Pagājušajā gadā Latvija atdevusi starptautiskajiem finanšu spekulantiem 688,9 miljonus eiro, pretī dabūjot apmēram astoņus miljonus eiro skaidrā naudā, 136 miljonus eiro mūsu savstarpējo parādu un prasījuma tiesību pārdalīšanai un solījumus, ka nezināmā nākotnē Latvija vismaz izlīdzinās iemaksātās un atgūtās naudas apjomus.
Valsts ieņēmumu dienests pērn no sociālo iemaksu veicējiem iekasējis un atdevis nevis sociālajam budžetam, bet starptautiskajiem finanšu spekulantiem 688,9 miljonus eiro. Savukārt daļa no iepriekš veiktajām iemaksām atgriezusies Latvijā, tajā skaitā sociālajā budžetā.
Pagājušajā gadā pensijā aizgājušo cilvēku kontos esošie uzkrājumi novērtēti ar 119,7 miljoniem eiro. No tiem 56,1 miljons eiro pievienots pensionāru pirmā līmeņa kapitālam un 63,3 miljoni eiro uzticēti apdrošināšanas sabiedrībām pret to saistībām maksāt pensionāriem “mūža pensijas” atsevišķi no valsts maksātajām pensijām. Nelielā starpība starp slēgtajos kontos uzkrāto un izmaksām novirzīto summu nav aritmētiska kļūda, bet norāde uz to, ka uzkrājumu pārlikšana no viena konta uz citu kontu prasa laiku. Savukārt mirušo pensiju krājēju kontos atrasti 16,68 miljoni eiro. No tiem 11,8 miljoni eiro izrādījušies piekritīgi valstij, 1,8 miljoni - nelaiķu izvēlētiem mantiniekiem un 2,3 miljoni eiro - Civillikumā atzītiem mantiniekiem. Gan valsts, gan apdrošināšanas sabiedrības izmaksā pensijas, vadoties no saviem aprēķiniem, cik iespējams izmaksāt, lai uzkrājumu summa nosegtu vidējo pensionāriem atlikušo dzīves laiku. Tā kā statistiķi paredz sešdesmitgadīgajiem vēl 15 dzīves gadus, no 119 miljoniem eiro viņi drīkstētu skaidrā vai bezskaidrā, bet lietotājiem pieejamā veidā saņemt astoņus miljonus. Tāpat savas pensijas turpina saņemt iepriekšējos gados pensionētie, kuru uzkrājumi jau iepriekš atceļojuši no pensiju fondiem vai nu uz sociālo budžetu vai pie apdrošinātājiem.
Latvija iemaksā vairāk un atpakaļ saņem mazāk ar pamatojumu, ka kādreiz saņems atpakaļ vairāk, nekā kārtējā gada laikā iemaksās. Pirmkārt, būtu tikai godīgi turpmākajos gados nodzēst iemaksāto un saņemto summu deficītu, kas veidojies kopš uzkrājumu veidošanas sākuma 2001. gada 1. jūlijā. Otrkārt, tāds taču ir kapitālisma pamatpostulāts, ka naudai jāpelna nauda. Ja mēs jau vairāk nekā divdesmit gadus esam ieguldījuši, tad mums pienākas peļņa tieši tāpat kā valstīm, kurām Latvija pievienojās 2004. gada pavasarī. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES) pensiju otrā līmeņa uzkrājumu veidošana bija viena no obligātajām prasībām ES kandidātvalstīm. Jā, netika slēpts, ka sākotnēji nāksies iemaksāt vairāk nekā saņemt, bet vecās ES dalībvalstis bija uzskatāms piemērs, ka nākotnē būs iespējams vairāk saņemt nekā iemaksāt. Tāpēc Latvijas iedzīvotāju vairākums nobalsoja par valsts iestāšanos ES. Negribējās ticēt, ka ES uzspiestā pensiju otrā līmeņa sistēma ir tāda pati ieguldījumu piramīda, kādu krāšņākos piemērus Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados demonstrēja “Auseklītis” un banka “Baltija”.
Balsošanai par iestāšanos ES varēja būt arī tāds motīvs, ka ES uzspiestā pensiju sistēma tik tiešām ir finanšu piramīda, kuras tālākā paplašināšana pacels Latviju aizvien augstākos piramīdas stāvos. To iemītnieku ieņēmumiem pēc definīcijas jāpārsniedz turpmākie ieguldījumi. Formāli ES mūsu 2004. gada gaidas ir attaisnojusi, bet tikai formāli. 10 kandidātvalstu uzņemšanai 2004. gadā sekoja Bulgārijas un Rumānijas uzņemšana 2007. gadā un Horvātijas uzņemšana 2013. gadā. Turpmākajos 10 gados nekas tāds vairs nav noticis, lai gan solīts tiek. Eiropas Komisijas mājaslapā arī latviešu valodā varam izlasīt, ka “pašreizējās kandidātvalstis ir šādas: Albānija, Moldova, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Serbija, Turcija, Ukraina. Bosnija un Hercegovina, Gruzija un Kosova ir potenciālās kandidātvalstis.”
Ar īstenību šis frāzes nesakrīt nekādā veidā. Tad jau drīzāk varam sagaidīt, ka Turcijas iestāšanās ES tiks nomainīta ar ES teritorijas iekļaušanu Osmaņu impērijā, vai arī Ukrainai uzņemšana ES būs jānopelna ar Krievijas teritoriju pievienošanu vismaz līdz Maskavai.
Ir piepildījusies arī pamācība, ka neiešana uz priekšu nozīmē krišanu atpakaļ. ES nespēja paplašināt savu pensiju piramīdu ir sakūdījusi Igauniju no piramīdas izstāties. Proti, pārvērst pensiju otro līmeni no obligāta par brīvprātīgu, turklāt ar atpakaļejošu spēku. Igauņiem tika dotas tiesības izvākt no pensiju fondiem naudu, kas tur ieskaitīta laikā, kamēr tas bija jādara atbilstoši saistībām, kādas Igaunija bija uzņēmusies kā ES kandidātvalsts.
Palūkosimies uz plaisu starp iemaksām un atgūto naudu pēdējos deviņos gados, kopš šīs summas izsakāmas eiro bez pārrēķiniem no latiem un - galvenais - sākta uzkrājumu pārdalīšana starp valsti un apdrošinātājiem. Viņu guvums sākotnēji bija ļoti pieticīgs, bet jau kopš 2018. gada cilvēki ar savu naudu balsojuši par labu privātajiem naudas glabātājiem.
Gads Latvijas iemaksas pensiju II līmenī Pensiju I līmenim pievienotais kapitāls “Mūža pensiju” iegādei izlietotais kapitāls (milj. eiro)
Tabula parāda, cik mazu atspaidu dod 56,1 miljons eiro sociālajam budžetam, kurā šogad ieplānots apgrozīt 4,2 miljardus eiro. Iepriekš gan tika norādīts uz valsts ieguvumiem no mirušo pensiju krājēju kapitāla, ar ko pensiju otrais līmenis neatšķiras no pirmā līmeņa. Abus līmeņus stutē tie, kuri nomirst īsi pirms vai pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Apdrošinātājiem uzticētā nauda turpina cirkulēt pa tiem pašiem globālajiem kanāliem, pa kuriem tā cirkulēja pensiju fondu pārvaldībā.
Spilgtākais fragments tabulā ir Latvijas iemaksu lēciens 2022. gadā par 90 miljoniem eiro. Turklāt tik straujš pieaugums seko drīz pēc iemaksu samazinājuma 2020. gadā. Tobrīd Covid-19 dēļ valsts aizliedza daudziem cilvēkiem strādāt un kompensēja viņu algas ar pabalstiem, kas atbrīvoti no sociālajām iemaksām. Naudu pabalstu maksāšanai ES dalībvalstu vajadzībām nodrukāja Eiropas Centrālā banka. Naudas nonākšana apritē izraisīja inflāciju, kas 2022. gadā Latvijā pārsniedza 22%.
Covid-19 kalpoja par ieganstu naudas drukāšanai, kuras iemesls bija ES un tās aizbildņa lomu uzņēmušos ASV nespēja nodrošināt naudas pieplūdumu pensiju un citās finanšu piramīdās no tiem, kuri uzņemtos maksāt tagad ar mērķi atgūt maksājumus tuvākā vai tālākā nākotnē. Tāpēc naudas pieplūdumu no ārzemēm nākas imitēt ar naudas drukāšanu uz vietas.
ES nespēj iegūt jaunas dalībvalstis, kur iemaksas pensiju fondos noteiktas ar likumu. Tādas obligātās iemaksas ir finanšu spekulantiem ļoti ērts, bet ne kritiski svarīgs instruments. Ieguldījumi akcijās vai pensiju fondos iespējami arī no atsevišķiem cilvēkiem. Latvijas terminoloģijā to sauc par pensiju trešo līmeni. Covid-19 laikā uzplaiksnīja, bet lielu atsaucību neguva priekšlikumi naudas apriti balstīt uz globālo uzņēmumu, nevis uz valstu attiecībām.
Pensiju piramīdas paplašināšana nav iespējama, ja neviens neuzņemas tajā iesaistīties, jo netic, ka pēc tam atradīsies vēl nākamie, kas iesaistīsies piramīdā un pacels iepriekšējos uz tiem piramīdas stāviem, kuros ieņēmumi tiecas kļūt lielāki par ieguldījumiem.
Par simbolu neticībai var kalpot Afganistāna, kuras iedzīvotājiem divdesmit gadu garumā tika piedāvāts iesaistīties kapitālistiskajā saimniekošanā - pelnīt naudu par dabas resursu pārdošanu un ieguldīt šo naudu pensiju un akciju tirgos. Šādu piedāvājumu izteikšanai uz Afganistānu tika sūtīti karavīri arī no Latvijas. Inflācija Latvijā ir maksa par viņu nespēju pārliecināt turienes iedzīvotājus, ka afgāņi (valstspiederības, ne etniskā nozīmē) kādreiz varēs dzīvot tikpat labi kā mēs dzīvojam, ja viņi sāks krāt naudu atbilstoši mūsu pamācībām un piemēram.
