Vācieši ar dziesmu svētkiem kā ar ātrvilcienu panāca un apsteidza pārējos eiropiešus ceļā uz nacionālajām valstīm, pie kādām tika arī vāciešu vilcienā kā zaķi ielēkušie latvieši un citi austrumeiropieši.
Vienkāršojot visu līdz ekonomikai, dziesmu svētki tieši Vācijā tika radīti tāpēc, lai katrā vācu valstiņā jau saradušies fabrikanti varētu dabūt noieta tirgu aiz savas valstiņas robežām. Runa nav par kapitālistu rijību, bet par tik tiešām nepieciešamo ražošanas apjomu, lai vispār atmaksātos darbināt vai no Anglijas atvestās, vai pēc angļu modes jau uz vietas taisītās fabriku iekārtas. Ja katrai vācu karalistei, hercogistes, firstistei, brīvpilsētai un vēl citiem tamlīdzīgiem veidojumiem būtu izdevies saglabāt savas politiskās un muitas robežas, fabrikas nāktos slēgt un, sacīsim, divu metālapstrādes fabriku vietā atjaunot 200 smēdes ar kalējiem; un gaidīt, kamēr uzrodas kāds, kas Vāciju būtu iekarojis tikai tāpēc, ka rūpnieciski ražotas šautenes un lielgabali ir jaudīgāki par kalēju kaltiem ieročiem. Tāpēc tika ieviesti dziesmu svētki kā iegansts, lai šurpu turpu pāri valstiņu robežām gāztos tādas cilvēku masas, kas pāris desmitu gadu laikā šīs robežas burtiski iemina zemē un padarīja iespējamu Vācijas apvienošanu ar Prūsijas karaļa kronēšanu par Vācijas ķeizaru.
Dziesmu svētki - “Sängerfest” - mūsu priekštečiem tagadējā Latvijā vācu valodā pirmo reizi aprakstīti ļoti drīz pēc pirmajiem Rīgā notikušajiem mūzikas svētkiem - “Musikfest", kuriem “Neatkarīgā” godu jau atdevusi. (Lasi šeit ) Raugoties no gandrīz divsimt gadu attāluma, praktiski nesaskatāms kļūst intervāls starp pirmajiem mūzikas svētkiem Rīgā 1836. gadā un pirmo informāciju par dziesmu svētkiem Vācijā 1838. gadā.
Šī informācija izskanēja kā varena zalve ar septiņām publikācijām trijās avīzēs. Tāds informācijas daudzums bija liels, samērojot to ar toreizējo avīžu skaitu un to papīra laukumu plaukstas izmēra lapiņās, kādu šīs avīzes katrā savā numurā varēja atļauties apdrukāt.
Runa ir vienīgi par vācu presi. Kopš 1822. gada Jelgavā izdotās “Latviešu Avīzes” dziesmu svētkiem pievērsās tikai tad, kad vācieši 1861. gadā bija tos sarīkojuši Rīgā.
1838. gads iesākās ar to, ka 2. februārī “Rigasche Zeitung” pieteica “šajā gadā lielus dziesmu svētkus” Franfurtē pie Mainas un nedēļu vēlāk šo pašu ziņu pārdrukāja “Libauische Zeitung".
27. jūlijā “Rigasche Zeitung” deva ziņu no Frankfurtes, ka “mūsu dziesmu svētki sākušies ar ievadballīti (Vorfeier). Laika apstākļi vakar no rīta uzlabojās un viesu daudzums pārsniedza visas gaidas; nevienā viesnīcā vairāk viesu uzņemt nevarētu. Visa apkārtne palika bez cilvēkiem, jo visi, kas spēja kustēties, nonāca šeit. Vakar jau no septiņiem rītā Mainas krasti bija pilni ar cilvēkiem; skatītāju masa pieauga katru acumirkli. Pirmais svētku kuģis “Hanoverietis” pienāca ap pusdesmitiem” utt. aizvien jautrāk un pēc tam vēl jautrāk ar maršiem un salūtiem.
Savā 30. jūlija numurā “Rigasche Zeitung” reportēja, ka “dziesmu svētki noslēgušies ar savu otro dienu mežā, pusstundas gājienā no pilsētas, kur bija sapulcējušie ne mazāk par 20 000 cilvēku; vakarā ar banketu 1300 cilvēkiem zem “Meinlust” [krogs ar nosaukumu "Mans prieks” Frankfurtē joprojām darbojas] trijiem jumtiem un ar uguņošanu, kas nenodarīja nekādu postu. Pēdējā naktī dziedātāji un klausītāji šķīrās ap pulksten diviem.”
Lielāku vērību pasākuma muzikālajām sadaļām pievērsa “Der Zuschauer” 1838. gada 28. jūlija/9. augusta numurā: “Pēc mēģinājuma dziedātāji no dažādām pilsētām sapulcējās Mainas krastā. Dziesmu svētku pirmā diena pagājusi ar vislielāko gandarījumu. Neko vairāk vēlēties nebija iespējams no oratorijas muzikālā uzveduma sv. Katrīnas baznīcā, kur kapelmeistars [Karls] Gūrs [Guhr, 1787-1848] no jauna spīdoši apliecināja savu virtuozitāti.”
Šeit aprakstītais un tam līdzīgie pasākumi bija nepieciešami Vācijas apvienošanai tāpēc, ka cilvēki uz tiem devās pēc kaut kā cēla un skaista, nevis savās dienišķajās gaitās kaut ko pārdot vai nopirkt, atrast darbu vai sievu. Lai būtu vēl cēlāk un skaistāk, vācieši deva šiem pasākumiem dziesmu svētku apzīmējumu, paceļoties virs parastajām izpriecām mūzikas svētkos, kuru rīkošana Rietumeiropā turpinājās.
Anglijas pilsētas ieslīga sacensībā par honorāriem pasaules, t.i., Eiropas mūzikas zvaigznēm, tādējādi pārdalot par labu gan māksliniekiem, gan saviem iedzīvotājiem kolonijās salaupīto. Šo virzienu ilustrē “Rigasche Zeitung” 1834. gada 26. maija ziņa no Oksfordas, “ka [itāļu vijolnieks Nikolo] Paganīnī [1782-1840] pieprasījis 1000 mārciņas, lai viņu varētu klausīties mūzikas svētkos sakarā ar Velingtonas hercoga [Artura Velzlija, 1769-1852] iecelšanu par turienes universitātes kancleru”.
Francūži (parīzieši) varēja palikt pie mūzikas svētkiem un novēlēt to ienākumus Mocarta pieminekļa celšanai Zalcburgā, par ko “Rigasche Zeitung” rakstīja 1838. gada 27. jūnijā. Viņu zemju apvienošanā un valsts pārvaldes centralizācijā Luijs XIV (1638-1715, tronī no 1643. gada) un Napoleons (1769-1821, faktiski valdījis Francijā no 1799. līdz 1813. gadam) jau bija izdarījuši tik daudz, ka nodrošinājuši rūpniecībai izaugsmes iespējas gadu desmitiem uz priekšu bez nekādiem dziesmu svētkiem.
Krievijā iztika ar mūzikas piepildītiem tautas svētkiem (Volkfest). “Der Zuschauer” 1832. gada 9. jūlijā dalījās ar iespaidiem, kā iepriekšējā svētdienā Pēterburgā, Jelagina salā risinājušies “tautas svētki, kuriem Viņa ķeizariskā majestāte un Viņas ķeizariskā augstība dāvājuši savu svētību. Savācās ļoti daudzskaitlīga publika, no visām pusēm skanēja priecīgas tautas dziesmas un gaviles, kā arī kara mūzika (Feldmusik), ko spēlēja dažādos [tagad Kirova vārdā nosaukta] parka stūros."
Viens no biežāk lietotajiem latviešu izteicieniem par dziesmusvētkiem ir tāds, ka dziesmusvētki mums esot kaut kas vairāk nekā tikai dziesmusvētki - vairāk nekā dziesmas un nekā svētki gan atsevišķi, gan kopā. Vācieši var teikt to pašu. Tagad jau visi gudri, ka viņu dziesmu svētki bija nepieciešami tādas vācu valsts izveidošanai, kuras tālākie pārveidojumi noveduši līdz tagadējai Vācijas Federatīvajai Republikai. Taču aizpagājušā gadsimta 30. gados to vēl nevarēja paredzēt ne principā, ne vēsturiskajā konkrētībā, ka Prūsijas karalis Vilhelms I tiks pasludināts par Vācijas imperatoru, ka tas notiks 1871. gada 18. janvārī un notiks Versaļas pilī pie Parīzes, kas tik tiešām pārsteidzoši (attēlā).
Vāciešu dziesmusvētku sākotnē bija tikai nojausma, ka kaut kas mainīsies. Vienu no pieteikumiem šīm izmaiņām devis “ne īpaši apdāvināts, bet toties ļoti apgarots ziemeļvācu rakstnieks, vārdā Ludolfs Vīnbargs” (Ludolf Wienbarg, 1802-1872), kā viņu raksturojis šaurā lokā plaši pazīstamais dāņu literatūrzinātnieks Georgs Brandess (1842-1927).
G. Brandesa milzīga apjoma pētījumā par 19. gadsimta literatūras virzieniem 1897. gadā klajā laistajam 6. sējumam dots nosaukums “Jaunā Vācija” (Das junge Deutschland). Tajā izstāstīts, kā par politisku terminu kļuvuši divi vārdi no L. Vīnbarga 1834. gadā izdotas grāmatas moto: “Jaunajai, nevis vecajai Vācijai ziedoju es šo grāmatu." Ticēsim G. Brandesam, ka grāmata pieminama tikai moto dēļ un arī tad tikai tāpēc, ka uzradies intrigants Volfgangs Mencelis (1798-1873), kurš iestāstījis varas iestādēm, ka “jaunā Vācija” esot slepena revolucionāru vai citu tikpat briesmīgu cilvēku organizācija. G. Brandess citēja vācu valstiņu pārstāvju apspriešanās orgāna Bundestāga 1835. gada 10. decembra lēmumu aizliegt L. Vīnbarga un vēl piecu autoru, starp kuriem tagad pazīstamākais ir Heinrihs Heine (1797-1856), darbu izdošanu un izplatīšanu Vācu savienības teritorijā. “Tādējādi apzīmējums “Jaunā Vācija” pirmo reizi tika plaši izziņots,” uzsvēra G. Brandess.
Saistības starp vācu dziesmusvētkiem un “Jauno Vāciju” bija daudz mazāk, nekā vēlāk bija starp latviešu dziesmusvētkiem un jaunlatviešiem. Tikpat maza saistība bijusi arī starp sešiem nosauktajiem “Jaunās Vācijas” dalībniekiem, kuri īstenībā kopīgi nav nekur piedalījušies un ne visi cits citu pazinuši. Toties jāatzīst, ka vācu valdnieciņu un viņu galmu bļodlaižu šķiriskais instinkts viņus bija pareizi brīdinājis par drīzu ieslaucīšanu vēstures mēslainē. Tālāk gan šis pats instinkts viņus pievīla. Ar savu kārpīšanos pretī Vācijas konsolidācijai viņi radīja “Jaunās Vācijas” jēdzienu kā paraugu “Jaunajai Latvijai”. Pirmais pasaules karš un juku laiks pēc tā deva iespēju konkretizēt jauno Latviju kā Latvijas valsti, nodarot gauži Baltijas un drusku arī Vācijas vāciešiem.
Ar jaunlatviešiem atkārtojās tieši tas pats, kas ar “Jauno Vāciju”. Jaunlatvieši radās ne latviešu, bet reakcionāro vāciešu galvās. Reālajā dzīvē jaunlatvieši tika radīti ar cariskās Krievijas valsts aparāta spēku, kas Baltijā bija nodots vāciešu rīcībā.
Vārdu salikumu “jaunā Latvija” kā viņa aprindās smagu lamuvārdu drukātā veidā palaidis vācu mācītājs Gustavs Braše (Brasche, 1802-1883.) Tērbatā izdotā nedēļas laikrakstā “Das Inland” 1856. gada 10. septembrī. Mācītājs uzklupa Jurim Alunānam (1832-1864; lūdzu nesajaukt ar viņa brāļadēlu Ādolfu Alunānu (1848-1912)) par izdevumu “Dziesmiņas, latviešu valodā pārtulkotas”: “Kam raksta Alunāna kungs? Latviešiem taču nē. Tiem šajā brīdī dzejas un tāpat valodas skaistums paslīdēs garām,” apgalvoja G. Braše. Nekādi citi brīži latviešiem nepienākas un nepienāksies. Ja kādam “varbūt jaunā Latvija kā "jaunava jo skaista sēd augšā brīnišķi", tad mēs no visas sirds vēlētos viņus no šīs Lorelejas brīdināt.” G. Braše šeit iepinis rindas no J. Alunāna “Dziesmiņās” iekļauta H. Heines dzejoļa.
Vēlāko jaunlatviešu pirmā reakcija uz G. Brašes publisko denunciāciju bija noliegums, ka nekādas “jaunās Latvijas” nemaz nav: “Mums šķiet nepieņemami, ka mācītāja kungs savas aklās dedzības dēļ (…) ir atļāvies lietot frāzes (teiksim, “jaunā Latvija kā skaistā jaunava Loreleja”), kas izskatās tik līdzīgas apsūdzībai (Verdächtigung) kā viena ola otrai, kam nav nekāda pamata un kas pilnīgi no gaisa grābta”. Atbildes autors G. Braši ir atstāstījis neprecīzi - pārlicis vārdu tā, lai būtu vieglāk tos noliegt. Autors nav uzrādīts, bet visticamāk, ka to rakstījis un “Das Inland” 24. septembra numurā iedabūjis Krišjānis Valdemārs (1825-1891).
Nekāda taisnošanās un liegšanās vāciešus nepārliecināja, ka viņiem no latviešiem nekas nedraud. Laiku maiņa tik tiešām nāca un viņu centieni to novērst tikai pastiprināja viņu vēlākās nelaimes.
Piemēram, savu kašķēšanos ar zemniekiem par “mērnieku laikiem”, t.i., par noteikumiem, pēc kādiem zemniekiem tika nodota nomā ar izpirkuma tiesībām muižu zeme, muižnieki attaisnoja ar to, ka zemnieku prasības “pēc būtības ir politiska demonstrācija, ko iedvesmo jaunlatviešu partijas aģenti". Šī frāze ņemta vairs ne no avīzēm, bet no pārvaldes lietvedībā iegrāmatota dokumenta - no Vidzemes muižniecības runasvīra Paula Līvena (1821-1881) 1863. gada 17. marta vēstules Baltijas ģenerālgubernatoram Vilhelmam Līvenam (1800 - 1880) sakarā ar Vecpiebalgas pagasta amatpersonu iesniegumu Krievijas Iekšlietu ministrijai. Lūgumrakstu raksturo tādi vārdi, ka to sūtījuši “Augsti cienīgam, Žēlīgam Minister Lielskungam Jūsu vispazemīgi pakļauti un padevīgi Krievu valsts pavalstnieki". Paldies vāciešiem, ka viņi ar savu iemaisīšanos pārtaisīja latviešus no padevīgiem par pavisam nepadevīgiem Krievijas pavalstniekiem.
Tieši tāpat kā ar jaunlatviešu izdomāšanu, Baltijas vācieši izmuļķoja sevi arī ar dziesmu svētku klonēšanu Rēvelē un Rīgā.
