26. jūnijā apritēs 16 gadi kopš 2007. gada pēcjāņi tika izmantoti par piemērotāko brīdi, lai Rīgas pašvaldība aizņemtos 313,4 miljonus toreizējo latu, no kuriem 170,3 miljoni bija vajadzīgi projektēšanas un būvniecības apmaksai, bet gandrīz tikpat - 143,2 miljoni latu - aizdevējiem par aizdevumu.
“Neatkarīgā” arī tad modrību nezaudēja un 2007. gada 27. jūnijā ziņu par šo notikumu sniedza zem virsraksta “Dienvidu tilta šķērdēšanās līgums parakstīts". Šāds darījums tik tiešām padarīja Dienvidu tiltu par Zelta tiltu tādā nozīmē, ka tilts bija zelta raktuves, nevis krātuve vai izstāde. Uz tilta rēķina iegūtais zelts vai tā finanšu ekvivalenti tika krāti un glabāti Vācijas komercbankā “Deutsche Bank” (kuru nedrīkst sajaukt ar Centrālo banku, kāda Latvijā saucas par Latvijas Banku, bet Vācijā tā ir “Bundesbank"), bet šī zelta aplūkojamā daļa atrodas uz Rīgas Pareizticīgo katedrāles kupoliem. Pēc 2007. gada līguma noslēgšanas aizņēmumu summa turpināja augt, lai finansētu tilta saslēgumus ar Rīgas un Pierīgas ielām un ceļiem.
Tīri vizuāli aizņēmumu summu palielināja pāreja no latiem uz eiro. Rezultātā kopējie maksājumi par Dienvidu tiltu izauga līdz 808,4 miljoniem eiro un to atdošana jāpabeidz 2027. gadā. Parāda atlikums ir 180,7 miljoni eiro. No tiem 40,4 miljoni jāsamaksā šogad, 53,9 miljoni - nākamgad un pēc tam pakāpeniski mazāk līdz 14,9 miljoniem eiro 2027. gadā. Cerēsim, ka līdz tam laikam 2008. gada 17. novembrī svinīgi atklātais Dienvidu tilts vēl nebūs nonācis līdz tagadējam Vanšu tilta izskatam un nebrēks pēc nākamajiem daudzmiljonu ieguldījumiem.
808,4 miljoni eiro nav Dienvidu tilta dēļ jau iztērētās naudas augšējā robeža, jo tilta un apkārtējās satiksmes infrastruktūras savienojumu izbūve prasīja un joprojām prasa naudu, kas vairs nenāk no “Deutsche Bank". Dienvidu tilts tika būvēts par spīti iebildumiem, ka tas savienos nekurieni ar nekurieni, t.i., pusapdzīvotas vai puspamestas teritorijas Daugavas labajā un kreisajā krastā. Šie iebildumi bija pamatoti, bet dzīve rāda, ka arī tādus objektus var būvēt. Nauda taču piesaista naudu un pašvaldības ieguldījumi ir stimulējuši dažnedažādu būvju paradīšanos vietās, kas viegli sasniedzamas, pateicoties Dienvidu tiltam un visiem tā atvasinājumiem. Par šādas ieguldījumu secības efektivitāti, racionalitāti utt. var strīdēties bezgalīgi. Kaut vai kā valsts vizītkarte kalpo mūsu vienīgais trīslīmeņu krustojums Dienvidu tilta satiksmes mezglā. Varam taču izdarīt tā, lai izvizinātu potenciālos investorus vai vēl citus Latvijas tehnisko, ekonomisko, demogrāfisko rādītāju vācējus un vērtētājus slaidā lokā pa Dienvidu tilta satiksmes mezgla augstāko trasi. Šādā veidā var savākt daudz argumentu, kāpēc esošs tilts ir labāks par neesošu tiltu. Taču vēl jo vieglāk iedomāties un visiem stāstīt par Rīgas un visas valsts sasniegumiem, kādi noteikti būtu, ja Dienvidu tiltā un ap to nebūtu zemē ierakti, dzelžos iekalti un betonā ielieti vairāk nekā tikai viens miljards eiro. Tagad uz Dienvidu tiltu krīt aizdomas par līdzatbildību tādā skaitliski pierādāmā grēkā kā iedzīvotāju skaita samazināšanās Rīgā un visā Latvijā.
Citiem vārdiem sakot, Dienvidu tilts ir nodrošinājis Rīgai un Latvijai tik aizdomīgu publicitāti kā pasaulē dārgākā tilta dislokācijas vietu. 2007. gada 2. jūlijā “Neatkarīgā” salīdzināja Dienvidu tilta 800 miljonu izmaksas ar dažiem citiem vismaz pēc nosaukuma līdzīgiem objektiem. Atklājās, ka Ķīnā Donhajas jeb Lielais Austrumu jūras tilts starp Šanhaju ar Janšaņas dziļūdens ostu 32,5 kilometru garumā pāri Handžou līci Austrumķīnas jūrā esot iekļāvies 1,2 miljardu ASV dolāru vai aptuveni 634 miljonu latu lielā tāmē. Augstākais autoceļu tilts pasaulē - Mijo viadukts Dienvidfrancijā pāri 2,5 kilometrus platajai Tarnas upes ielejai 270 metru augstumā ar visām piebrauktuvēm esot izmaksājis nepilniem 300 miljoniem latu līdzvērtīgu summu.
Ir jāpievērš uzmanība šo salīdzinājumu datējumam. Salīdzinājumi bija korekti tā brīža cenās, bet tagadējās jaunbūves salīdzināšanai izmantot nedrīkst. Tagadējos būvobjektos ir atprečota eiro, ASV dolāra, Ķīnas juaņu u.c. pasaules valūtu emisija, kas sākās pēc pasaules ekonomiskās krīzes 2008. gadā un ar dažādiem ieganstiem tiek tupināta līdz šai baltai dienai. Pēc pirktspējas paritātes katrs līdz apmēram 2010. gadam izlietotais eiro būtu 2-3 vai pat vairāk tagadējo eiro vērtībā. No otras puses, Rīga tagad atdod aizvien mazvērtīgākus eiro. Eiro vērtības zudums ir viens no attaisnojumiem 2007. gada pēcjāņu darījumam.
Ar atpakaļejošu gudrību var pieņemt, ka “Deutsche Bank” ir paredzējusi un savos aizdevuma procentos ierēķinājusi vēlākos inflācijas lēcienus. Rīgai pārmērīgi iedzīvoties uz aizdevēju rēķina banka nav ļāvusi, taču arī Rīgas piekrišana “Deutsche Bank” pieprasītajiem kredītprocentiem šobrīd izskatās mazāk skandaloza, nekā izskatījās toreiz.
Tilta izmaksu novērtējumā tik tiešam jāņem vērā, ka transporta mezgls Daugavas labajā krastā ir acīm redzami varenāks par pašu tiltu, bet tilta savienojumi ar ielām un ceļiem kreisajā krastā - kopumā garāki par pašu tiltu. Dienvidu tilta būvētāji ir atraduši arī tādus salīdzinājumus uz katru izbūvēto brauktuvju metru vai dzelzbetona kubikmetru tilta un tam pakārtoto būvju konstrukcijās, kuros šo salīdzināmo mērvienību pašizmaksa Dienvidu tiltā ir bijusi zemāka nekā citur. Taču tad atkal jāpēta, kurš tilts būvēts pāri atklātiem ūdeņiem vai purviem; vai tilts nav uzbūvēts pāri kuģu ceļiem, kas būvēšanu sarežģī un sadārdzina tik ļoti, ka Rīga taču nobijās un atstāja uz papīra (datoros un publikas atmiņās) Ziemeļu tiltu par spīti tā iekļaušanai Rīgas attīstības plānos jau pirms Dienvidu tilta; un vēl citur tilta pašizmaksā būtu jāierēķina konstrukciju noturība pret zemestrīcēm, taifūniem vai terora aktiem.
Kā piedauzības akmens pie tilta palikušas atmiņas par to, kā tilta parādu nācās ar atpakaļejošu datumu iedabūt pašvaldības un valsts parādā. Jau tad bija spēkā likums, kas aizliedz pašvaldībām aizņemties naudu bez valsts atļaujas. Rīga likumu apgāja, izsludinot konkursu par tiesībām celt Dienvidu tiltu tikai starp tiem, kuri apņemsies naudu tilta būvei aizņemties savā vārdā. Tā uzradās a/s “Dienvidu tilts” - sešu lielu Latvijas būvfirmu konsorcijs. Ar “Deutsche Bank” to kopā saveda Latvijas “Parex banka". Proti, abām bankām bija kopīga iezīme uzņemties riskus, kādas citas bankas neuzņēmās. “Parex” šie riski noveda līdz izputēšanai 2008. gada beigās, bet “Deutsche Bank” joprojām dzīvo kā melna aita vismaz ārēji ļoti it kā solīdo vācu banku ganāmpulkā.
Sākotnēji valsts uz Rīgas triku naudas gādāšanā raudzījās ļoti labvēlīgi. “Neatkarīgajā” ir publicēta Finanšu ministrijas atbilde, ka “pašvaldība, pamatojoties uz domes lēmumu, var uzņemties ilgtermiņa saistības", t. i., nosaukt "parādu", "kredītu" vai "aizņēmumu" par "saistībām" un neievērot vairs nekādus ierobežojumus; vēl citiem vārdiem sakot, “vispārējā valdības parāda sastāvā neklasificē budžeta iestāžu saistības pret piegādātājiem, pakalpojumu sniedzējiem un darbuzņēmējiem". Līdzīgi skaidroja arī “Parex” viceprezidents Arnis Lagzdiņš, ka pašvaldības saistības par “Dienvidu tiltu” varot pielīdzināt Rīgas vai visas valsts saistībām pret saviem darbiniekiem katra mēneša beigās. Tieši “Deutsche Bank” esot pirmā iedomājusies un tagad ieviešot praksi pielīdzināt dažu dienu saistības dažu gadu vai gadu desmitu saistībām.
Toreiz nācās kaut avīzē izskaidrot šiem finanšu speciālistiem, ka tāda pielīdzināšana nav pamatota, jo nesegtu īstermiņa saistību pieaugumu katra no pusēm var viegli (salīdzinoši viegli) apturēt, darbiniekus atlaižot vai viņiem pašiem aizejot pēc pirmās nesaņemtās algas. Turpretī darbus būvobjektā apturēt daudz sāpīgāk un dārgāk. Te domātas izmaksas naudā būvobjektu konservācijai (tehniski ļoti vēlamai), kā arī politiķu, ierēdņu, uzņēmēju reputācijas zudumi. Tāpēc ir risks, ka tiks uzbūvēta parādu piramīda, kas gāzīsies ar lielu blīkški un var kādu nosist. Plašākā nozīmē visi šie brīdinājumi piepildījās 2008. gada pasaules ekonomiskās krīzes mērogā. Uz pusizputējušo Latviju atbrauca tās kreditoru pārstāvji un pateica visu to pašu, par ko “Neatkarīgā” (vispār prese) bija jau iepriekš brīdinājusi. Ak, “saistības” tomēr izrādījās tas pats “parāds”, kādu pašvaldība bez valsts atļaujas nedrīkstēja uzņemties. Latvijas pusei nācās atzīt savu vainu par nespēju nodrošināt savu likumu ievērošanu un apsolīties, ka kreditori šīs vainas dēļ necietīs. Bet varbūt kādam tomēr vajadzētu ciest? Jā, izputēja “Parex”, bet vai ar to pietiek, lai kompensētu sabiedrības neizpratni un dusmas, ka esam iegrūsti parādu bedrē?
Savulaik bija gandrīz neiespējami nošķirt “Dienvidu tiltu” kā uzņēmumu no tā padomes priekšsēdētāja un būvfirmas “Skonto” (zīmola, kura juridiskais noformējums bija un ir piņkerīgāks) īpašnieka Gunta Rāvja. Ja viņa nebūtu, tad nekāda Dienvidu tilta arī nebūtu. Tāpēc “Neatkarīgā” viņam toreiz pajautāja, vai viņš nebaidās no sabiedriska vai krimināla soda par “Dienvidu tilta” parādu uzgāšanu nodokļu maksātājiem. “Es nebaidos,” viņš atbildēja.
Dienvidu tilta dēļ G. Rāvim nekādas publiski zināmas nepatikšanas patiešām neizcēlās. Pēc tam pagāja vēl desmit gadi, līdz kamēr valsts iestādes izlēma viņu kaut drusku pabaidīt. 2019. gada 10. jūlijā “Neatkarīgā” iznāca ar sensacionālu ziņu “KNAB grābiens: Rāvis un Broka apcietināti": “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturējis divus ietekmīgus cilvēkus - katru savā jomā: Latvijā lielāko būvuzņēmēju Gunti Rāvi un politiķi, Latvijas Universitātes vadības pārstāvi Baibu Broku. (…) Taču vēl pirms aizturēšanas viņš [G. Rāvis] paguva caur aģentūru LETA izplatīt savu viedokli: “Politiķi šobrīd sūta ļoti bīstamu signālu uzņēmējiem Latvijā, savstarpējo attiecību kārtošanā iesaistot tiesībsargājošās iestādes un uzņēmējus.”"
Jaunākā informācija šajā lietā tāda, ka 5. septembrī Rīgas pilsētas tiesa Vidzemes priekšpilsētā kārtējo reizi mēģinās savākt kriminālprocesa dalībniekus un sākt izskatīt apsūdzību, ka kādreizējā tieslietu ministre, bet aizturēšanas laikā Nacionālās apvienības deputāte Rīgas domē un Latvijas Universitātes rektora vietniece ņēmusi kukuļus no G. Rāvja un viņa kompanjona Ivara Millera, lai “Skonto” dabūtu LU pasūtījumu jaunas ēkas (Rakstu mājas) celtniecībai.
Tā paša 2019. gada 3. septembra jaunums bija tāds, ka G. Rāvis līdz ar citu lielāko Latvijas būvfirmu īpašniekiem un vadītājiem atkal aizgādāts uz KNAB pratināšanai par līdzdalību būvfirmu izveidotā kartelī, lai izvairītos no konkurences par valsts pasūtījumiem. Nākamajā dienā šis ziņas tika turpinātas ar informāciju, ka G. Rāvis kļuvis par personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess. Arī šajā gadījumā pa četriem gadiem nav radusies lielāka skaidrība, kurš kuru it kā būtu uzpircis, lai būvfirmas dabūtu valsts pasūtījumus uz tām vēlamiem noteikumiem.
Saistībā ar Dienvidu tiltu iespējams jautājums, vai viņu nav ķēris Dieva sods kāds iespējams tepat uz zemes, cilvēku dzīves laikā. Ar to domāta cilvēku konfrontācija ar viņa paša rīcības sekām, kas izrādās pilnīgi pretējas šo cilvēku rīcības mērķiem. Piemēram, tieši naudas raušana novedusi pie naudas zaudēšanas. Konkrētajā gadījumā G. Rāvis ieguldīja ar Dienvidu tilta celtniecību nopelnīto naudu viesnīcas atvēršanā, bet viesnīcā viesu ir visai maz. To, savukārt, var izskaidrot ar Rīgas nīkuļošanu, jo Dienvidu tilta parāds izsūc no pašvaldības naudu kā dzīvības sulu. Par Rīgas nespēju uzturēt pat savu centru kā pievilcīgu fasādi “Neatkarīgā” speciāli stāstīja 2019. gada 8. augustā. Runa bija arī par kādreizējo Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī, kuru valsts 2006. gadā iznomāja tādā stāvoklī, ka tikai “2018. gada februārī bijušajās ministrijas telpās tika atvērta viesnīca. (…) Pusotru gadu ilgā viesnīcas un ar to saistīto izklaides iestāžu kompleksa darbošanās Rīgas centrā ir saskatāma gluži kā skatlogā. Proti, pie ēkas manāmie tūristu u.c. viesu pulciņi ir tik šķidri, ka no tiem nevar iegūt naudu ēku uzturēšanai, par ieguldījumu atgūšanu pat nesapņojot. Šā gada jūlija sākumā G. Rāvim un I. Milleram nācās sapņot par pavisam ko citu, kā tikt laukā no izmeklēšanas izolatora policijas jaunajās telpās.” Pēc tam atnāca Covid-19 kā īpaši nolīgts visu viesnīcnieku piežmiegšanai.
Tomēr nekas traģisks ar G. Rāvi nav noticis. Atdevis savu biznesu dēlam un salabis ar Dievu tā pareizticīgo iemiesojumā, izklājot uz tilta atrastu zeltu uz Rīgas pareizticīgo katedrāles kupoliem.
