“Ja mēs drīkstētu publicēt visas ārstu algas, tad izrādītos, ka Latvijas valsts viņiem maksā vairāk nekā daudzās citās valstīs,” teica finanšu ministrs Arvils Ašeradens Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē.
Komisija vakar veica nepieciešamās procesuālās darbības valsts 2023. gada budžeta likumā ierakstīto izdevumu pārlikšanai no daudzām nozarēm, iestādēm un projektiem uz izdevumiem medicīnai. Pārdalītās naudas kopsumma sasniedz 140 miljonus eiro. Naudas summa pietiekami liela, lai būtu saprotams, kāpēc par tās izcelsmi un paredzamo izlietojumu deputātus iepazīstināja pats finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Viņš, komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs un komisijas deputātu vairākums vienojās kopīgā pārliecībā, ka šai jābūt pēdējais reizei, kad naudu medicīnai piešķir, pakļaujoties draudiem, ka bez naudas piešķiršanas visiem būšot ļoti slikti. Turpmāk naudu došot tikai un vienīgi pret nozares solījumiem par lielāku naudu strādāt labāk no pacientu viedokļa. Pret šādu uzstādījumu skaļi iebilda vienīgi “progresīvais” Andris Šuvajevs. Viņa partija prasa palielināt finansējumu jebkādiem humāniem, sociāliem utt. mērķiem tāpēc, ka to vajag palielināt neatkarīgi ne no kā.
A. Ašeradens ieradās ar medicīnas valsts finansējuma pieauguma vizualizāciju par laika periodu no 2017. gada līdz pašreizējam brīdim, kas dalās divās daļās pirms un pēc 140 miljonu eiro piešķiršanas.
Kā redzams, atskaites periods startējis ar 853 miljonus eiro lielu finansējumu un vēl mazu piemaksiņu to parādu atmaksai, uz kuru rēķina valsts slimnīcas iepriekš realizējušas dažādus modernizācijas projektus. Jau 2018. gadā medicīna finansējums pārsniedza viena miljarda eiro robežlīniju un līdz ar 140 miljonu piešķiršanu šogad būs vairāk nekā divkāršojies septiņu gadu laikā.
Pārskata periodā iekrīt 2021. gads, kad kopējie izdevumi medicīnai jau pārsniedza divus miljardus eiro. Diemžēl tas ar atrunu jeb bēdu, ka 560,5 miljoni togad tika norakstīti speciāli Covid-19 dēļ: vispirms sapirktas nederīgas maskas un nevajadzīgas vakcīnas un pēc tam mediķu ikdiena aizpildīta ar šo masku uzlikšanu un noņemšanu. Pacientus no reālām slimībām viņi ārstēja no kovidcvingrinājumu izpildes brīvajā laikā. Šāda iemesla dēļ superfinansētā medicīna palielināja Latvijā mirstību līdz 34,6 tūkstošiem tieši 2021. gadā un atstāja ielaistas kaites kā paaugstinātu mirstību un papildu pieprasījumu pēc medicīnas pakalpojumiem līdz šai dienai. Salīdzinājumam jānorāda, ka pēdējā pilnajā pirmskovida gadā Latvijā nomira tikai 27,7 tūkstoši cilvēku un šādā mirstības līmenī Latvija nebija atgriezusies arī pērn ar 30,7 tūkstošiem mirušo.
Kovidtrakumi ļoti daudz ko attaisno un izskaidro, kāpēc nekādus uzlabojumus medicīnā nav devusi izdevumu dubultošanās medicīnas pamatfinasējumam Turklāt jāņem vērā, ka valsts finansējums ir tikai puse (varbūt mazākā puse, bet tuvu pusei) no kopējā finansējuma. Jo sliktāk darbojas valsts apmaksātā medicīna, jo vairāk naudas cilvēki spiesti maksāt privāti. Spiesti maksāt vai nu tad, kad jau sāp, vai savlaicīgi par veselības apdrošināšanu. Turklāt gan privātuzņēmumi, gan valsts iestādes mēdz piesaistīt darbiniekus ar viņu veselības apdrošināšanu. Tātad naudas medicīnā jau ir milzīgi daudz un skaidrs, ka nekādus uzlabojumus medicīnā vēl 140 miljoni eiro neradīs.
A. Ašeradena sniegtā diagramma un Saeimas komisijas sēdē stāstītais pilnībā pārliecina, ka medicīna ir apguvusi jebkādu naudas summu iztērēšanu tā, lai pacientu ārstēšana kļūtu sliktāka un tās pasliktināšanās dotu iemeslu prasīt un dabūt lielāku finansējumu, kura iztērēšana pacientu stāvokli atkal pasliktina un dod iemeslu prasīt vairāk naudas utt. Kaut vai tikai pārskata periodā kopš 2017. gada jau vairākas reizes šķitis, ka valsts finansējumu palielināt vairs nevarēs un būs jāsāk meklēt, kur īstenībā paliek jau piešķirtais finansējums, tās visas līdz šim izrādījušas viltus trauksmes. Valsts naudu vienmēr atradusi un nozarei piešķīrusi ar domu, ka ārsti kā, pirmkārt, speciālisti un, otrkārt, vispār gudri cilvēki saprot, zem kāda līmeņa medicīnu pazemināt nedrīkst. Nonākšana aiz šādas līnijas taču apdraud valsti, kas medicīnu finansē īstenībā ļoti dāsni. Tomēr izskatās, ka cilvēku dabai atbilstoša rijība arī ārstu izpildījumā ir stiprāka par tālredzību, kas dažkārt var prasīt pieticību.
A. Ašeradena apgalvojums par ārstu algām ir nostiprināts ar faktu, ka finanšu ministrs taču ir Valsts ieņēmumu dienesta virspriekšnieks. Tāpēc viņam jāzina par ārstu ieņēmumiem arī privātajās medicīnas iestādēs, kuras neatskaitās veselības ministram. VID rīcībā esošā informācija dod priekšstatu par tās naudas apjomu, ko privātās medicīnas iestādes apgroza un ārstiem sadala ēnu ekonomikas režīmā.
Sliktākais, ko privātā medicīna, t.i., tās īpašnieku oligarhāts nodara valsts medicīnai, ir tās līmeņa pazemināšana ar mērķi piespiest visus maksātspējīgos ārstēties privāti, ja gaidīt uz valsts medicīnas palīdzību ir bezcerīgi. Lai kas būtu veselības ministrs, viņš ir niecība pret šo oligarhātu (kaut kādā nozīmē patiešām profesionāļiem!), kas izlemj, cik tieši garām jābūt rindām pie valsts uzturētajiem ārstiem, lai visi maksātspējīgie no šim rindām pārvāktos pie tiem pašiem ārstiem privātajās iestādēs. Viņi, nevis valsts izlemj par robežu, zem kuras medicīnu tomēr nenolaist, lai valstī nesāktos sērgas, kuru apkarošana nebūtu viņiem ienesīga nodarbošanās, un lai valsts uzturētas neatliekamās medicīnas brigādes glābtu autoavārijās cietušos, par kuru upuriem var kļūt viņi paši. Viņi noasiņotu, ja viņiem būtu jāgaida, kamēr viņus glābt ierodas viņu pašu lieliski algotie ārsti no viņu smalkajām klīnikām.
Uzskatāmākais piemērs šādai domu gaitai ir Saeimas komisijas sēdē daudzkārt pieminētā zobu ārstēšana, t.i., neārstēšana bērniem. No 140 miljoniem eiro šai zobārstniecība apakšnozarei tikšot 4 miljoni eiro ar savlaicīgu brīdinājumu, ka bērnu zobus neārstēs tik un tā, jo zobārsti to negrib darīt. Viņu iztikšanai taču pietiek ar naudu, ko var iekasēt no pieaugušajiem par pilnīgi brīvi noteiktām cenām. Tad kāpēc viņiem pārvākties atpakaļ pie valsts cenrāža? Iedomāsimies valsti, kas piespiedusi visus ķirurgus kļūt stāvus bagātiem ar krūšu un lūpu implantu likšanu. Pēc tam politiķi un ierēdņi brīnās, ka šajā valstī aklo zarnu izoperēt neviens nemāk un negrib ne par kādu naudu.
Medicīnā kopumā valsts segments tomēr vēl ir un valdība mēģināšot tajā strādājos motivēt un stimulēt, viņiem ne vien maksājot, bet arī prasot darba rezultātus. Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins solīja, ka ministrija mēģinot izdomāt vismaz kaut kādus kritērijus ārstu darba rezultātu noskaidrošanai. Deputāti pamatoti brīnījās, kāpēc nekas tāds līdz šim nav darīts. Cik ticami, ka beidzot tomēr notiks tas, kas nav darīts kopš 1986. gada (jā, šādu atskaites punktu komisijas sēdē kāds nosauca), kad padomju stila kontrole atmira, bet tās vietā joprojām nav nekā. Kuri tad nu būs pirmie, kuriem maksāšot nevis par darba apjomu, bet par rezultātiem?
B. Kņigina sacītais izklausījās ļoti samocīti un nepārliecinoši, bet lai nu iespējamie kontroles upuri sarosās. Tie būšot ģimenes ārsti, kuriem maksāšot atkarībā no tā, cik bieži vai reti šiem ārstiem pierakstītie cilvēki nonāk slimnīcās. Savukārt slimnīcas vērtēs pēc tā, cik daudz tajās ārstēto pacientu nomirst uz vietas un vēl 30 dienas pēc izlaišanas no slimnīcas. Ārstu darba vērtēšana tika pieteikta ar mierinājumu (mierinājumu ārstiem un draudu viņu pacientiem), ka nevis nemaz nemaksāšot sliktajiem, bet vairāk piemaksāšot labajiem ārstiem.
