Finanšu ministrija atzīst valsts nespēju pieņemt ES piešķirto naudu

© Neatkarīgā

Ja Finanšu ministrija ziņojumā valdībai nosauc Eiropas Savienība palīdzības fondu naudas izmantošanu par “kritiski nepietiekamu", tad normālā valodā tā jāsauc par katastrofālu.

Turpinot tagadējā stilā, Latvija varētu neiegūt pāris miljardus eiro naudas izteiksmē. Reālos zaudējumus var novērtēt kā daudz lielākus un arī kā daudz mazākus.

Jo lielāka nauda, jo lielāks ļaunums

Skatoties pēc būtības, naudas iegūšanas un iztērēšanas jēga jeb atdeve caurmērā balansē uz plusu un mīnusu robežas. Kopš 2004. gada iespējams sameklēt daudzus veiksmīgus piemērus, kad kaut kas vērtīgs un skaists uzcelts vai vēl kā savādāk nācis cilvēkiem par labu un tagad dod arī materiālu atdevi, bet tikpat daudzos gadījumos būtu bijis labāk bez ES naudas. Piemēram, pirms kāda laika tika paskandalēts par “kompetenču izglītību”, kuras sacerētāji ne vien izšķērdēja vairākus desmitus miljonus eiro, bet arī sacerēja muļķīgus skolas mācību noteikumus, kuru ievērošanu nākas tēlot, lai nepaceltos jautājums par ES naudas atdošanu ES. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc tagad streiko skolotāji. Jā, skolotāji ir nabagi attiecībā pret to, kādas algas sev noteikuši politiķi un ierēdņi, bet skolotāji ir ne tik nabagi attiecībā pret tiem iedzīvotājiem, kuri nav ieguvuši priviliģētas vietas valsts naudas tērēšanā. Skolotāju sašutums vairāk ir par viņu ministrijas un citu valsts iestāžu stulbumu, kas tiek bagātīgi atalgots ar ES naudu. Triviālākos gadījumos par ES naudu tiek celtas vai siltinātas ēkas, kuras neviens neizmantos u.tml.

Skatoties uz naudas apriti, neienākošie miljardi būtu arī tūlīt pat no valsts neizgājušais miljards par būvmateriāliem vai par ES naudas āderes apguvušo cilvēku izklaidēm ārzemēs. Tāpēc naudas aprites samazinājuma efektu var vērtēt ar samazinājuma koeficientu. Taču tikpat labi tam var pielikt palielinājuma koeficientu, jo no ES fondiem ienāk nauda, kas pagūst vairākas reizes figurēt budžeta ienākumos un izdevumos, pirms tā pazūd Latvijas maksājumu bilances “melnajā caurumā". Tiklīdz naudas aprite pārtrūks, valstij radīsies grūtības finansēt jebkurus kārtējos izdevumus. Tas ir iemesls, kāpēc Finanšu ministrija ielaidusies uz trauksmes celšanu, kas visvairāk kompromitē pašu Finanšu ministriju un valdošo partiju “Jaunā Vienotība", kurai jau piecus gadus pieder ne vien finanšu ministra, bet arī premjera amati.

Apgūta tikai puse no plānotās naudas

Skatoties tehniski, tracis ir par to, ka kopā no abu pašlaik aktuālo ES plānošanas periodu - 2014.-2020.gada un 2021.-2027.gada - periodu un piedevām vēl Atveseļošanas (AF) fonda pasākumu veikšanai valsts budžeta izdevumu izpilde 2022. gadā bijusi tikai 52,6% no budžeta likumā plānotajiem 618 miljoniem eiro. Pirmajā brīdī tas šķiet maz laikā, kad neviens sevi cienošs ierēdnis pirkstu nepakustinās, ja ar šo pirkstu viņš var pagrozīt mazāk par 10 miljoniem eiro. Bet taisnība, protams, Finanšu ministrijai, “ka tas signalizē par iespējamiem būtiskiem riskiem investīciju plāna izpildē kopumā un rada būtisku negatīvu ietekmi uz valsts budžetu, jo valsts budžeta izdevumos ikgadēji rezervētā finansējuma neizpildes negatīvi ietekmē aprēķinus par ikgadējā budžeta plānošanā pieejamo fiskālo telpu”.

Ļaunuma sakne izrādās Covid-19 atstāto sāpju remdēšanai izdomātais AF, no kura izdevies iztērēt tikai 11,3 miljonus eiro no sākotnēji plānotajiem 254,6 miljoniem eiro. Valsts iestādes neesot spējušas pašas ar sevi saskaņot naudas tērēšanas dokumentus, jo pasākums jauns un kopš 2004. gada slīpētie palīdzības fondu izsmelšanas šabloni ne vienmēr noderējuši. Kaut ko jaunu apgūt ierēdņiem ir neiespējamā misija.

“Iespēju robežās” ierēdņiem liks domāt

Katram ierēdnim un katrai iestādei ir stāsts, ka šis cilvēks vai iestāde ir spējīgi uz visu, bet visi citi nav spējīgi ne uz ko. Tādas taisnošanās režīmā Finanšu ministrija apliecina, ka jau kopš 2019. gada (Krišjāņa Kariņa iepriekšējā valdība ar finanšu ministru Jāni Reiru uzsāka darbu tā gada 23. janvārī) esot analizējusi iespējamo investīciju pārrāvumu starp plānošanas periodiem un atbilstoši plānojusi naudas plūsmas, par ko ziņojusi valdībai 2020. gadā un atgādinājusi 2021. gadā. Tomēr sākusi veidoties un vairāku simtu miljonu apmērā izveidojusies atstarpe starp naudas tērēšanas plānu un faktu. Šī atstarpe būtu jāaizpilda šogad, kad beidzas 2014.-2020. gada perioda naudas apguve pat pēc ļoti saudzīgā ES ierēdniecības kalendāra, kurā 2020. gads saplūst ar 2024. gadu. Taču arī tagad ministrijas un citas iestādes informējušas Finanšu ministriju, ka šogad gatavas apgūt tikai pusi no plānotās naudas un vajadzīgās summas spēšot apgūt tikai līdz 2025. gadam. Ja tā tiešām notiks, tad nauda tiks pazaudēta. Birokrātu valodā runājot, “tādējādi pastāv reāls risks Eiropas Komisijai pieprasāmo maksājumu minimālā mērķa kumulatīvi 2025. gadā izpildei".

Kā galvenās vaininieces kopējo plāna rādītāju nesasniegšanā Finanšu ministrija uzskaita Satiksmes ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju un Veselības ministriju. Priekšzīmi naudas tērēšanas apjomā rādot Ekonomikas ministrija.

Visa tā rezultātā Finanšu ministrija aicina jau savlaicīgi sākt diskusijas par izvēlēto ieviešanas shēmu, īstenošanas nosacījumiem, darbību secību un “iespēju robežās” pat “pārdomāt, izdiskutēt regulējuma projektus, virzot tos saskaņošanai augstā kvalitātē”.

Izpēte

Latvijai beidzot ir sava strauji augoša militārās rūpniecības nozare, kas izpaužas bruņumašīnu būvē Valmierā, dronu izstrādē Mārupē un citur, dažādu komponenšu ražošanā Saldū un Jelgavā utt., taču pēc šomēnes notikušās konferences radās aizdomas, ka mūsu amatpersonas par to neko negrib zināt.