Labklājības ministrija pagājušajā gadā pārbaudījusi 14 sociālās aprūpes centrus – tā ir tikai neliela daļa no visiem Latvijas pansionātiem. Lielākoties vērtēts nevalstisko organizāciju un privāti veidoto sociālās aprūpes iestāžu darbs. Visvairāk problēmu konstatēts saistībā ar atbilstošu aprūpi un rehabilitāciju, par ko arī izteikti ieteikumi.
Uzklausot tiesībsarga ziņojumu par kampaņas “Dzīve pansionātā - kāda tā ir” rezultātiem, Saeimas deputāti nonāca pie diviem acīmredzami pretrunīgiem secinājumiem jeb informācijas. Politiķi sprieda, ka pansionāti tiek pārāk daudz kontrolēti un “ne vienmēr cilvēki, kuri tajos dzīvo, stāsta patiesību par ikdienas dzīvi pansionātā”, taču no otras puses - neviens neapgāza tiesībsarga uzzināto kampaņas laikā, ka, piemēram, uz vienu aprūpētāju ir tuvu pie 40 pansionāta klientiem, kuri vienlaikus ir jānomazgā, jāsaģērbj un jāpaēdina, nemaz nerunājot par izvešanu svaigā gaisā.
Par tiesībsarga kampaņas rezultātiem ieinteresējušies arī politiķi, vaicājot, kāpēc birojs nemin labos piemērus, jo noteikti ir arī ļoti labi aprūpes centri. Par to nav šaubu, taču neviens nenoliegs, ka sociālajā aprūpē ir virkne problēmu, ko daudzi, tostarp arī “labo piemēru lūkotāji”, atzīst un uzskaita. Tiesībsarga biroja speciālisti norādīja, ka kampaņai sekos arī reālas pārbaudes sociālās aprūpes centros (jāatzīst, ka arī pirms šīs kampaņas tiesībsarga biroja eksperti ne vienu reizi vien ir viesojušies pansionātos - gan valsts, gan pašvaldību) kopā ar Labklājības ministriju un Veselības inspekciju. “Neatkarīgā” jau rakstīja, ka tiesībsargam cilvēki atklājuši dažādu informāciju par dzīvi pansionātā un šo cilvēku vidū ir arī paši pansionātu darbinieki. Visvairāk sūdzību saņemts par higiēnas un sadzīves apstākļiem, konkrēti, piemēram, par aprūpi - autiņbiksīšu maiņu gulošiem klientiem (vienā no aprūpes centriem tās tiek mainītas nevis pēc vajadzības, bet divas reizes dienā vai retāk, jo trūkst darbinieku, kas to var izdarīt). “Viens aprūpētājs uz 36 cilvēkiem, un viņam ir jāpaspēj īsā laikā saģērbt gulošos pacientus, nomainīt pamperus, paēdināt,” stāsta Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas Prevencijas daļas vadītāja Liene Namniece-Bērziņa. “Ja persona ir aktīva, pati spēj pārvietoties, viss lielā mērā ir kārtībā, bet gulošiem, mazkustīgiem cilvēkiem, īpaši, kuriem ir demence, sociālās aprūpes centros ir risks cilvēktiesību pārkāpumiem.” Ziņojumos parādās arī tāda informācija, ka cilvēki netiek izvesti pastaigā, ka trīs mēnešu laikā klienti ir vienu reizi mazgāti. Par citiem gadījumiem “Neatkarīgā” rakstīja iepriekšējā publikācijā.
Tiesībsargs ir uzsācis vizītes pansionātos un veic arī slimnīcu un pansionātu aptauju, cik ir aktuāla problēma ar veselības aprūpes nodrošināšanu, jo tā izgaismojās kā otra svarīgākā problēma. “Vai no pansionātiem cilvēki tiek aizvesti uz slimnīcu, ar kādām problēmām, vai savlaicīgi, kā arī aptaujājam pansionātus - kādā stāvoklī klienti atgriežas no slimnīcas,” sacīja Liene Namniece-Bērziņa.
Labklājības ministrijas speciāliste Ilze Skrodele-Dubrovska pastāstīja, ka Labklājības ministrija regulāri pārbauda pansionātus un pārbaudes ir gan plānotas, gan neplānotas. “Mums ir tiesības administratīvi sodīt, ja tiek atklāts pārkāpums, bet pēdējos gados mēs koncentrējamies uz atbalstu un konsultācijām. To aktualizēja pandēmija, un līdz ar to mums ir regulāras tikšanās un pārrunas,” saka speciāliste.
Pagājušajā gadā Labklājības ministrija veica 14 sociālās aprūpes centru pārbaudes, no tiem trīs pārbaudes bija valsts sociālās aprūpes centros, divas - pašvaldību pansionātos, bet visvairāk - deviņas - nevalstisko organizāciju vai privātajos pansionātos. Kopumā Latvijā ir 218 ilgstošas sociālās aprūpes iestādes - 13 procenti no tām ir valsts, 33 procenti pašvaldību, 54 - nevalstisko organizāciju dibinātas un privātās iestādes. Arī 2021. gadā bija tikpat pārbaužu, savukārt 2020. gadā “inspekciju” bija daudz vairāk - 30, un visvairāk tika apmeklēti pašvaldību pansionāti.
Labklājības ministrijas informācija liecina, ka visvairāk ieteikumu (lasi - arī konstatēts problēmu) sniegts par aprūpes un rehabilitācijas jautājumiem, privātās dzīves neaizskaramību, kā arī iekšējās vides un telpu pielāgotību un pieejamību. Vismazāk ieteikumu ir par darbinieku izglītību un kvalifikāciju un salīdzinoši maz - par ēdināšanu. Tas zināmā mērā arī sakrīt ar tiesībsarga atklāto, proti, visvairāk sūdzas un visvairāk problēmu konstatēts par aprūpes jautājumiem.
Tiesa, sociālās aprūpes centru pārstāvji uzskata, ka pārbaudes ir pārspīlētas, jo aprūpes centrus nekontrolē jau tikai viena ministrija, bet virkne citu iestāžu. Arī Latvijas Pašvaldību savienības speciāliste Ineta Rudzīte atzina, ka labprāt dzirdētu konkrētākas ziņas, konkrētas problēmas. Vienlaikus viņa atzina, ka pašlaik ir aktuālas tās pašas problēmas, kuras pašvaldības norādīja jau 2021. gadā, piemēram, veselības aprūpe - lai tā būtu pieejama sociālās aprūpes centros. Tāpat personāla trūkums un zemais atalgojums.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Inga Bērziņa arī vēlētos uzzināt konkrētu informāciju, lai “viss neizskan tikai slikti, jo tad pansionātiem var zust vēlme aprūpēt cilvēkus”. Arī Saeimas deputāte, ģimenes ārste Līga Kozlovska sprieda, ka “pansionātus pārāk daudz kontrolē.”
“Nevar būt pātagas princips, jo tas nav tas rīks, ar ko var noturēt darbiniekus, kuriem jāstrādā bailēs, vai neatnāks kāda pārbaude. Jo šie klienti ir ar psihiskās veselības problēmām un īstenībā viņi sūdzas, viņi sūdzas ministrijai, tiesībsargam un ne vienmēr pamatoti,” sacīja Saeimas deputāte. Te gan vietā būtu atgādināt, ka sociālās aprūpes centru klienti visbiežāk ir tieši atkarīgi no viņiem nodrošinātās aprūpes, jo vecuma, veselības problēmu, invaliditātes dēļ viņi dzīvo ilgstošās aprūpes centros un sabiedrībai vajadzētu būt pārliecībai, ka cilvēkiem tiek nodrošināta cilvēkcieņai atbilstoša aprūpe, kuras nesniegšanai ne atalgojums, ne pārbaudes nevar būt kā arguments.
