Pašvaldības stāv rindā pie Labklājības ministrijas pēc finansējuma jaunu bērnunamu ierīkošanai, jo uz katra bērnunama ielikta bērna pašvaldību darbinieki var apgrozīt simtus tūkstošus eiro, kuru iztērēšanai ar bērnu uzturēšanu nekāda sakara nav.
Aprēķins par starpību starp reālajiem un uzpūstajiem izdevumiem no bioloģiskajām ģimenēm izņemto bērnu un jauniešu uzturēšanai veidots, salīdzinot finansējumu audžuģimenēm un bērnunamiem. Ir, lūk, Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas sēdes 21. jūnija lēmuma noteikt, ka viena bērna uzturēšana “Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrā” turpmāk izmaksāšot 72,87 eiro dienā, kamēr rindā uz bērniem stāv valsts apmācītas un atzītas 144 audžuģimenes, kuras tādu pašu pakalpojumu apņēmušas sniegt par 14-15 eiro dienā.
72,87 eiro tiks tērēti par “par bērna ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā". Pēc tāda paskaidrojuma kļūst saprotams, ka runa ir par bērnunamiem, kurus Rīga tagad nomaskējusi zem “centra”, bet citas pašvaldības - vēl zem savādākām izkārtnēm. Ticēsim komitejas priekšsēdētājam Viesturam Kleinbergam par jūnija beigās noteikto sociālās aprūpes iestāžu cenrāža atbilstību šo iestāžu pastāvēšanas izmaksām.
Jautājums tikai, kāpēc bērni šajās iestādēs jāievieto par tādu cenu, ja pašlaik valstī skaitās brīvas 144 audžuģimenes (un neskaitot tās audžuģimenes, kuras norādījušas, kāpēc tās vismaz kādu laiku bērnu uzņemt nevar), kuras joprojām piedāvā veikt to pašu darbu par daudzreiz zemāku cenu. Valsts noteikusi un cilvēki piekrituši saņemt 219,72 eiro mēnesī par audžuģimenes pienākumu pildīšanu un bērnu uzturēšanas izdevumu kompensāciju 215 vai 258 eiro apmērā atkarībā no bērnu vecuma. Aizbildnības gadījumā valsts maksā aizbildņu ģimenei kopā 305,51 eiro mēnesī (Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati par reālajām izmaksām maijā).
Audžuģimenēs sniegtais atbalsts var būt arī lielāks, ja pašvaldība piemaksā vai ja tā ir specializēta audžuģimene slimo bērnu uzņemšanai. Bet arī šīs piemaksas ir eirocentu apjomā, ja tās salīdzina 72,87 eiro diennaktī uz vienu bērnu.
Rīgas sociālās aprūpes cenrādis pretēji daudzviet piekoptajai cenu veidošanas praksei, ka vairumpircējiem atlaide. Nē, šajā gadījumā ilgstoša aprūpe ir visdārgākā, kamēr par īslaicīgu aprūpi tas pats “centrs” ir ar mieru saņemt 59,72 eiro dienā, bet grūtnieci ar bērniem izmitināt par tikai 31,56 eiro dienā. Līdz ar to iestāde ārkārtīgi ieinteresēta, lai bērni tajā paliktu uz daudziem gadiem un gadu desmitiem. Komplektā ar naudu bērnunamu ierīkošanai Labklājības ministrija pagaidām vēl tikai sola paildzināt bērnunamos pavadāmo laiku jauniešiem no 18 līdz 24 gadiem. Tas loģiski, jo dzimstība Latvijā taču strauji krīt un jaunatvērtos bērnunamus ar kaut ko aizpildīt vajag un vajadzēs.
Tad nu parēķināsim, kāda izmaksu starpība veidojas starp bērna uzturēšanos bērnunamā pēc Rīgas cenrāža un audžuģimenē pēc valsts cenrāža. Salīdzināsim šo izmaksu atšķirības, sacīsim, 10 gadu garumā:
Starpība, tātad, vairāk nekā 200 tūkstoši eiro no nodokļu maksātājiem savāktas naudas. Turklāt 10 gadi taču nav galējā robeža bērnu uzturēšanās ilgumam bērnunamā.
Labklājības ministrija nespēja paskaidrot, kas tad bērnunamos labāks, kādēļ nauda jātērē papildus tam, par kādu naudu pati valsts uzskata, ka ar to pietiek, lai bērnus un jauniešus pabarotu, apģērbtu un audzinātu.
Vispirms gan ministrija ģenerēja atbildi, ka par lielu naudu bērnus jaunatvērtajos bērnunamos audzināšot nevis šā tā, kā iepriekš bērnunamos un audžuģimenēs, bet “ievērojot Quality4children standartu". Jauki, bet ko tas nozīmē? Izrādās, pa pēc šāda standarta darbojoties Latvijas SOS bērnu ciemati. Tā kā šie ciemati Latvijā pastāv jau pietiekami ilgi, tad būtu iespējams salīdzināt “Quality4children” audzināšanu ar “parasto” audzināšanu no rezultātu viedokļa. Proti, vai “Quality4children” audzināšanu saņēmušie tik tiešām ir būtiski mazāk pārstāvēti starp cietumniekiem, slepkavniekiem un pašnāvniekiem, psihiatrisko slimnīcu un pansionātu iemītniekiem? Jeb varbūt tie ir tikai ļauni aizspriedumi un muļķīgi nostāsti, ka tieši uz tādām vietām pamatā pārceļas bērnunamu audzēkņi?
Diemžēl nav svaigāku datu par 2018. gada sākumu, kad dažādu apstākļu sakritības rezultātā tiesībsargs Juris Jansons iebrāzās bērnu psihiatriskajā slimnīcā Ainažos un saskaitīja, ka no 74 bērniem un jauniešiem 24 bērni bija ievietoti no ģimenēm, 32 - no pašvaldību bērnu namiem, pieci no valsts sociālās aprūpes centriem, pieci no audžuģimenēm, bet astoņi no aizbildņu ģimenēm. Atliek saskaitīt 32+5=37, kas atbilst tieši pusei no slimnīcas pacientiem. Šo pusi bija devuši tolaik kopā 794 bērnunamu iemītnieki, kamēr otru pusi - vairāk nekā 300 tūkstoši bioloģiskajās un tās aizvietojošajās ģimenēs dzīvojušo bērnu. Aritmētiski tas nozīmēja, ka varbūtība nonākt psihiatriskajā slimnīcā no bērnunama bija 384 reizes augstāka, nekā nonākt šajā paša slimnīcā no ģimenes.
Lai cik šie fakti bēdīgi pēc būtības, vismaz no izpētes viedokļa tie bija Dieva dāvana, ja īstenībā pastāvētu korelācija starp “Quality4children” audzināšanu un bērnu nonākšanu vai nenonākšanu psihiatriskajās slimnīcas no bērnunamiem. Ja “Quality4children” tik tiešām kaut cik atbilstu normālai bērnu un jauniešu dzīvei, tad ārkārtīgi lielā starpība starp varbūtībām nonākt psihiatriskajā slimnīcā no iestādes vai no ģimenes ļautu skaidri saskatīt, kurai no šīm varbūtībām ir tuvāka varbūtība nonākt psihiatriskajā slimnīcā SOS iestādes. Tomēr “Labklājības ministrijai šādu datu nav, tā neveic šādu statistiku. Maz ticams, ka šādā griezumā šādi dati ir arī kādai citai iestādei, jo šādā veidā pakalpojumu kvalitāte nav bijusi vērtēta,” atzina Labklājības ministrija. Tā bija atbilde uz jautājumu, vai Latvijā vispār vākti jebkādi dati par to, ar ko beidzas milzīgas naudas tērēšana bērnunamos.
Sabiedrības zaudējumi nebeidzas ar atšķirību izmaksās starp bērnu uzturēšanu bērnunamos un ģimenēs. Kaut vai Ainažu slimnīcas tagad jau pāris miljonus lielais gada budžets iestādei, kas nemaz nebūtu vajadzīga, ja tai nebūtu tik jaudīgs pacientu avots kā bērnunami. Tāpat vairākus miljonus eiro gadā notērē Rīgas bāriņtiesa par saviem bargajiem spriedumiem ielikt bērnus izstādes uz gadiem un gadu desmitiem; un katrā pašvaldībā šāda iestāde dara to pašu samērā ar pašvaldību lielumu. Vēl jo lielākas nauda summas grozās katras pašvaldības labklājības, sociālās palīdzības u.tml. dienestos. Valsts līmenī, badu nemirst ne Labklājības ministrijas ierēdņi, ne Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Kopš pavisam neilga laika valsts sākusi algot vēl arī 40 cilvēkus ārpusģimenes aprūpes atbalsta centros, kuru ķeršanos pie darba apliecina tas, ka bērnunamos 2022. gadā no jauna ielikts pusotru reizi vairāk bērnu, nekā ielika 2021. gadā.
Jau savāktie dati rāda, ka par katru bērnunamā ielikto bērnu sabiedrība tik tiešam zaudē milzīgu naudu, kuras summas aizvilkšana līdz miljonam un pāri tam ir tikai zaudējumu uzskaites rūpības lieta. Tāpat ir arī daudz maz skaidrs, kuru interesēs nauda tiek iztērēta.
