Dienu pirms Latvijas valsts svētkiem Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija pieņēma zināšanai socioloģiska pētījuma rezultātus, ka Daugavpilī latvieši “pēdējā laikā ļoti izjūt etnisko spriedzi. Viņiem jāuzmanās, ko kurās situācijās runāt un ko nerunāt. Viens no fokusgrupas dalībniekiem pat teica, ka viņš gatavs evakuēties uz Sēliju.”
Ar šādām ziņām Saeimā bija ieradušās domnīcas “Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un konkrēto pētījumu finansējušās Britu padomes pārstāvniecības Latvijā vadītāja Zane Matesoviča. “Es kā Rēzeknes iedzīvotāja varu pastāstīt, ka pēc kara sākšanas Ukrainā daļa latviešu, kuri strādā pašvaldības iestādēs, baidījās iet uz Ukrainas atbalsta mītiņiem, jo mūsu pilsētas pašvaldības vadība ir diezgan klaji nostājusies vienā karojošā pusē, un tie, kuri strādā bērnudārzos, skolās, baidās pazaudēt savas [darba] vietas,” nākamo šķautni šim pašam stāstam atklāja Saeimas deputāte un attiecīgās komisijas locekle Anna Rancāne. Komisijas sēde beidzās ar tās priekšsēdētāja Ingmāra Līdakas piedāvājumu kaut kad šoruden sarīkot komisijas izbraukuma sēdi kaut kur Latgalē.
Pieņemsim, ka valsts var paciesties līdz tam laikam, kad Saliedētības komisija aizbrauks un pamācīs Latgales iedzīvotājus turpmāk dzīvot draudzīgāk. Ticēsim, ka līdz rudenim visi latvieši no Rēzeknes un Daugavpils nebūs pārcēlušies ne uz Sēliju, ne uz Rīgu, ne vēl tālāk uz Kurzemi, Angliju vai Ameriku. Savukārt Latgalē palikušie nelatvieši nebūs pārformējuši Daugavpils un Rēzeknes pašvaldības par Daugavpils un Rēzeknes tautas republikām un nosūtījuši uz Maskavu delegācijas ar lūgumu uzņemt tās Krievijas Federācijas sastāvā.
Tagad atkal šķiet pienākusi reize, kad liktenis Latviju un latviešus pažēlojis, iepretīm citām reizēm, kad latviešiem bija iemesli brēkt pret debesīm par nepelnītiem sodiem un ciešanām. Latgalē dzīvojošo latviešu savlaicīga pārcelšanās tuvāk vai tālāk uz rietumiem būtu bijusi ļoti pamatota, ja Krievijai būtu izdevies sagrābt Ukrainu trijās dienās (trijās nedēļās, kaut vai trijos mēnešos). Un, ja pie tā paša nāktos dzirdēt, cik tad nu dziļas bažas un patiesu nosodījumu par Krievijas veiktajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem atkal pauž Amerikas un Anglijas, Francijas un Vācijas vadītāji.
Tagad šādi iespējamie pagriezienu punkti palikuši jau tālu aizmugurē. Rietumu valstis un to valdības šķiet ieguldījušas Ukrainā pietiekami daudz, lai tām nebūtu pieņemama šo naudā un arī savā prestižā izdarīto ieguldījumu zaudēšana. Karam Ukrainā jānoslēdzas ar vismaz tādu Rietumu uzvaru, kas izslēgtu Krievijas agresijas atsākšanos kaut cik pārskatāmā nākotnē. Šaubas ir tikai par to, vai Rietumi nedos Krievijai pieturas punktus, ar kuru palīdzību Krievijas diktators Putins vai viņa varas mantinieki arī varētu pasludināt iekšējam patēriņam lietojamu uzvaru šajā pašā karā.
Būtu par daudz prasīts, lai no Krievijas sakāves Ukrainā automātiski izrietētu Latvijas krievvalodīgo kopienas izzušana. Taču būtiskas izmaiņas attiecībās starp latviešu un krievu informatīvajās telpās dzīvojošo cilvēku kopienām jau notiek, un tālāk gadu desmitiem varēs virzīties pa Ukrainā notikušā kara seku radīto trajektoriju. Turklāt nav viennozīmīgas sakarības starp to, kas notiks Ukrainā, un kādi lēmumi rezumēs karu pasaules mērogā, un to, kā veidosies attiecības starp Latvijas iedzīvotāju kopienām valodu jeb informatīvo telpu dalījumā. Karš dod ieganstu attiecības mainīt, bet šīs izmaiņas var būt gan lielas, gan mikroskopiskas atkarībā no tā, cik daudz spēka šīm kopienām tagad īstenībā ir. Šo spēku sadursmes mērījums ir izvirzījies par “Providus” pētījuma galveno rezultātu starp vēl citiem mērījumiem. Tie kalpoja pētījuma finansēšanas pamatošanai, bet šobrīd atbīdāmi otrajā plānā.
Tagadējās sadursmes starp latviešu un krievi kopienu aktīvistiem I. Kažoka komisijas sēdē (attēlā) izteica ar šādiem vārdiem: “Jā runā par Daugavpili un, ja jautā latviešiem, tad tie pēdējā laikā ļoti izjūt etnisko spriedzi. Viņiem jāuzmanās, ko kurās situācijās runāt un ko nerunāt. Viens no fokusgrupas dalībniekiem pat teica, ka viņš gatavs evakuēties uz Sēliju. Jautājot par to pašu krieviski runājošiem, laiku pa laikam izpeldēja epizodes, ka viņi saskaras ar situācijām, kurās latvieši saka; “Ko jūs te darāt, te nav jūsu vieta.””
Pilnīgi cita aina pavērusies Latvijas otrā malā Liepājā, kam ar Daugavpili kopīgs tas, ka savulaik ar industrializāciju un Padomju Savienības kara bāzēm tika izveidota liela krievvalodīgo kopiena. Taču tagad Liepājā “kad jautā latviešiem, kas noticis ar starpetniskajām attiecībām pēdējā gada laikā, viņi saka, ka attiecības uzlabojušās. Proti, aizvien vairāk krieviski runājošo iedzīvotāju cenšas sarunāties latviski, sveicina latviski, daļai ir vainas vai atbildības izjūta. No latviešu skatpunkta lietas kļuvušas labākas. No Liepājas krievu skatpunkta ir epizodes, kurās viņi dzirdējuši par sevi sliktas lietas. Viņiem ir neomulīgi.”
Izskaidrojums šādām atšķirībām viegli atrodams Centrālās Statistikas pārvaldes datubāzē, kur uzrādīts daudzskaitlīgāko tautību īpatsvars procentos Latvijas lielākajās pilsētās 2022. gada sākumā:
Tā, lūk, vairākums ar savu klātesamību uzspiež mazākumam savu gribu - šajā gadījumā savu izpratni par karu apmēram tūkstoš kilometru Latvijas. Vairākumu un mazākumu proporcijas nav izsakāmas tikai ar aritmētikas palīdzību. Salīdzinot šis proporcijas tikai skaitliski, Liepāja un Rēzekne izskatās ļoti līdzīgas, taču sarunās ar cilvēkiem noskaidrojies, ka “diezgan homogēni” ir rezultāti Daugavpilī un Rēzeknē. Tā, lūk, krievvalodīgo solīdais vairākums Daugavpilī kā Latgales metropolē uzspiež savu gribu 90 km attālajai Rēzeknei.
Rodas jautājums, vai Krievijas agresija Ukrainā nepaver ceļu uz varas nomaiņu Rēzeknes pašvaldībā līdzīgi kā Rīgā, kur tāda varas maiņa taču jau notikusi. Atkal aritmētiski salīdzinot, latviešu skaits Rīgā un Rēzeknē ir praktiski identisks. Vairāki apstākļi tomēr ir palīdzējuši varu Rēzeknē noturēt uz Krieviju orientētiem spēkiem. Pirmkārt, jau minētais Daugavpils iespaids uz Rēzekni par spīti tās lokālpatriotismam. Otrkārt, Rēzeknē ir lielāks krievu īpatsvars, kuri drīkst ar savu balsošanu Latvijā atsaukties uz krievu varenību Krievijas veidolā. Rīgā krievu vietā 7,4% ieceļotāju ir no eksotiskām vietām, kuriem nav tiesību pašvaldību vēlēšanās. Treškārt, Rīgā latviešu ir vairāk uz Pierīgas rēķina, jo Rīgā un Pierīgā kopā etniskā proporcija ir 57,0% pret 28,8% par labu latviešiem. Daudzi Pierīgā dzīvojošie darba u.c. vajadzību dēļ apgrozās Rīgā un izveido masu, pret kuru krievi uzstāties neriskē. Šādu ietekmju mijiedarbība atšķir Bolderāju Rīgā no Daugavpils par spīti tam, ka abās administratīvajās teritorijās dzīvo vairāk krievu nekā latviešu. Pārskatu par etniskās spriedzes atšķirībām pētītajās teritoriālajās vienībās “Providus” deputātiem parādīja ar šādu attēlu:
Spēku samērošana tikai sadzīviskā līmenī ir likumīgs Saliedētības komisijas interešu objekts. Ja latviešu un krievu kopienas būtu deleģējušas savu interešu aizstāvēšanu organizācijām, to darbību nāktos uzmanīt Saeimas Nacionālās drošības komisijai un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai (varbūt tās kaut ko tādu dara savās slēgtajās sēdēs) un darba pietiktu arī Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai.
Saliedētības komisija vismaz I. Līdakas personā demonstrēja tādu attieksmi pret informāciju par saliedētības samazināšanos, kādu varētu dēvēt par pārspīlēti nominālu jeb birokrātisku. Tātad, ja komisijas nosaukumā ir ietverts saliedētības vārds, tad saliedētībai sabiedrībā vajag tikai un vienīgi pieaugt. Viņš nolika pats sevi par paraugu, sekošana kuram saliedētību veicināšot: “Es izvēlos paklusēt, ja redzu, ka tas, ko es domāju, apkārtējiem nav tīkams, saprotams, pieņemams. Krievi ir arī tie, kuri pilnībā Ukrainu atbalsta un Krievijas agresiju nosoda, bet arī viņiem tiek samazināta vēlme būt latviešu sabiedrībā, vēlme būt latviešu pasākumos, jo viņam ir bail, ka dzirdēs to, kas viņiem nav psiholoģiski tīkams. Ja nebūtu bijis šī kara, satuvināšanās un saplūšana noritētu krietni vien sekmīgāk nekā tagad, kas ir bailes dzirdēt to, ko negribas dzirdēt.”
Šādos apgalvojumos divas aplamības. Pirmkārt, tās taču ir pasaulē nodrāztas frāzes, ka savulaik Hitlers Vācijā un tagad Putins Krievijā varēja sagrābt varu tāpēc, ka sabiedrība vairākums izvēlējās “paklusēt, ja redzu, ka tas, ko es domāju, apkārtējiem nav tīkams, saprotams, pieņemams”. Otrkārt, 32 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bez kara Ukrainā nebūt neveicināja nekādu “satuvināšanos un saplūšanu”. Šie gadi iekonservēja Latvijā divas kopienas ar jautājuma zīmi, cik ilgi šāda konstrukcija spēs pastāvēt pati par sevi un vai nesagāzīsies pie pirmā kaut cik nopietnā pārbaudījuma. Tagad šāds pārbaudījums Latvijai iedots homeopātiskā devā kā iespēja izveidot ilgtspējīgākus veidus attiecībām starp Latvijā nonākušiem cilvēkiem ar dažādu etnisko izcelsmi.
