Pagājušā gada rudenī sarīkotā dabasgāzes cenu trakuma sekas ir “Neatkarīgās” elektroniskās pastkastes piebāšana ar apliecinājumiem, ka kārtējās šķeldas katlumājas celtniecība vai nu jau sākusies, vai tūlīt sāksies rīt, parīt un aizparīt visos Latvijas stūros, nostūros un vidū (Rīgā).
Par spīti solījumiem, ka turpmāk siltums būšot gandrīz par velti, nākas atkārtot nupat vēl Valsts prezidenta amata kandidātu skaitā bijušā Ulda Pīlēna vārdus, ka “reaģēšana uz biznesa impulsiem Latvijā ir radījusi asimetrisku enerģētikas politiku". Tālāk viņš izsacījās vēl skarbāk un precīzāk, ka Latvijai nav vispār nekādas - ne simetriskas, ne asimetriskas enerģētikas politikas: “Ir virkne jautājumu un problēmu, kas rāda, ka viss ne tuvu līdz galam ir izdomāts, ka mēs pārāk koncentrējamies uz lozungiem, joprojām fragmentāri skatāmies uz mūsu rīcībā esošās infrastruktūras un kritiskās infrastruktūras elementiem.”
Viņa vārdus lieku reizi apstiprina šķeldas katlumāju celtniecības bums Rīgā, kur tikpat aktuāli ir arī slēgt tās šķeldas katlumājas, kas uzceltas iepriekšējo enerģētikas “zaļināšanas” kampaņu laikā. Tagad valstij un Rīgas pašvaldībai kopīgi piederošais uzņēmums “Rīgas Siltums” monopolizējis tiesības uz “zaļumu” - tiesības uzbūvēt trīs jaunas šķeldas katlumājas, faktiski izspiežot no siltumapgādes tirgus privātos ražotājus “Eco Energy Riga”, “Rīgas Enerģija” un “Green Riga".
Privātā šķeldas dedzināšana Rīgā tik tiešām ir jāapdzēš. Tā tika sākta ar pārliecību, it kā koksnes dedzināšanā un fosilo energonesēju dedzināšanā radītā ogļskābā gāze (CO2) būtu pavisam dažādas gāzes attiecībā pret globālo sasilšanu. Šeit nav runa par to, vai globāla sasilšana tiešām notiek un, vai tai ir kāds sakars ar CO2 daudzumu atmosfērā. Te ir tikai jautājums, vai tiešām viela ar vienu un to pašu ķīmisko sastāvu CO2 varētu būt ar dažādu ietekmi uz vienu un to pašu - uz klimata pārmaiņām. Turklāt Rīgas gadījums ir vēl drastiskāks, jo CO2 atkarībā no tā izcelsmes tiek pierakstītas pilnīgi pretējas īpašības. Šeit šķeldas dedzināšana notiek nevis tāpēc, lai iegūtu siltumu un elektrību, bet tāpēc, lai “labais” CO2 no šķeldas neitralizētu “slikto” CO2 no dabasgāzes, ko “Latvenergo” sadedzina ar mērķi iegūt elektrību. Ja siltumu kā elektrības ražošanas blakusproduktu ielaistu Rīgas siltumapgādes tīklā, tad šķelda nemaz nebūtu jādedzina. Bet nē - Rīgā no šķeldas iegūto siltumu siltumtīklā ielaiž, bet no gāzes iegūto siltumu “Latvenergo” izkūpina gaisā savos siltumapmaiņas torņos.
Stāsts par slikto un labo CO2, protams, ir muļķības, kuru ilustrācijai piemeklēta Grētas Tūnbergas seja. Tik tālu nemaz neaizdomājās cilvēki, kuri vispirms apguva Eiropas Savienības (ES) “klimata pārmaiņu vadības instrumenta” naudu nevienam nevajadzīgo šķeldas katlumāju uzcelšanai un pēc tam tika pie atbilstoši ES direktīvām konstruētās “obligātās iepirkuma komponentes” (OIK) naudas. Latvijas mazpilsētās, kur siltumam noieta nav pat teorētiski, koģenerācijas stacijas tik un tā cēla uz katra stūra, kamēr vien varēja pirkt lēto “Latvenergo” elektrību un darbināt ventilatorus, ka izpūta gaisā siltumu, lai tas neizkausētu koģenerācijas stacijas un tās turpinātu ražot dārgo, ar OIK apmaksāto elektrību. Rīgā, kur siltumam noiets būtu bijis, pats “Latvenergo” ir spiests pūst šo siltumu gaisā.
Aprakstītā sistēma pārstāja darboties tad, kad to vairs nevarēja darbināt ar lētu elektrību, jo visa elektrība bija sadārdzināta ar OIK. Vajadzēja izdomāt kaut ko jaunu. Izdevīgu brīdi dažādiem jaunievedumiem radīja dabasgāzes cenu pieaugums mirkli pirms pagājušās apkures sezonas sākuma.
Pagājusī apkures sezona beidzās ar solījumiem izdarīt tā, lai šoruden “Latvenergo” elektrības ražošanas procesā radies siltums tomēr nonāktu Rīgas siltumapgādes sistēmā. Šādam pavērsienam, kas pagaidām gan tikai apsolīts, nevis īstenots, ir divi iemesli.
Pirmais un labāk zināmais ir dabasgāzes cenu pieaugums, kas vilka sev līdzi arī šķeldas cenas. Amatpersonas bija spiestas sākt bažīties, vai iedzīvotāji un uzņēmumi tiešām spēs samaksāt par siltumu un elektrību, kas iegūti, speciāli palielinot dārgā kurināmā patēriņa apjomu. Plašākai publikai šo izmaksu patieso pieaugumu valsts noslēpa, apmaksājot daļu no dārgā siltuma cenām. Tas pagājušajā ziemā daudziem dzīvi atviegloja, bet tas bija iespējams uz valsts parāda kārtējā pieauguma rēķina, par kuru procentus Latvijas iedzīvotāji maksās mūžīgi mūžos.
Otrais iemesls ir signāls no Briseles, kas Latvijas sabiedrībai vēl mazāk sajūtams par to naudas kopsummu, kāda tika norakstīta pagājušajai apkures sezonai. Tā bija ziņa, ka Briselē top rīkojums pielīdzināt koksnes dedzināšanu fosilā kurināmā dedzināšanai, par ko jāpērk CO2 emisijas kvotas. To cenas tiek uzturētas augtas, lai šo resursu patēriņu ierobežotu. Eiropas Komisija it kā pēkšņi apjēgusi, ka ogļu, naftas, gāzes dedzināšanas aizvietošana ar koksnes, salmu u.tml. materiālu dedzināšanu ved nevis uz ideālo pasauli, bet uz elli, kur nekādi koki neaug, jo visi meži nocirsti.
Visticamāk, ka EK ar tās eirobirokrātu tūkstošiem par šo atklāsmi piemaksāja tie uzņēmēji, kuri vairs netiek pie koksnes būvmateriālu, mēbeļu, celulozes u.tml. ražošanai, jo mežu īpašniekiem taču ir izdevīgāk visu koksni pārdot malkai (šķeldai, granulām) par cenām, kuras uz augšu rāva kurināmās koksnes pielīdzināšana dabasgāzes cenām. Pagājušajā rudenī koksnes dedzinātājus ar iesaisti CO2 emisijas kvotu pirkšanā tikai pabaidīja un ļāva no tās izvairīties ar atrakstīšanos, ka tiekot dedzināta nevis šā un tā, bet “ilgtspējīgi” iegūta koksne, kuras sadegšanā radies CO2 esot labais CO2, kas globālo sasilšanu neizraisot. Tātad ļāva izsprukt ar kārtējām muļķībām, kas tiks noraidītas jo drīzāk, jo vairāk šķeldas katlumāju tiks uzcelts Eiropā.
Rīgas gadījumā nākamo “Rīgas siltuma” šķeldas katlumāju celtniecība tiek attaisnota ar to, ka privāto katlumāju izspiešana no Rīgas siltumapgādes tirgus taču atbrīvos šķeldu sadedzināšanai jaunajās katlumājās un CO2 kopējo emisiju nepalielinās. Šo stāstu atspēko vienkārša aritmētiska darbība. “Latvenergo” informē, ka siltuma tirgus pārdale ļaušot palielināt koģenerācijas siltuma noietu par 50 tūkstošiem megavatstundu (MWh) gadā, bet “Rīgas siltums” savā 24. maija paziņojumā par pamatakmens likšanu jaunai šķeldas katlumājai sola tur saražot 253 tūkstošus MWh siltumenerģijas. Tātad iztērēt piecreiz vairāk šķeldas, nekā tiks ietaupīts.
“Latvenergo” atgriešanās Rīgas siltumapgādē tiks nokārtota ar nespeciālistiem nesaprotamu metodi, sadalot “Rīgas siltuma” rīkoto siltuma iepirkumu uz nedēļu - līdz šim 7 dienas no ceturtdienas līdz ceturtdienai - trijos iepirkumos uz divām, divām un trijām dienām. Šāda plāna esamību “Neatkarīgajai’ apliecināja “Latvenergo”, “Rīgas siltums” un Klimata un enerģētikas ministrija. Plāna jēga ir “Latvenergo” siltuma piedāvājuma pieskaņošana pieprasījumam pēc elektroenerģijas “NordPool” biržā, ko “Latvenergo” uzzina nevis nedēļu, bet tikai pāris dienas uz priekšu. Tiklīdz būs pieprasījums pēc “Latvenergo” elektrības par pietiekamu cenu, “Latvenergo” to ražos un pelnīs, piepelnoties ar siltumu par tik zemu cenu, kādu nevarēs izkonkurēt neviens, kam ar šo siltumu jānopelna.
Ja elektrības cena būs zema (ir jau precedents cenas negatīvai vērtībai), “Latvenergo” ne elektrību, ne siltumu neražos, bet kaut nelielā apmērā tas pilsētai tomēr vajadzīgs arī karstā vasaras dienā. Tad “Rīgas siltums” iekurinās savus katlus tikai siltuma, nevis siltuma un elektrības ražošanai. Vai tad nevarēja par jaunajai katlumājai atvēlētajiem 29,5 miljoniem eiro atpirkt no privātajiem jau esošās katlumājas, kas būtu bijis daudz ekoloģiskāk? Diemžēl tajās katlumājās siltuma ražošana sajūgta ar elektrību, kurai itin regulāri noieta nav.
Visa šeit stāstītā rezumējums ir brīdinājums siltuma lietotājiem Rīgā un arī citur Latvijā, ka solījumi stabilizēt siltuma cenas ar pāreju uz šķeldas izmantošanu var beigties ar vēl lielākiem rēķiniem par dvieļu žāvētāju izmantošanu vasarā, nekā bija par visa mājokļa apkuri ziemā.
