Dziesmu svētki latviešiem ir oāze, līdz kurai baltvāciešu kamielis latviešus aiznesa un kuras priekšā pats nobeidzās
Svētku uzrunās pārspīlēt svētku nozīmi ir vispārpieņemta prakse, kurai sekoja arī 2. jūlijā vēl amatā esošais Valsts prezidents Egils Levits. Dziesmu un deju svētku atklāšanās gājiena dalībniekus viņš iepriecināja un uzmundrināja, izcēla un slavēja ar vārdiem, ka līdz ar pirmajiem dziesmu svētkiem pirms 150 gadiem esot dzimusi latviešu nācija. Ak, cik žēl, ka īstenībā tā tas nenotika, jo nevarēja notikt. Nācijas dzimšana prasa upurus, kas daudz lielāki nekā laiks un nauda, personiskās ambīcijas un mierīga ģimenes dzīve, ko visu kopš pirmajiem līdz tagadējiem dziesmu svētkiem ir ziedojuši un ziedo daudzi cilvēki. Bez šiem nemitīgajiem ziedojumiem nekādi dziesmu svētki notikt nevar. Taču šādā veidā tiek noorganizēti tiešām tikai svētki, nevis radītas nācijas. Nācijas dzimšana prasa īstas asinis (zaudētus cilvēkus un zaudētu mantu līdz pat pēdējām apakšbiksēm), ko visu no latviešiem paņēma Pirmais pasaules karš, par to dodot vietā Latvijas Republiku. Dziesmu svētki bija viens no izšķirošajiem priekšnoteikumiem, lai karš sakausētu vienotā nācijā E. Levita uzskaitītos vidzemniekus, kurzemniekus, zemgaliešus un latgaliešus. Bez latviešu dziesmu svētkiem daudz ticamāka būtu šo etnisko grupu izšķīšana citās tautās, neuzmantojot kara doto iespēju izveidot vienu tautu un valsti.
Dziesmu svētki bija veids, kā 19. gadsimta eiropieši veica pāreju uz tādām valstīm, par kuru pamatuzdevumu skaitās ideālā tikai vienas - katrai savas - tautas interešu nodrošināšana ar iekšpolitikas un ārpolitikas līdzekļiem. Īsāk sakot, veica pāreju no kārtu valstīm uz nacionālajām valstīm.
Dziesmu svētki bija nacionālo valstu cilmes šūnas, kuras uz tagadējo Latviju atgādāja Baltijas vācieši savām vajadzībām, bet kuras viņiem latvieši atņēma. Tiklīdz bija noticis tas, tā atlika vien jautājums par termiņu, ieganstu un paņēmieniem, ar kādiem latvieši atņems baltvāciešiem arī visu pārējo - muižas un privilēģijas, zemi un amatus, godu un mīlestību. Kā 1925. gadā par Latvijas Republikas radīšanu rakstīja pasaulē cienītākais no tagadējai Latvijai piesaistāmiem baltvāciešiem Pauls Šīmanis (1876-1944), “Latvijas iedzīvotāju vāciskā daļa šajos gados noteikti zaudējusi 90 procentus sava kopējā īpašuma.(…) No šiem 90 procentiem vāciešu zaudējuma valsts ir pārtikusi un pa lielākai daļai pārtiek vēl šodien.” Tagadējā Latvijas Republika ir ļāvusi šai konstatācijai no jauna izskanēt 1999. gadā, kad valsts bija ar mieru darīt jebko, tai skaitā atzīt savus grēkus, lai tikai izpelnītos uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tādā sakarībā Rīgā tika izdots P. Šīmaņa rakstu krājums “Eiropas problēma”.
P. Šīmaņa 1925. gadā rakstītais šodien ir vēl jo vairāk aktuāls, jo ļoti maz ir kā tāda, ko latvieši spējuši paši radīt. Mūsu lielākais veikums diemžēl ir stāsts par latviešu tautas nelaimēm un ciešanām. Ar to tiešām var izskaidrot gandrīz visu, kāpēc mēs šodien esam tik maz un paveikuši tik maz.
Cik, piemēram, Rīgā un visā Latvijā daudz tādu celtņu, kuras (kuru arhitekti, celtnieki, pasūtītāji) jāslavē par to, ka viņi vismaz nesabojā vai nu līdz 1914. gadam vāciešu kundzības laikā radīto pilsētvidi, vai dabu? Zīmīgi, ka šī kundzība garīgā veidā saglabājās arī tad, kad 1934. gadā sevī Lāčplēša mazmazmazmazdēlu sajutušais Kārlis Ulmanis kļuva par Namplēsi - izpostīja Vecrīgu, lai veco laiku vācu arhitektūras vietā liktu viņa laika vācu arhitektūru, ierūmējot mazajā Latvijā nacionālsociālisma gigantomānijas pakaļdarinājumus. 21. gadsimta arhitektu augstākais sasniegums ir izmantot par sienu apdari spoguļus (attēlā) un vizuāli multiplicēt simtgadīgo ēku apveidus, kuriem līdzvērtīgu radīšanai tagad nav ne prāta, ne prasmju, ne naudas.
Ja Rīgas centrā vispār kaut kas ievērības cienīgs uzcelts pēc vāciešu kundzības, tad tas ir Kārļa Zāles (1888-1942) Brīvības piemineklis apstādījumos, par kuriem jāpateicas no 1880. līdz 1914. gadam Rīgas galvenā dārzu arhitekta amatā bijušajam Georgam Kūfaltam (1853-1938) un Rīgas pilsētas galvām, kuri deva viņam iespējas strādāt.
Tomēr Latvijas Republika ir atjaunota un daudzas ēkas Vecrīgā un bulvāru lokā saglabātas (ieskaitot gadījumus, kuros vēsturiskais ietērps uzlikts jaunceltnēm). Tātad vairākas cilvēku paaudzes šīs ēkas kopš 1914. gada apdzīvojušas, apsildījušas, jumtus labojušas. Latvijas klimatā no šīm ēkām tagad būtu palikušas pāri tikai akmeņu un ķieģeļu kaudzes, ja citi cilvēki nebūtu pārņēmuši ēku pārvaldīšanu, aizvietojot vāciešus, kurus no Latvijas izsūtīt sāka Krievijas cara valdība jau 1914. gadā un pabeidza Staļins, kad 1945. gada 8. februārī no Torņakalna preču stacijas (kur tagad Dzelzceļa muzejs) uz Sibīriju lopu vagonu ešelonā tika aizvesti 521 vācu tautības un 145 bezpases (bezpavalstnieku) cilvēki tikai par to, ka viņi vācieši vai ar vāciešiem kaut kā saistīti.
Kopš 1914. gada ēkas ne vien labotas, bet arī modernizētas, pievienojot tās ūdensvadam, elektrībai, centrālajai apkurei un aizvien nākamajiem sakaru līdzekļiem. Jaunās tehnoloģijas izdomātas kaut kur Amerikā un tehnika saražota Ķīnā, bet savienot un izmantot mēs to protam, ar ko pilnīgi pietiek. Caurmērā taču visa pasaule neko vairāk neprot.
Dziesmu svētku gadījumā latvieši pat negaidīja, kamēr vēstures pagriezieni ar un bez latviešu līdzdalības atbrīvo konkrētas ēkas un Latviju kopumā no vāciešiem, lai tad varētu šo bezsaimnieka mantu pārņemt. Latvieši pārņēma vāciešu ieviestos dziesmu svētkus jau tad, kad vēl vairākām baltvāciešu paaudzēm bija atlicis laiks vismaz ārēji komfortablai dzīvei Krievijas impērijas Baltijas provincēs. Vāciešu 1861. gadā Rīgā reāli sarīkotie dziesmu svētki kļuva par paraugu latviešu vīru koru dziedāšanas svētkiem 1864. gadā Dikļos (vāciešiem bija dziedājuši tikai vīri). Tālāk pēc Dikļu parauga notika līdzīgi svētki dažādās vietās Vidzemē un Kurzemē. 1870. gadā dziedāšanas svētki Dobelē jau varēja nest visas Kurzemes vārdu. Tūlīt pēc tam Rīgas Latviešu biedrība uzņēmās Pirmo vispārīgo latviešu dziesmu svētku organizēšanu un noorganizēja tos 1873. gada vasarā Rīgā.
Līdzīgi kā daudzas ēkas un jo īpaši vācu baronu pilis, latviešu dziesmu svētki ik pa laikam atradās uz iznīcināšanas (aizliegšanas, izbeigšanās) robežas. Saglabājās tās pilis, kurām tika atrasti aizvien jauni pielietojumi kā skolām, slimnīcām/sanatorijām, tautas namiem, pienotavām, noliktavām, kūtīm un garāžām. Tāpat arī dziesmu svētki joprojām notiek tāpēc, ka ir atbilduši vispirms cara laikiem, pēc tam nosacītajiem ulmaņlaikiem un padomju laikiem, kā arī latviešu trimdas vajadzībām. Latvijas Republika praktiski vienlaicīgi atguva gan pati sevi, gan XX Vispārējos latviešu Dziesmu un X Deju svētkus no 1990. gada 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Tagadējie XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki druscītiņ pastiepušies no 30. jūnija līdz 9. jūlijam.
Pirms dziesmu svētkiem vispirms Rietumeiropā un pēc tāda parauga arī Rīgā tika rīkoti mūzikas svētki. Tālāk tie gan attīstījās paši par sevi un pastāv līdz šai baltai dienai, bet vienlaicīgi kļuva par izejas vai atspēriena punktu dziesmu svētkiem. Gan vienos, gan otros svētkos var skanēt viena un tā pati mūzika, taču svētku jēga ir atšķirīga. Šajā reizē nonāksim tikai līdz pirmajiem “mūzikas svētkiem” tagadējā Latvijā, 1836. gada 19., 20. un 21. jūnijā Rīgā, bet dziesmu svētku nonākšana Latvijā prasa atsevišķu apskatu.
Pirmo reizi mūzikas svētki - “Musikfest” - tagadējās Latvijas kultūrtelpā nosaukti “Allgemeine deutsche Zeitung fur Russland” 1811. gada 6. jūlija numurā. Norāde uz avīzes izdošanas vietu tikai tāda, ka drukāt to atļāvusi Tērbatas (Dorpat) Cenzūras komiteja. Tai skaitā drukāta pavisam nevainīga ziņa, ka “tāpat kā daudzi Šveices apvidi, arī Tīringenes pilsēta Frankenhauzene kļuvusi par mājvietu lieliem mūzikas svētkiem. Ar attiecīgā kantona bīskapa gādību tur jau iepriekš ir notikuši lieli muzikāli priekšnesumi slavenu mākslinieku vadībā.”
Nākamajā reizē “Rigasche Zeitung” 1826. gada 13. jūlija numurā reizē ziņoja par mūzikas svētkiem ar vēl citu jēgu: “28. jūnijā Drēzdenē notika liels muzikāls sarīkojums, kuru karaliskā kapela kopā ar visiem pilsētas orķestriem un daudziem amatieriem kapelmeistara [Frančesko] Morlahi [1784-1841] vadībā bija jaunpilsētas baznīcā sarīkojusi trūcīgo grieķu labā. Šie mūzikas svētki pārspēja visu, ko Drēzdene no šādiem priekšnesumiem līdz šim piedzīvojusi” un uz tiem pārdoti četru tūkstoši biļešu par divarpus tūkstošiem dālderu nodošanai grieķu kopienai. Ir aizdomas, ka tādējādi īstenībā tika finansēts kopš 1821. gada ritošais grieķu atbrīvošanās karš pret turkiem.
“Mūzikas svētku” evolūciju uz tagadējiem “pilsētas svētkiem” kā profesionālu izklaidētāju peļņas avotu “Rigasche Zeitung” fiksējusi sakarā ar šādu sarīkojumu Anglija pilsētā Jorkā 1828. gada vasarā. 26. aprīlī avīze rakstīja par toreizējo itāļu operas zvaigzni Anželiku Katalani (1780-1849), ka viņa 1. maijā Parīzē dziedās operā “Dons Žuans” un tālāk dosies Jorku, kur angažēta uz mūzikas svētkiem par 600 sterliņu mārciņām. 1837. gadā 29. maijā avīze šo tēmu turpināja tā, ka Vilhelmīne Šrēdere-Devriente (Schröder-Devrient, 1804-1860) par piedalīšanos Birmingemas mūzikas svētkos saņemšot tūkstoti sterliņu mārciņu un tas taču daudz vairāk par tikai (nur) 600 mārciņām Katalani 1823. gadā.
Atkal ir vasara un šādā stilā rīkotu pilsētu, kā arī novadu, zvejnieku un droši vien vēl citādi pieteiktu svētku vilnis pārklāj Latviju.
Pirmie “mūzikas svētki” tagadējā Latvijā notikuši 1836. gada 19., 20. un 21. jūnijā Rīgā. Pēc aprakstiem tie tuvāki tagadējiem dziesmu, nevis pilsētas svētkiem.
“Rigasche Zeitung” ar 29. aprīļa publikāciju “Mūzikas svētki Rīgā” tos ne vien pieteica, bet arī piedalījās to organizēšanā, ar savu publikāciju darot zināmu saviem lasītājiem, ka arī viņi varēs svētkos uzstāties ar saviem priekšnesumiem. Svētku organizatori no savas puses gatavoja trīs lielkoncertus katrā no svētku dienām:
Taču svētki neaprobežojās ar to vien. Avīze aicināja pieteikties uz uzstāšanos gan profesionālus māksliniekus, gan amatierus. “Tiem māksliniekiem, kuru vispārazītais talants būtiski izskaistinātu mūsu mūzikas svētkus”, pilsēta solīja bezmaksas uzturēšanos Rīgā un ceļa izdevumu atlīdzināšanu, bet "tieši tāpat mēs lūdzam amatierus (Dilettanten), kā dāmas tā kungus, kuri ar savu dziedāšanu un spēlēšanu vēlētos aktīvi iesaistīties mūsu svētkos, informēt par to mūs līdz 1. jūnijam, lai mēs zinātu, cik personu ieradīsies, kādas vokālās partijas vai instrumentālo mūziku tās vēlas izpildīt, un lai mēs vēl bez kopējo uzstāšanos sakārtošanas varētu parūpēties par viņu ērtībām un iespējami lētu uzturēšanos viesu mājās un privātos mājokļos.”
Pēcsvētku finansiālo bilanci var ieraudzīt uz Rīgas pilsētas lapām - tātad avīzē “Rigasche Stadtblatter” 1836. gada 5. augusta numurā: “Mūzikas svētku kopējie ieņēmumi sasniedz 6900 rbļ. un 46 kap., bet kopējie izdevumi par ceļošanu, honorāriem vietējiem mūziķiem, nošu pasūtīšanu un kopēšanu, pakalpojumiem, viesu uzņemšanu, būvēm un dekorācijām, uguņošanu, ūdens izklaidēm, balli un drukas darbiem ir 5121 rbļ. un 12 kap., tā ka tīrais pārpalikums iznāk 1779 rbļ. un 33. Kap.” No tā ar 1000 rubļiem nolēmuši apmaksāt nākamos muzikālos projektus, bet peļņas atlikumu sadalīt vairākās 100-150 rubļu porcijās labdarībai atraitnēm un bāreņiem.
Esam nonākuši pie dziesmu svētku sliekšņa un pēc nedēļas kāpsim tam pāri.
