Aizpagājušajā svētdienā jeb 16. jūlijā elektrības cena Latvijā bija negatīva 12 stundu ilgumā, bet zaļās enerģijas ražošanā tālāk tikušajā Zviedrijā zem nulles noslīdēja pat visas diennakts vidējā cena. Kas un kāpēc šādā situācijā turpināja ražot elektrību un piemaksāt patērētājiem par tās izlietošanu?
Elektrības negatīvā cena nozīmē tās piedāvājuma pārsvaru pār pieprasījumu biržā, nevis reālas naudas nonākšanu līdz patērētājiem. Tiem tik un tā nācās par elektrību maksāt atbilstoši tam, par kādu elektrības cenu tie vienojušies ar elektrības pārdevējiem, kādi katrā valstī ir tarifi par elektrības piegādi un kāds ir nodokļu slogs uz šiem darījumiem. Citējot “Latvenergo” skaidrojumu “Neatkarīgajai", “nedaudz samazināt norēķinus par elektroenerģijas pakalpojumu jūlijā” varēja tikai daļa no elektrības lietotājiem, kam sakrita divi labvēlīgi momenti. Pirmkārt, ja viņi savas uzņēmējdarbības vai dzīvesveida specifikas dēļ patērēja un varēja kaut speciāli palielināt elektrības patēriņu svētdienā, konkrēti Latvijā tikai dienā no plkst. 8 rītā līdz plkst. 5 pēcpusdienā. Otrkārt, ja viņi bija noslēguši tādu elektrības apmaksas līgumu ar elektrības cenas ikstundas uzskaiti, kādu piedāvā NordPool birža. “Mums ir līgums, saskaņā ar kuru maksājam biržas cenu. Tātad laikā, kad biržas cenas bija negatīvas vai ļoti zemas mūsu, rēķini būs mazāki,” šādu iespēju realizāciju “Neatkarīgajai” apliecināja svētdienās uzskatāmi strādājošais uzņēmums “Rīgas satiksme”.
Par negatīvu elektrības cenu norēķiniem visbiežāk izmantotajā mēneša garumā pagaidām runas nav, jo tik zemu nospiest vidējo mēneša cenu nav iespējams pa vienu vai dažām dienām no 31 vai mazliet mazāk dienām, cik to ir mēnesī pēc saules kalendāra. Šajā mēnesī tāda diena bija svētdiena 16. jūlijs, bet ne citas svētdienas un vispār brīvdienas, kad elektrības patēriņš un cenas vienmēr ir zemākas nekā darba dienās.
Latvijā arī 16. jūlijā nepietika ar 12 negatīvas cenas stundām un cenas minimumu -56,55 eiro par megavatstundu (MWh) laikā no plkst. 2 līdz 3 pēcpusdienā, lai nodzītu zem nulles diennakts vidējo cenu. Ar cenas maksimumu 147,69 eiro/MWh un līdzīgi vēl dažās pirmajās un pēdējās 16. jūlija stundās pietika, lai diennakts vidējo cenu noturētu 32,36 eiro/MWh līmenī. Ar zaļās enerģijas izmantošanu tālāk tikušajās Skandināvijas valstīs 16. jūlijā zem nulles nonāca nevis elektrības cenu minimumi, bet vidējās vērtības: -1,95 eiro/MWh Stokholmā un -6,81 Oslo, -8,31 eiro/MWh Zviedrijas provincēs un elektrības ražotāju izmaksas nekādi nesedzošie 2 eirocenti/MWh Norvēģijā.
Arī 16. jūlijs nav mainījis cenu proporcijas Skandināvijā, kur elektrības cenas vienmēr ir bijušas zemākas nekā Latvijā. Tomēr cenu aiziešana negatīvās vērtībās liek pārjautāt, vai patērētājiem izdevīgs pat ar nulli vairs neierobežots elektrības cenu pazeminājums. Proti, vai šādas cenas nenovedīs pie elektrības piegādes pārtraukumiem un zaudējumiem, kas var izvērsties daudz lielāki nekā izdevumi par elektrību (kad saldētavās atkusīs un sabojāsies pārtika, kad ārsts nepaspēs pabeigt operāciju...). Vai nebūtu drošāk, ja birža pārveidotu cenu noteikšanas mehānismu, ieviešot papildu procedūras, ar kurām ražotāji pagūst izveidot elektrības deficītu un tad apņemties to nosegt par cenām, kas atbilst elektrības ražošanas izmaksām?
Elektrības cenu veidošana tika atdota biržai ar pamatojumu, ka birža piespiedīs ražotājus iegūt elektrību ar aizvien zemāku pašizmaksu, jo birža atņem elektrības piegādes tiesības tiem, kuri piedāvā visdārgāko produktu. Viņu atslēgšana no elektrība piegādes uz laiku var novest līdz viņu slēgšanai vispār, ja viņiem pārāk ilgi jāatrodas dīkstāvē, gaidot laimīgos mirkļus, kad pieprasījums pēc elektrības ir tik liels, ka patērētāji piekrīt samaksāt par strāvu atbilstoši visaugstākajai pašizmaksai starp ražotājiem, no kuriem strāvas piegāde vispār iespējama. Bet vai tādā veidā tiešām iespējams selekcionēt ražotājus, kuriem ražošana izdevīga pat ar negatīvu cenu?
Pēc elektrības pārvadi uz Latviju un pa Latviju nodrošinošā uzņēmuma “Augstsprieguma tīkls” sniegtajām ziņām, 16. jūlijā Baltijā strādājušas saules un vēja stacijas un noticis imports no Skandināvijas un Centrāleiropas, kur arī bija augsta vēja un saules enerģijas izstrāde kā iemesls zemajām elektrības cenām. Daļu patēriņa sedzis neelastīgais piedāvājums - atomstacijas un tādi elektrības ražotāji, kuri pamanījušies fiksēt maksu par saražoto elektrību līgumos ar tirgotājiem.
“Latvenergo” apliecināja, ka tā termoelektrostacijas un hidroelektrostacijas negatīvo cenu laikā bijušas atslēgtas. Ar “Latvenergo” gāzes termoelektrostacijām to izdarīt vieglāk, nekā igauņiem ar viņu vecajām degslānekļa krāsnīm, kuras tehnoloģiski sarežģīti īslaicīgi atslēgt un atkal ieslēgt. Tāpēc igauņi bijuši spiesti ražot elektrību kaut tikai uguns uzturēšanas režīmā.
Pagaidām elektroapgādes stabilitāte tiek uzturēta ar paņēmieniem, kas nākuši no fosilos energoresursus apsaimniekojošas enerģētikas. Ar šādiem paņēmieniem nākotnē nepietiks, kad, kā brīdina “Latvenergo”, “palielinoties atjaunojamo energoresursu uzstādītajām jaudām un to saražotajam apjomam, ikstundas cenu dinamika kļūs daudz svārstīgāka līdz brīdim, kad pieprasījums spēs attiecīgi reaģēt”.
Elektrības pieprasījuma pielāgošana piedāvājumam ir pilnīgs pretstats lozungiem, ar kādiem tika ieviesta centralizētā elektroapgāde. Pirms tās, sacīsim, vēja rotora īpašnieks pieņēma kā dabas parādību to, ka viņam jāatgriežas pie petrolejas lampas brīžos, kad vējš viņa rotora spārnus pakustināt nespēja. Centralizētā elektroapgāde prasīja kapitālieguldījumus un par to solīja pieskaņot elektrības piegādi patēriņam, bet tagad patēriņš ir jāpieskaņo piegādēm. Vai tas ir pieņemami 21. gadsimtam? Jā, tas ir pieņemami.
Ir iespējams pakārtot ražošanu tam, kā vējš pūš vai nepūš, kā saules stari atnāk līdz zemei vai pazūd mākoņos. Turklāt visas šīs problēmas iespējams atrisināt vienas enerģētikas nozares ietvaros ar ūdeņraža ražošanu no ūdens. Tādējādi tiktu iegūta tagadējai dabasgāzei ļoti līdzīga degviela. To mierīgi varētu ražot arī svētdienās un jo īpaši svētdienās, līdzsvarojot samazinājumu citos elektrības patēriņa virzienos; Inčukalnam līdzīgās krātuvēs to varētu vai nu uzkrāt uz nākamo apkures sezonu, vai vairāku gadu garumā glabāt vēl citām nebaltām dienām.
Diemžēl līdz zaļās enerģijas ražošanas cikla nosegšanai ar zaļo enerģiju vēl vajadzīgi milzīgi kapitālieguldījumi, kuru mobilizēšana vismaz pārskatāmā nākotnē patērētājiem izmaksās dārgāk, nekā viņi iegūst no elektrības cenu pazeminājuma zem nulles. Iespējami vairāki veidi (praktiski to kombinācijas), ar kādiem cēlu mērķu vārdā iztīrīt iedzīvotāju un uzņēmumu naudas makus un banku kontus. Pirmkārt, kā nupat Latvijā ar elektrības piegādes tarifu padarīšanu jūtamāku nekā pašas elektrības cena. Otrkārt, ar enerģētikas modernizācijai nepieciešamās naudas savākšanu nodokļu un nodevu (atceries OIK!) veidā, tai skaitā ar nodokļu atlaidēm vieniem uz citu rēķina. Treškārt, ar inflāciju, laižot apgrozībā naudu, ko Eiropas Centrālā banka nodrukā zaļās enerģētikas projektu finansēšanai.
