Šajā reizē runa ir nevis par kopējām izmaksām, lai cilvēki nenosaltu pagājušajā ziemā, bet par to izmaksu sadaļu, ko valsts maksājusi savu iedzīvotāju vietā. Tādējādi radīts kārtējais robs valsts budžetā jeb pietūkums valsts parādā un palicis jautājums, vai valsts varēs atļauties tādus izdevumus nākamajā ziemā, ja tas izrādīsies vajadzīgs.
Latvijas iedzīvotāju vairākums droši vien pat nepamanīja vai nesaprata valsts līdzdalību viņu siltuma un kurināmā rēķinu apmaksāšanā. Kad nu valsts piemaksas pagājušās ziemas (tehniski sakot, pagājušās apkures sezonas) pārlaišanai saskaitītas, tās izrādās pārsniegušas pusmiljardu eiro. Tāda summa atbilst apmēram 265 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju jeb 1000 eiro uz statistiski vidējo ģimeni. Tik daudz naudas tagad skaitās ietaupīts ģimeņu budžetos, bet tikpat arī uzkrauts šīm pašām ģimenēm kā valsts parāds, par kuru procenti būs jāmaksā mūžīgi, bet pamatsummu atdod nav pat teorētisku izredžu.
Pusmiljardu eiro pārsniegusī apkures palīdzības summa veidojas no trijām sastāvdaļām.
Pašu lielāko sadaļu veido nauda, ko valsts samaksāja elektrības un siltuma piegādes uzņēmumiem savu iedzīvotāju un uzņēmumu vietā. Juridiski šie norēķini vēl nav pilnīgi noslēgti, bet augusta sākumā tomēr jau var sacīt, ka vēl dažas korekcijas vairs neradīs būtiskas izmaiņas maksājumu kopsummā. Šos maksājumus administrējošais Būvniecības valsts kontroles birojs informē, ka sadalījis 483,6 miljonus eiro. Šīs naudas sadalījums starp dažādām iedzīvotāju un uzņēmumu grupām tiks uzrādīts mazliet tālāk.
Otra palīdzības sadaļa ir naudas kompensācijas individuālo apkures ierīču saimniekiem. Viņiem valsts bija apņēmusies atmaksāt daļu no viņu izdevumiem par malku, koksnes granulām u.c. apkures materiāliem. Palīdzības summa viņiem ir tikai 17,97 miljoni eiro, bet tās apsaimniekošanā ir interesanti momenti, pie kuriem pakavēsimies vēlāk.
Kā trešo sadaļu jāuzrāda valsts aizdevumus pašvaldību siltumapgādes uzņēmumiem, attiecīgi palielinot pašvaldību aizņēmumu tiesību summu. Tādā veidā 16 pašvaldību uzņēmumi tikuši kopā pie 12,9 miljoniem eiro. Pašvaldības par saviem uzņēmumiem galvojušas, ka nauda tiks atdota divu gadu laikā. Droši vien, ka tā tiks atdota, bet jautājums, vai uz pašvaldībām neattiecas tas pats, kas uz visu valsti. Proti, vai pašvaldības spējīgas atdot naudu savādāk, nekā tikai uz valsts nākamo aizdevumu vai kādas citas finanšu palīdzība rēķina.
Tādējādi palīdzības kopsumma kaut nedaudz, bet droši pārsniedz pusmiljardu eiro. 483,6+17,9=501,5 miljoni eiro un arī aizdevumi siltuma ražotājiem jāpieskaita valsts palīdzībai pagājušās ziemas pārlaišanai.
Turklāt valdība rūpējās ne tikai par to, lai cilvēki spētu norēķināties par siltumu vai kurināmo. Valdība rūpējās, lai kurināmais un siltums vispār būtu. Proti, pirka dabasgāzi vislielākās panikas brīdī par absurdi augstu cenu. Piešķirti šim pasākumam tika 430 miljoni eiro. Tie tagad dabasgāzes veidā noglabāti Inčukalnā un, tieši tāpat kā pagājušajā ziemā jau sadedzinātā gāze, prasa no Latvijas procentmaksājumus. Iespējams, ka daļu no gāzes pirkšanai iztērētās naudas var uzskatīt par dzēstu ar siltuma dotēšanai iztērēto naudu, bet valsts iestādes kautrējas atklāt vai varbūt pašas īsti nezina ne gāzes atlikumu fiziskos apjomus, ne patieso cenu, ne to, kā pārvērst šo ieguldījumu reālā labumā. Citiem vārdiem sakot, tās ir neskaidrības par nākamo apkures sezonu, kas tagad jau ir visai tuva nākotne.
Naudas izteiksmē lielāko palīdzības daļu valdība sniedza centralizēti jeb automātiski, samaksājot daļu no apkures sezonas rēķinos iekļaujamās summas gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu vietā. Iedzīvotāji šausminājās par viņiem atlikušo maksājumu dārdzību un nemaz nezināja, cik augsti būtu maksājumi, ja viņiem tos vajadzētu segt vieniem pašiem. Vēl jo mazāk par valsts palīdzību varēja uzzināt darbinieki uzņēmumos, kurus valsts aplaimoja ar dotētiem energoresursiem.
Centralizēti veikto valsts līdzmaksājumu sadalīšanā lielākā daļa naudas tika novirzīta no centralizētās siltumapgādes sistēmām atkarīgo cilvēku labā. Viņu vārdā valsts samaksājusi siltuma ražotājiem 203,2 miljonus eiro, kā arī ārkārtas režīmā aizdevusi siltuma ražotājiem 12,9 miljonus eiro. Vērā ņemamu palīdzības apjomu saņēmuši arī tie, kurus silda nevis centrālapkure, bet individuālās iekārtas siltuma iegūšanai no dabasgāzes. Tātad, viņi arī atkarīgi no viena enerģijas avota un tā uzturēšanai valsts piemaksājusi 54,1 miljonu eiro.
Samērā mazu kopsummu 22,5 miljonu eiro apmērā sasniegusi palīdzība mājsaimniecībām elektrības rēķinu apmaksai. Ar valsts atbalstu mājsaimniecībās varēja iedegt vienu spuldzīti uz dažām stundām, noskatīties TV ziņu raidījumu un uzlādēt mobilo telefonu. Kurš gribēja tērēt vairāk elektrības, tam nācās elektrību pirkt bez valsts atbalsta.
Lielu sadaļu centralizēti veiktajā valsts atbalstā veidoja atbalsts uzņēmumiem un iestādēm, lai gan tūlīt jāpiebilst, ka arī iedzīvotāji guva labumu no šāda atbalsta kā palīdzības saņēmēju darbinieki, klienti utt. Pirmkārt, valsts uzņēmumu vietā samaksāja 113,5 miljonus eiro par elektroenerģijas piegādi, kas jāatšķir no elektrības cenas. Otrkārt, par uzņēmumu un tāpat arī iestāžu patērēto elektrību valsts piemaksāja 67 miljonus eiro. Treškārt, valsts atzina 134 pārstrādes rūpniecības uzņēmumus par īpaši energoietilpīgiem un tāpēc palīdzējusi tiem elektrības un gāzes rēķinu apmaksā ar kopā 23,5 miljoniem eiro.
Uz centralizēti sadalīto simtu miljonu eiro fona nepilnie 18 miljoni eiro individuālās apkures lietotājiem izskatās ļoti maz. Par šīs naudas dalīšanas seju kļuvusi Magone Burka, kura jau gatavojas nākamajai apkures sezonai, nesot uz mājām mežā savāktas kritalas. Arī “Neatkarīgā” ir 21. jūlijā dalījusies ar nacionāla mēroga ziņu, ka pašvaldība atteikusi viņai izmaksāt kompensāciju par pagājušajai apkures sezonai pirkto malku: “Aizeju ar čeku un man pasaka, ka jums nepienākas nekas.” Izrādījies, ka Magone nokavējusi gan atbalsta piešķiršanas pieteikuma termiņus un viņas iztērētā summa par malku neesot pietiekami liela, lai piešķirtu pabalstu.
Visticamāk, ka daudziem klājies līdzīgi Magonei. Veltot iestāžu izjautāšanai mēnesi, “Neatkarīgā" tā arī neieguva skaidrību, par kādiem kurināmā veidiem kompensācijas piešķirtas un par kādiem nav piešķirtas. Pirms pagājušās apkures sezonas aizejošā Krišjāņa Kariņa valdība centās atstāt par sevi labas atmiņas, apsolot kompensācijas visvisādu apkures sistēmu lietotājiem. Ekonomijas ministrija mājaslapā joprojām atrodams solījums daļēji kompensēt izmaksas par malku, par koksnes briketēm un granulām, par propāna- butāna gāzi un par marķēto dīzeļdegvielu. Taču pēc tam atnākošā K. Kariņa valdība tika papildināta ar jaunizveidotu Klimata un enerģētikas ministriju, kurai Ekonomikas ministrija ar atvieglojumu atdevusi arī kompensāciju jautājumu risināšanu. Jaunā ministrija konstatējusi, ka naudas dalīšana pašvaldībām ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pienākums. Savukārt šī ministrija norādīja uz SIA “ZZDats", kas pārvalda sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammu. Šīs programmas lietošanas vizualizācijā nebija atrodamas kompensācijas par naftas produktiem, toties uzradusies sadaļiņa par kompensācijām elektrības lietotājiem. Tāds juceklis noteikti nodarījis gauži vienam otram Latvijas iedzīvotājam.
Tālāka iedziļināšanās pārlaistās ziemas izdevumu segšanas procedūrās atbilstu vārdiem par lielu brēku un mazu vilnu. Tagad laiks koncentrēt uzmanību tam, kas jāpaveic pirms nākamās apkures sezonas.
