Pienācis īstais brīdis atcerēties un pašausmināties par Krievijas dzejnieku Aleksandru Puškinu (1799–1837), ka viņš taču apbalvots “ar sūda ordeni, ar uzslavu no paša cara” par to, ka “monarha cietsirdību sveic” un “asinsdarbus veic".
A.Puškinam veltītie raksturojumi šeit savākti no variantiem, kādos viens un tas pats dzejolis pārlikts krievu valodā no poļu valodas. Tas ir Ādama Mickēviča (1798-1855) dzejolis “Do przyjaciół Moskali” (1832). Tātad - “Paziņām moskaļiem” pēc vislielākās burtiskās un fonētiskās līdzības principa un jo īpaši tagadējās Krievijas sabrukšanas cerību kontekstā. Tādā gadījumā ir ļoti svarīgi savlaicīgi un pareizi noteikt dabiskās lūzumu vietas jeb Krievijas atlūzu robežas. Varbūt patiešām vieta uz kartes atradīsies arī Maskavijai (autentiskāk Moskovijai) un tās iedzīvotājiem moskaļiem. Tā arī ir veidots nosaukums “Приятелям-москалям” jaunākajam no Ā. Mickēviča dzejoļa atdzejojumiem krievu valodā. Iepriekš šis pats dzejolis krievu valodā tika pieteikts kā veltījums “krievu draugiem”.
No vienas puses, kas nu tā vairs par draudzību, kad Ā. Mickēvičs apsaukājis šos cilvēkus tā, kā te nupat citēts. No otras puses, tādu apvainojumu bārstīšana liecina par attiecību saraušanu starp savulaik patiešām tuviem cilvēkiem. Ja starp viņiem nebūtu pastāvējusi draudzība, tad vēlāk nemaz nevarētu sekot vilšanās un dusmu izgāšana gan uz viņiem, gan uz sevi par sapīšanos ar neliešiem. Dzejolī ir ļoti slidenas robežas starp vēršanos pret viņiem daudzskaitlī un kādu no viņiem vienskaitlī, nenosaucot vārdā ne A. Puškinu, ne kādu citu, uz kuru attiecināti smagie pārmetumi. Pāris gadus vēlāk A. Puškins savā dzejolī atbildēja nepārprotami A. Mickēvičam, uzstājoties daudzskaitlī no moskaļu puses: “Mūsu saticīgais viesis kļuvis mums ienaidnieks un inde” (Наш мирный гость нам стал врагом - и ядом).
A. Mickēviča un A. Puškina sanīšanās iemesls tagad skaidrāks par skaidru: viens no viņiem bija polis, bet otrs - krievs. Viņu nacionālā atšķirība izrādījās svarīgāka par kopīgo piederību muižnieku kārtai, vienai kliķei šis kārtas ietvaros un franču valodai. Ja viņi veidotu citu tautu pārstāvju kombināciju vai dzīvotu citā gadsimtā, tad viņu atšķirībām pēc etniskās izcelsmes nekādas nozīmes nebūtu. Tas gan nenozīmē, kaarī tad viņi nevarētu klupt viens otram pie rīkles vai ar vārdiem, vai darbiem. Citos laikos un vietās iemeslus tādām izdarībām nodrošināja piederība dažādām reliģiskajām konfesijām, dzimtu locekļu asinsatriebības pienākumi, lojalitāte valdniekam, kas karo ar citu valdnieku. Bet 19. gadsimts Eiropā kļuva par nacionālo identitāšu formēšanās gadsimtu. Mazliet iepriekš, 18. gadsimta beigās savu valstiskumu zaudējušo poļu mēģinājumi šo valstiskumu atgūt deva šablonus, kas lieti noderēja arī citiem revanšistiem, sākot ar lietuviešiem, un tāpat arī tādām tautām kā latvieši, kas vēl tikai veidoja savu nacionālo pašapziņu un pretenzijas uz nacionālo valsti.
Notikumu gaita bija tāda, ka Ā. Mickēvičs un A. Puškins satikās 1826. gadā Maskavā kā - lasi un brīnies - izsūtītie. Ak, cik briesmīgs bija cara Nikolaja I režīms, ak, kādas represijas tas izvērsa pēc valsts apvērsuma mēģinājuma apspiešanas 1825. gada decembrī! Represijas pret 1823. gadā poļu nacionālismā pieķerto Ā. Mickēviču sākās jau iepriekš, Aleksandra I laikā. Proti, Ā. Mickēviču sodīja ar izsūtīšanu no Viļņas uz Maskavu, uz kurieni par mutes palaišanu tālāk no Nikolaja I galma tika aizsūtīts arī A. Puškins. Izsūtīto statuss nekādi neierobežoja viņu muižniekiem atbilstošo dzīvesveidu un tiesības uz vietu valsts dienestā, ko viņi abi ik pa laikam izmantoja. Drīz vien viņi varēja turpināt savu pazīšanos Pēterburgā un citās Krievijas vietās, kur varēja nonākt gan dienesta darīšanās, gan privātu interešu dēļ. Tā tas viss vilkās līdz 1829. gadam, kamēr bija spēkā aizliegums Ā. Mickēvičam izbraukt no Krievijas impērijas. Pie pirmās izdevības viņš aizbrauca ar apņemšanos tajā vairs neatgriezties līdz brīdim, kamēr Polija nebūs atjaunojusi valstiskumu. Savu apņemšanos viņš izpildīja, bet nomira gadus 65 pirms valsts neatkarības atjaunošanas pasludināšanas un - galvenais - izcīnīšanas.
Ā. Mickēvičs un A. Puškins bija piedzimuši dažus gadus pēc poļu pirmās, 1794.-1795. gada sacelšanās un kopīgi piedzīvoja 1830.-1831. gada sacelšanos, kuras dēļ notika viņu sanīšanās. A. Puškins nāca klajā ar toreiz un tagad slaveno formulu “tas ir strīds starp pašiem slāviem". Tātad, A. Puškins aicināja citas valstis nepalīdzēt poļiem, kuri uz šādu palīdzību bija ļoti cerējuši, jo nevarēja neapzināties sevi kā vājāko pusi karā ar Krievijas armiju. A. Puškins ne vien izskaidroja sacelšanās apspiešanu krieviem izdevīgā versijā, bet arī draudēja tiem, kuri mēģinātu poļiem palīdzēt: “Tad, ceļot spožu tērauddūri, / Jums krievu zeme pretim stās. / Šurp sūtiet, pēlēji jūs sīvie, / Mums savus dēlus niknākos, / Un Krievijā tiem vietu dzīvie / Starp pazīstamiem kapiem dos” (atdzejojusi Mirdza Ķempe).
Eiropas valstis neiejaucās notikumos Polijā, it kā būtu paklausījušas A. Puškinam. Tādējādi tieši uz A. Puškinu var norakstīt apmēram 40 tūkstošus kritušo Polijas pusē kara laikā un vēl daudzus, kas katrā atsevišķajā gadījumā nejauši, bet kara laikā kopumā neizbēgami zaudēja dzīvības, īpašumus, tuviniekus. Pēc sacelšanās apspiešanas Nikolajs I sāka represijas, kas jau kaut cik līdzinās represijām mūsdienu izpratnē. Ā. Mickēvičs par to visu uzkrāva vainu A. Puškinam.
Padomju laikā Ā. Mickēvičs bija kanonizēts tāpat kā A. Puškins. Tas nozīmē, ka publiskajā telpā nedrīkstēja būt norādes ne uz A. Puškina izpalīdzēšanu Nikolajam I, ne uz Ā. Mickēviča vārdisko uzbrukumu A. Puškinam, ne uz A. Puškina atbildi. To visu varēja apspriest tikai līdz padomju režīma izveidošanai bijušās Krievijas impērijas teritorijā un tās paplašināšanai, ap 1945. gadu atgūstot arī Poliju un izveidojot tur autonomiju apmēram tādā paša veidā, kāds pastāvēja līdz 1830. gadam. Šīs autonomijas likvidēšana bija sods poļiem par sacelšanos.
Neizdevās atrast norādes, kad padomju režīma demontāžas laikā publiskajā apritē Krievijā atkal tika atļauts parādīt un iztirzāt to Ā. Mickēviča dzejoli, kurā A. Puškinu figurē kā antivaronis. Krieviskots tas ticis daudzas reizes. Šie daudzie atdzejojumi rada iespaidu, ka tie nav tikai filoloģiski vingrinājumi, lai nomainītu labu atdzejojumu ar vēl labāku un vēl labāku. Vēl jo vairāk te darīšana ar paņēmienu, ka cilvēki izmantojuši Ā. Mickēviča tekstu, to iegrozot tā, lai raksturotu tieši tās Krievijas padomju vai nepadomju režīma iezīmes, kas šiem atdzejotājiem iekritušas acīs. Tālāk pārlūkosim pāris pantus no diviem dažādiem krieviskajiem variantiem, kā iespējams izteikt it kā vienu un to pašu.
Vispirms palūkosimies, kā dzejolis izskatās oriģinālvalodā. Tas sastāv no deviņām čerrindēm. Pirmā ir par to, ka Ā. Mickēvičs bijis Maskavijā. Otrais un trešais pants veltīts diviem dekabristiem, ar kuriem viņš paguvis sadraudzēties pirms viņiem neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma. Tie ir pakārtais Kondratijs Riļejevs (1795-1826) un no virsnieka par katordznieku, vēlāk par ierindas karavīru pazeminātais Aleksandrs Bestuževs (1997-1837). Ceturtais pants sāk stāstīt par citiem (poļu valodā innych), kurus sods par piedalīšanos dekabristu pasākumā nav paglābis no piedalīšanās poļu sacelšanās apspiešanā, par ko Ā. Mickēvičs draud viņiem ar lielākām nepatikšanām, nekā iepriekš A. Puškins bija draudējis rietumniekiem par iejaukšanos krievu-poļu lietās:
Vēl citiem gaidāms bargāks Dieva sods;
Par kauna darbiem saņēmis kāds balvu,
Uz mūžiem brīvo dvēsli caram pārdodot,
Dēļ viņa labvēlības liecot galvu.
Vēl arī mēli viņa slavēšanai pārdodot,
Par savu draugu mokām sajūsmā ir tas,
Kad mana tēvzeme kā brūce asiņo,
Ar to, ka nolādēts, viņš caram lepojas.
Un tā tālāk vēl tādā pašā garā četri panti, pabeidzot dzejoli ar patiešām piepildījušos paredzējumu, ka A. Puškins sevi atpazīs un atbildēs. Pēdējais pants izcelts ar atskaņu kārtības maiņu un latviski var skanēt šādi:
Ja kāds no jums pret mani apsūdzību dotu,
Tas būtu suns, kas rej, jo kakla siksna spiež,
Bet kurš pret tādu roku zobus griež,
Kas viņu no šīs siksnas atbrīvotu.
Tālāk aplūkosim divus variantus, kā tās pašas domas izteikt, vadoties nevis pēc oriģināla, bet krievu, t.i., krievvalodīgo paškritikas par Krievijā valdošo režīmu, ar kura dažādajām modifikācijām katrs no viņiem sastapies. Pirmajam vārds ebrejam Anatolijam Jakobsonam (1935-1978), kam praktiski visus radiniekus nogalinājuši Hitlers un Staļins. Rezultātā izaudzis padomju laikā pamanāms disidents. Kopā ar daudziem citiem 1973. gadā izķeksēts no padomijas un pieņemts Izraēlā, taču tur izdarījis pašnāvību. Ā. Mickēviča dzejoļa tulkojumu domubiedriem atdevis dažus mēnešus pirms nāves, publicēts tas 80. gados emigrantu presē un salīdzināšanai izvēlētie panti viņa versijā skan šādi:
Kurš ļaunāk pazemots? Un kuram dara
Visrūgtāk liktenis, bez žēlastības sodot
Ar sūda ordeni, ar uzslavu no paša cara,
Un kaisli klanīties pie cara durvīm dodot.
Vēl kāds monarha cietsirdību sveic
Ar pakalpiņa centību pārlieku,
Vai, poļu zemi mīdot, asins darbus veic
Un gatavs lāstus saņemt tā kā prieku.
Tālāk lai uzstājas Nestors Piļavskis, gados jauns, interneta resursos labi eksponējies literāts - rakstnieks un atdzejotājs, publicists un vēl arī antropologs. Viņa gadījumā ar to jāsaprot rakstiņi par vēsturiskām tēmām apmēram tādā pašā - brīvā - stilā, kādā veidota kaut vai “Neatkarīgās” rakstu sērija par Puškinu. Rakstu vizualizācijai viņš mēdz izmantot pats sevi kā fotomodeli stāsta saturam pieskaņotā izskatā. Šeit parādīta viņa iejušanās stepju klejotāju dzīvē. Par viņa paša dzīvi zināms, ka viņš ir Kirgizstānas izcelsmes krievs vai krievvalodīgais. Vairākas viņa grāmatas padsmitajos gados izdotas Krievijā, kur viņš nonācis ne vien tāpēc, lai būtu tuvāk galvenajam šādu izdevumu tirgum, bet arī ar sūdzībām par Kirgizstānā piedzīvoto apspiešanu izcelsmes vai brīvdomīgas attieksmes dēļ. A. Puškina atmaskošanu viņš paveicis šādi:
Vēl citiem Dieva sods ir bijis šausmīgāks,
Kad, dziļi klanoties, sev pieri pārsit viņš,
Par salīkušu dvēsli cara žēlastība nāk,
Reiz cilvēks bija brīvs - nu cara pakalpiņš.
Tirāna nolīgts, slavina viņš to,
Par savu draugu mokām priecīgs šķiet,
Un tur, kur dziļa brūce asiņo,
Polijas asinīs viņš nomazgāties iet.
Viens no internetā atrodamajiem datējumiem N. Piļavska atdzejojumam norāda uz 2015. gada beigām, ko iespējams sasaistīt ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai 2014. gadā. Tobrīd karš tika apturēta ar pamieru, lai gan arī līdz pagājušā gada februārim Krievija pamieru atkārtoti pārkāpa. Tagadējais karš Ukrainā ļoti tieši atkārto 1830.-1831. gada karu Polijā, ko Krievija traktēja kā Eiropas valstu, un pirmkārt jau Francijas, intrigu rezultātu. A. Puškins kļuva par šāda skaidrojuma ruporu gan jau citētajā dzejojumā pret “Krievijas pēlējiem”, gan vēl citā reizē, kas veltīta “Borodinas gadadienai” un esot ļoti aizskārusi A. Mickēviču ar vārdiem, kurus atveidosim šādi: “Nu, nāciet šurp, jūs krievi sauc! / Bet ielieciet to savās galvās, / Ka cauri Polijai kas brauc, / Tas atradīs tur tikai kaulus.” A. Mickēvičs tobrīd veltīgi mēģināja panākt, lai tā arī būtu, kā krievi apgalvoja, ka Francija & Co palīdz poļu sacelšanās cīnītājiem. Īstenībā nekas tāds nenotika. “Vai pats Visaugstākais arī - moskalis?!” iesaucies Ā. Mickēvičs un tālāk izpaudies dzejolī par moskaļiem.
Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai N. Piļavskis atgriezies Kirgizstānā, kur iespējams publiski nosodīt Krieviju un tās diktatoru Putinu. N. Piļavskis skaidro, ka Krievija ar karu nevis aizsargājas no rusofobijas, bet ir izraisījusi rusofobiju tādā līmenī, kas krievus patiešām apdraud. Visi krievi Krievijā, Latvijā un pasaulē varētu atkārtot N. Piļavska formulējumu, ka “krievu valoda ir kalpojusi par darbarīku, ieroci, ieganstu un pat jēgu karam, bet gribētos, lai man krievu valodu neviens neatņemtu.” N. Piļavskis ar jaunas dzīvības iepūšanu Ā. Mickēviča vārdos par A. Puškinu ir centies padarīt krievvalodīgo pasauli tik adekvātu pasaulei, lai pasaule arī turpmāk pieļautu tās pastāvēšanu.
