Ukrainas ārlietu ministra Dmitrija Kuļebas vārdiem runājot, “ģeniālā Brodska naids pret Ukrainu - tā ir kvintesence krievu liberālajai domai par mums. Bet galu galā krievu propaganda no Puškina līdz Brodskim ir zaudējusi un Mazepa ir uzvarējis.”
D. Kuļebas viedoklis Ukrainas interneta izdevumā “Fokuss” datēts ar šā gada 20. martu. Tas pieskaņots Ukrainas kazaku hetmaņa Ivana Mazepas (amatā no 1687. līdz 1708. gadam) dzimšanas dienai 1639. gada 20. martā, bet diemžēl ne tam, ka tajā dienā jau būtu bijis izšķirts, kurš uzvarējis Krievijas un Ukrainas karā. Tas nebija skaidrs pat tehniskā vai juridiskā nozīmē, nemaz nerunājot par to, vai kara rezultāts būs pietiekams Krievijas agresijas apslāpēšanai uz tik ilgu laiku, ka cilvēku uztverē šāds ilgums jau saplūstu ar mūžību. Neko daudz vairāk nav iespējams pateikt arī tagad, jūlija pirmajās dienās, lai kā mums to gribētos pēc tam, kad Krievijā apspiests militārs dumpis un izvēršas represijas pret tajā iesaistītajiem cilvēkiem. Ar savu uzstāšanos D. Kuļeba ir pildījis karojošas valsts amatpersonu pienākumu nepalaist garām nevienu izdevību uzmundrināt karotājus un visu tautu, uzdodot vēlamo par esošo. Konkrētais gadījums šeit pieminams tāpēc, ka D. Kuļebas pieminētā “Krievijas liberālā doma” attiecas arī uz Latviju.
Ivans Mazepa (1639-1709) tagad Latvijā ir drīzāk nezināms nekā zināms. No mūsdienu skatpunkta viņu Latvijā vislabāk stādīt priekšā kā variantu, ar ko varēja beigties Latvijas Republikas veidošanas paņēmiens, izmantojot vāciešus pret krieviem un krievus pret vāciešiem. Latvijas gadījumā Kārlim Ulmanim un visai tai valsts veidotāju plejādei, kas nonākusi K. Ulmaņa ēnā, šie manevri gan Latvijas dibinātāju gribas un veiklības, gan no viņiem neatkarīgu apstākļu sakritības dēļ beidzās labi. Turpretī I. Mazepam neizdevās izmantot karu starp Krieviju un Zviedriju, lai pārvērstu Ukrainas autonomiju par daudz maz patstāvīgu valsti.
Tā kā konkrētajā reizē Ukraina bija Krievija pakļautībā, tad I. Mazepam nācās mesties kopā ar zviedriem, kuri izskatījās pietiekami spēcīgi, lai satricinātu Krievijas valsti kopumā. Jā, arī tā varēja gadīties, bet negadījās, ka Krievijai nāktos daudz spēka un laika iztērēt militāras neveiksmes seku pārvarēšanai un spēku taupīšanas nolūkā no kādas valsts nomales atteikties. Krievija uzvarēja Ziemeļu karā (1700-1721), ko bija sākusi, piedzīvojot tik graujošu sakāvi pie Narvas, ka Krievijas zaudējums visā karā šķita ļoti ticams. Diemžēl zviedri toreiz nespēja attaisnot ukraiņu vai vismaz ukraiņu enerģiskākās, kara gājienos iesaistītās daļas un tās vadoņa I. Mazepas cerības.
Nav ko noliegt, ka I. Mazepa ir saucams par nodevēju no Krievijas viedokļa, jo pārmetās pie zviedriem, vēl būdams Krievijas dienestā. Jautājums tikai, vai šādu viedokli varēja paust. Ja zviedri kopā ar ukraiņiem būtu uzvarējuši Ziemeļu karā vai vismaz Poltavas kaujā (1709) un piespieduši Krieviju atzīt Ukrainas valsti, krieviem nāktos ievērot starp valstīm un to vadītājiem izkopto attiecību etiķeti tieši tāpat, kā padomju Krievija to ievēroja attiecībā pret Latviju no 1920. līdz 1940. gadam un tagad atkal ievēro.
Krievijas valsts aparāta patieso nostāju pret Latviju un visām citām no Krievijas impērijas atkritušajām teritorijām parāda ne Krievijas valsts aparāts tiešā veidā, bet dažādi brīvdomātāji, kuriem šīs domas tiek atļauts izpaust. Tajā skaitā Krievijas liberālā doma, kuras balsts ir tagad jau klasiķis Josifs Brodskis (1940-1996).
I. Mazepas militāri politiskā neveiksme deva iespējas saukt viņu ne vien par nodevēju, bet arī par traģisku varoni, kurš cīnījies par savas tautas brīvību. Šādu traktējumu pasaulei piedāvājis angļu literāts Džordžs Bairons (1788-1824), cīnītājs par katoļu tiesībām anglikāņu baznīcas pārņemtajā Anglijā un karotājs grieķu pusē pret turkiem. Tādā garā viņš 1819. gadā sacerējis poēmu “Mazepa”. “Tā atstāja lielu iespaidu uz lakabiedriem un iekustināji vilni interesei par hetmani, par kazaku fenomenu un par Ukrainu kā tādu. [Mazepa] Bairona un Igo apjūsmots, desmitos skaitāmās lielformāta, tajā skaitā Žeriko, Delakruā, Venē, Bulanžē gleznās attēlots. Mazepam kopā veltītas 186 gravīras, 42 gleznas, 22 muzikāli darbi un 17 literāri darbi, 6 skulptūras,” ir saskaitījis D. Kuļeba. “Tas Krievijai bija bīstams un nepieļaujams vilnis. Nolādējums acīm redzami nedarbojās. Pēterburgā Ukrainu jau uzskatīja par pakļautu. Rafinētā hetmaņlaiku kultūra aizmirsta un nomainīta ar otršķirīgiem Mazkrievijas darinājumiem un kazaku vecākie iekļauti muižniecībā, bet Mazepa bija sprādzienbīstams atgādinājums, ka viss varēja būt savādāk,” D. Kuļeba turpināja.
Ko nu darīt Krievijas caru valstij? Tā nolīgusi Aleksandru Puškinu 1828. gadā uzrakstīt savu poēmu “Poltava” kā “Antimazepu” Baironam “No Puškina “Poltavas” izauga Čaikovska opera un vēl daudz vēlāk ukrainofobiskais Brodska dzejolis “Par Ukrainas neatkarību”, kā arī daudz kas cits,” apgalvoja D. Kuļeba.
Nezinātājiem jāizstāsta Pētera Čaikovska (1840-1893) operas “Mazepa” (1883) saturs. Tajā I. Mazepa kaut netieši pielīdzināts pedofilam, kurš 70 gadu vecumā apvieno intrigu pīšanu kopā ar Zviedrijas karali Kārli XII pret Pēteri I ar padsmitgadīgas meitenes pavedināšanu, nolaupīšanu un viņas vecāku noslepkavošanu.
Dzejoli “Par Ukrainas neatkarību” D. Kuļeba raksturo tā, ka “Mazepas vārda tajā nav, bet savu darbu Brodskis sāk ar norādi uz Poltavu un pabeidz ar solījumu, ka tad, kad ukraiņi mokās mirs, viņi gribēs “kaut rindiņu no Aleksandra”, nevis Tarasa melus."
J. Brodska dzejolis Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai kontekstā Latvijā jau ir iztirzāts ļoti operatīvi, žurnāla “Domuzīme”, 2022. gada aprīļa numurā. Par to jāpateicas valodniekam, Ventspils Augstskolas profesoram Jānim Vādonim, kam bijusi ietaupīta kāda J. Brodska eseja: “Tulkojums, kas reiz jau tika atlikts malā, pašlaik iegulst tikpat atšķirīgā kontekstā kā jebkas pēc šā gada 24. februāra,” paskaidroja tulkotājs esejas ievadā, kurā dzejolim “Par Ukrainas neatkarību” veltīta ne mazāka uzmanība kā tālāk publicētajai esejai:
“Viņa attiecības ar Ukrainu liecina, ka ne visu saprot arī šis ģeniālais prāts. Lai gan viņa reakcija uz padomju impērijas sabrukumu ir diezgan vienaldzīga un nacionālie neatkarības centieni viņu interesē maz, Baltijas valstu neatkarību Brodskis uztver labvēlīgi, turpretī Ukrainas atdalīšanās no Krievijas viņu apbēdina. Top dzejolis “Par Ukrainas neatkarību”, kas gan netiek publicēts un kļūst par vienīgo zināmo autora pašcenzūras gadījumu. Dzejoļa desmit četrrindēs intonācija ir nikna, vienkāršruna kriminalizē ukraiņu “aiziešanu"; asarainām acīm Brodskis noslēdz dzejoli ar šķietami liktenīgu noredzējumu, ka nāvesstundā ukraiņi tomēr pieminēs acīmredzot no vienīgās īstenās kultūras nākušā Aleksandra [Puškina] rindas, nevis Tarasa [Ševčenko] muldēšanu. (…) Acīmredzot Brodskis, kurš uzauga krievu imperiālisma un attiecīgo kultūras tradīciju šūpulī Pēterburgā (tolaik gan ar Ļeņingradas vārdu), tomēr bija norijis pa kādam koloniālās domāšanas malkam. (…) Krievu kultūras impēriju proponējošajam Brodskim ”mūsu Ukrainas” formulu neveido Krievija un Ukraina; tajā ir tikai Krievija. Krievu kultūrai un valodai Brodska acīs ir ekskluzīva vērtība, turpretī viņš neatzīst ukraiņu valodas unikalitāti un nepieņem Ukrainas neatkarību. (…) Pamatoti metot akmeni Brodska virzienā, mums pašiem atklāti jāieskatās savā vēstures un cēloņsakarību izpratnē.”
Šajā reizē ieskatīsimies pašā dzejolī, ko šeit pārstāvēs triju no desmit pantiem latviskojums. Sākumā lai arī ir pirmais pants ar jau anonsēto Poltavu:
Kārli Divpadsmitais, dārgais, par to Dievam paldies,
Ka pēc zaudētās Poltavas kaujas stosteklis izteicies,
Kā Kuzjas māti tas laikmetam parādīs drupu ainas,
Kur apgrauzti kauli vēl garšos mazliet pēc Ukrainas.
Tālāk lai skan pants, kura aktualitāti nosaka 11. un 12. jūlijā Viļņā sasauktā NATO dalībvalstu vadītāju apspriede. Tās saturs būs tikai un vienīgi par Ukrainas “mundieri", kā ģeniāli paredzējis dzejnieks. Tātad par Ukrainas uzņemšanu vai neuzņemšanu NATO, ko dzejnieks ukraiņiem novēlējis ar vārdiem, lai viņi paliek “vamžos” (в жупане):
Pateiksim viņiem skanīgiem mātes vārdiem, lai iet -
Pa galdautu, hoholi, ripojiet projām, pa dvieli šļūciet!
Prom ejiet no mums savos vamžos, bet ne mundieros,
Jums trīsburtu adresi visās četrās debess pusēs iedos. (…)
Nobeigumā pēdējais pants, par kurā pieminēto Aleksandru Puškinu “Neatkarīgā” jau ir stāstījusi Krievijas sāktā kara un Ukrainā pastrādāto kara noziegumu kontekstā: “Kāpēc Putins uzspridzināja Kahovkas dambi Puškina dzimšanas dienā?” Diez vai par šo pantu iespējams pateikt vairāk un labāk, nekā J. Vādonis to jau izdarījis ar vārdiem, ka “krievu kultūrai un valodai Brodska acīs ir ekskluzīva vērtība, turpretī viņš neatzīst ukraiņu valodas unikalitāti un nepieņem Ukrainas neatkarību”:
Ar Dievu ērgļiem, kazakiem, hetmaņiem, visnieķeļiem!
Bet kad nu pienāks laiks jums pārtapt par veļiem,
Tad gārgdami lūgsiet, lai jums kaut rindiņu lasa
No Aleksandra, bet ne jau no muļķa Tarasa.
Tas tagad kara laukā noskaidrojas, vai īstenībā muļķis bija Tarass, vai tomēr Aleksandrs, kurš gan tieši pats ar saviem dzejoļiem, gan pastarpināti caur J. Brodski un vēl daudziem, kurus A. Puškins iedvesmojis dzejot, uzrīdījis krievus uz zaudētu karu. Zaudētu vismaz tādā nozīmē, ka turpmāk ukraiņi, ciktāl viņi paliks ukraiņi un neasimilēsies tautās, pa kurām karš izsvaidījis bēgļus, viņi gan dzīves, gan nāves dēļ skaitīs Tarasa Ševčenko (1814-1861) dzeju.
Ļoti trāpīgi ir pāris T. Ševčenko dzejoļu latviskojumi, kas tapuši viņa 150. dzimšanas dienas atcerei un kuru publicēšana avīzes “Padomju Students” 1964. gada 6. martā pieteica dzejnieka dzimšanas dienu 9. martā. Sevi parādīja vēl tikai topošie latviešu literatūras darbinieki. Lūk, kādas, it kā speciāli tagadējai ukraiņu cīņai pret krievu iebrucējiem rakstītas un pārtulkotas T. Ševčenko dzejas rindas ir devis Viktors Līvzemnieks (1936-2015):
Kad es miršu, rociet mani Stepes vidū kapā, Lai ar mani vienmēr esi, Ukraina, tu labā. Lai no stepes augstas kraujas Būtu redzams, jaužams Plašais klajums un kā Dņepra Pāri krācēm laužas, Un kā ienaidnieka asins Aiztek prom uz jūru. (…)
Bet, kad asinīs ļims naidnieks Kļūstiet kungi paši. Un tad ļaužu saimē dižā Saimē brīvā, jaunā Atcerieties arī mani, Nepieminiet ļaunā.
Tikpat liels paldies par to, ko atdzejojis Valdis Ķikāns (1929-2013):
Domas manas, domas grūtās, Kur jums atrast mājas! Kam kā noguruši putni Dzejas rindas stājat? (…)
Saņem, Ukraina vismīļā, Cietušus daudz moku Manus neprātīgos bērnus Siltām mātes rokam!
