, lai veicinātu remigrantu atgriešanos - Vidzemes Inovācijas nedēļas ietvaros organizēta tiešsaistes diskusija par tēmu: "Vai Inovācija = Remigrācija"; mākslas telpā “Mala” Cēsīs notikusi tīklošanās pēcpusdiena remigrantiem “Manas mājas Vidzemē”’; valsts un lokāla mēroga plašsaziņas līdzekļiem, kā arī sociālajiem tīkliem sagatavotas un nosūtītas ziņu relīzes un atgriešanās stāsti.
Tika rīkots foto orientēšanās pārgājiens Vidzemes remigrantu ģimenēm ar bērniem "Uz Ninieri pēc pavasara." Mākslas telpā “Mala” notika pasākums "Ar pasaules pieredzi Latvijā - Pasaules stāsti Cēsīs!", kura organizēšanā piedalījās arī VPR remigrācijas koordinatore.
VPR remigrācijas koordinatore tikusies ar latviešu kopienas pārstāvjiem Brazīlijā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs, lai iepazīstinātu ar remigrācijas iespējām Vidzemē. Sagatavots un izdots informatīvs buklets "Vidzeme aicina", kurā apkopota remigrantiem noderīga informācija. Tā izplatīšana notiek publiskos pasākumos, kas pulcē plašu auditoriju.
Trīs Latvijā atgriezušos remigrantu trīsdesmitgadnieku stāsti atšķiras no rožainās statistikas, bet parāda, ka nekas nav neiespējams.
Kā “Neatkarīgajai” pastāstīja bijusī “Ryanair” stjuarte Eva, pēc desmit gadu dzīvošanas un strādāšanas Īrijā, kur strādājusi arī par viesmīli un pārdevēju, viņa Latvijā atgriezās, jo vairs neredzēja savu nākotni šajā valstī, un arī tāpēc, ka vēlējās izveidot kopīgu ģimeni ar Ivaru no Latvijas, kuram arī ir emigranta pieredze - vairāki gadi darbā celtniecībā Čehijā, Vācijā un Zviedrijā.
Iepriekš abi satikās, braucot viens pie otra. Evai Zviedrijā patika, bet Ivaram Īrijā nē, un arī Zviedrijā viņam vairs negribējās turpināt strādāt un dzīvot kopmītnes tipa dzīvoklī kopā ar citiem puišiem. Tad nu kā vienīgā izvēle atlika Latvija, kur palika abu vecāki. Tagad, kad kopš atgriešanās pagājuši trīs gadi, Ivaram Latvijā klājas labi - darba celtniecībā, vismaz vasarā, netrūkst.
Eva pa šo laiku strādājusi lielākoties veikalos par pārdevēju, bet darbus bieži mainījusi - te veikals aizvēries, te neapmierina garās darba stundas un vadības attieksme, mazā alga vai nepieciešamība runāt krievu valodā.
Vienīgi prieks ir par Ivara bildinājumu un gatavošanos gaidāmajām kāzām. Tomēr, dzīvojot īrētā dzīvoklī. laiku pa laikam abiem uznāk vēlme sakravāt čemodānus, lai atkal dotos uz ārzemēm. Eva joprojām nevar pierast pie Latvijas cilvēku nelaipnības, kā arī valsts birokrātijas, sliktajiem ceļiem un pilsētu nesakārtotās infrastruktūras.
Jānis no Īrijas Latvijā atgriezās pēc sešu gadu darba fabrikās un noliktavās. Viņam tur nepatika. Pirms atgriešanās Zemgalē viņš nolēma lūgt remigrācijas koordinatora atbalstu, taču vienīgais, ko saņēma e-pasta vēstulē, bija saite uz mājaslapu, kur var pieteikties dienestam armijā. Tad puisis, kuram toreiz vēl nebija trīsdesmit gadu, nolēma vilkt ārā no atvilktnes savu elektriķa diplomu un meklēt darbu šajā arodskolā apgūtajā profesijā, lai gan nebija tajā strādājis.
Latvijā no pirmā darba viņu atlaida, jo esot vēl daudz jāmācās, Tālāk sekoja citi darbi kā elektriķim, ražošanā un celtniecībā, saskaroties ar darba devēju solītu, bet laikā neizmaksātu algu, vēršoties Valsts darba inspekcijā utt., līdz beidzot atrasts stabils darbs Norvēģijas konglomerātam piederošā pārtikas ražošanas uzņēmumā Ādažos un īrēts dzīvoklis Rīgā.
Raimonds no Īrijas Latvijā kopā ar ģimeni atgriezās pēc vairāk nekā desmit gadu prombūtnes, pārdodot tur māju un pametot labi atalgotu vadītāja darbu lielas pārtikas veikalu ķēdes noliktavās. Strādāt gan nācās tikai naktīs, bet par māju bija jānomaksā kredīts. Raimondam it kā bija viss - ģimene, māja, automašīna, labs darbs, ārzemju ceļojumi atvaļinājuma laikā, tikai pietrūka viena - māju sajūtas. Viņš tur nejutās kā savējais, un, gadiem ejot, saprata, ka nejutīsies tāds nekad, lai gan angliski runāja perfekti un pat ar īru akcentu. Bet kaimiņš īrs neatņēma viņa sveicienus…
Raimonds kopā ar ģimeni gadu nodzīvoja Spānijā, bet arī tur jutās kā svešinieks. Un tad ģimene nolēma spilgto dienvidu sauli nomainīt pret Latvijas pelēkajām novembra debesīm. Nu jau pagājuši gandrīz divi gadi kopš atgriešanās Latvijā. Tie pavadīti, dzīvojot īrētās mājās, jo nācās saskarties ar problēmu - kur atrast labu māju par saprātīgu cenu. Beidzot meklējumi vainagojušies ar panākumiem, ģimene nesen ievākusies pati savā mājā, un tai ir gaidāms pieaugums. Vecākajam bērnam, visticamāk, gan nāksies iet privātajā bērnudārzā, jo rindā uz pašvaldības dārziņu kārtas numurs sākas ar 200. Raimonds Latvijā īsā laikā kursos apguva savu sapņu profesiju un strādā par programmētāju. Pagaidām viņa pašreizējais atalgojums atšķiras no vēlamā, jo jaunajā darbā sevi vēl jāpierāda.
"Es izvēlos Lietuvu" vadītāja Edita Urbanoviču Edita Urbanoviča laikrakstam “Kauno diena” norāda, ka tradicionāli jau vairākus gadus lietuvieši atgriežas no Apvienotās Karalistes, Norvēģijas, Vācijas.
“Pērn no Skandināvijas valstīm atgriezās vairāk nekā 2,5 tūkstoši cilvēku. mūsu tautiešu. Šie skaitļi pieaug jau vairākus gadus. Kāpēc tā? Iemesli jāmeklē ārpus ārzemēm. Nav tā, ka situācija ārvalstīs būtu pasliktinājusies, gluži pretēji, situācija Lietuvā ir uzlabojusies. Tas mudina mūsu emigrantus arvien biežāk domāt par atgriešanos,” sacījusi E.Urbanoviča.
Agrāk lietuvieši, braucot uz ārzemēm, mēdza teikt, ka tur strādās, pelnīs naudu un atgriezīsies dzimtenē, nopirks māju. Varbūt tā arī notika? Projekta vadītāja atzinusi, ka ne vienmēr tie ir ekonomiskie faktori, kas noved pie aizbraukšanas. Cilvēki, kuri ir nogaršojuši emigrantu maizi, sāk saprast, ka neatkarīgi no tā, cik laba var būt svešas valsts ekonomika, neatkarīgi no tā, cik lielas ir algas, tas nekad nemainīs sajūtu, ka esat mājās.
Runājot par to, vai samazinās starpība Skandināvijas un Lietuvas algās, E. Urbanoviča skaidro: “Samazinās. Es varu liecināt ar savu piemēru. Pirms astoņiem gadiem es devos dzīvot uz Dāniju, un tajos laikos algu atšķirība starp to, ko es saņēmu Lietuvā un Dānijā, bija apmēram četras reizes. Tagad par to pašu darbu Dānijā tiek maksāts par aptuveni 15-20% vairāk, bet Lietuvā alga ir pieaugusi vismaz divas reizes. Pērn vidējā alga Lietuvā pieauga par aptuveni 13%, bet Skandināvijas valstīs par 2-4%”. Vaicāta, kāpēc Dānija nav laimīgākā valsts lietuviešiem, E.Urbanoviča norādījusi: “Dānija ir vislaimīgākā valsts pašiem dāņiem, ārzemniekiem, kuri tur nedzīvo. Pārcelšanās no citas valsts uz Dāniju nepadarīs jūs par laimīgāku cilvēku. Dāņi ir laimīgi vienkārša iemesla dēļ, viņi zina, kā baudīt vienkāršas lietas, viņi saprot, ka laime nav nopelnītās naudas apjomā, viņi nebrauc ar labākām automašīnām, nestaigā skaistākās drēbēs nekā citi. Viņi vienkārši novērtē to, kas viņiem ir”.
Lietuvieši lielā daudzumā atgriežoties mājās arī no Apvienotās Karalistes, jo E. Urbanovičasprāt, Lietuvā dzīve kļūstot labāka.
