Premjerministra Krišjāņa Kariņa sacītais par izdienas pensiju sistēmu vienā no pēdējām valdības sēdēm ir kaut kas līdzīgs “deja vu”, tiesa, te ir viena atšķirība – mums nešķiet, ka runa par izdienas pensiju ilgtspēju būtu nosapņota un nekad nebūtu bijusi.
Aicinājumi reformēt izdienas pensiju sistēmu izskan regulāri un uzstājīgi, taču tos arvien pavada idejiski pilnīgi pretēji piedāvājumi, proti, paplašināt izdienas pensiju saņēmēju loku. Par ko tas liecina?
Premjerministrs par izdienas pensijām un to ilgtspējību ieminējās pēc finanšu ministra Alvila Ašeradena izteiktā komentāra. “Mums ir virkne pārsteigumu sociālajā jomā,” teica finanšu ministrs. “Mēs redzam, ka izdevumi izdienas pensijām tuvākajā nākotnē dubultojas, un es aicinu šo jautājumu pārskatīt.”
Ieklausoties šajos vārdos, K. Kariņš secināja, ka izdienas pensijām izlietotā nauda un izdevumu pieaugums ir tā nauda, kas “nevar iet izglītībā, veselībā, aizsardzībā”. Pēc premjera domām, izdienas pensiju sistēma ir neilgtspējīga un būtu jāmaina. “Tās ir neizbēgamas lietas. Ja [“parastie” pensionāri] 65 gados iet pensijā, tad neviena valsts nevar atļauties maksāt cilvēkiem, lai nestrādātu darbaspējīgā vecumā,” teica K. Kariņš. “Mūsu bērni nekādi nespēs mūs uzturēt, kad mēs aiziesim pensijā.” Vēlāk premjers skaidroja, ka noteikti ir strādājošo grupas, kurām izdienas pensijas ir jāsaglabā, piemēram, ugunsdzēsējiem, policistiem, taču nevarot tādas būt “grāmatvežiem”.
Premjeram iniciētai sarunai par izdienas pensijām var piekrist, un tā ir daudzkārt aktuālāka un, iespējams, arī sabiedrībai saprotamāka nekā pensionēšanās vecuma palielināšana, par ko premjers arī izteicās, tomēr šī nav pirmā reize, kad politiķi un ne tikai uzsāk šo sarunu. Diemžēl tā nekad nav beigusies ar rezultātiem. No premjera būtu sagaidāma konkrēta rīcība, uzdevums atbildīgajām iestādēm - vai vispirms vēlme noskaidrot, kas premjera vadīšanas laikā ir darīts izdienas pensiju sakārtošanas jomā.
Izdienas pensiju sistēmu “aiz ūsām” sāka raustīt politiķe Ilze Viņķele, kas pirms nu jau daudziem gadiem ieņēma arī labklājības ministra amatu. Viņas vadībā tapa arī ziņojums, par kuru pastrīdējās, bet tā arī nekādi reāli darbi nenotika. Vairākas reizes ministriju un valdības uzmanību izdienas pensiju sistēmai pievērsusi Valsts kontrole, norādot uz faktu, ka Latvijā nav skaidras stratēģijas, kāda izdienas pensiju sistēma valstij ir nepieciešama. Izdienas pensija nav atkarīga no dzīves laikā maksātām sociālajām iemaksām, tāpēc ir jautājums, vai tā ir taisnīga pret visiem pensionāriem. “Izdienas pensiju saņēmēji var doties pensijā salīdzinoši labākos apstākļos un saņemt salīdzinoši labāku pensiju,” pirms diviem gadiem atzina Valsts kontroles padomes locekle Inga Vārava. Vidēji izdienas pensija ir 1,5 reizes augstāka nekā valsts vecuma pensija (domāts tai pašai personai, ja tā saņemtu izdienas vai vecuma pensiju). Vislielākās atšķirības ir diplomātiem - pat divas reizes, tienešiem, prokuroriem.
Valsts kontrole aprēķināja, ka turpmākajos gados izdienas pensiju izmaksai būs nepieciešami vismaz 4,5 miljardi eiro kopumā. Arī Labklājības ministrija kā sociālās politikas veidotāji uzskata, ka nākotnē izdienas pensijas ir un būs būtisks papildu slogs budžetam (izdienas pensijas maksā gan no sociālās apdrošināšanas budžeta, gan no pamatbudžeta), jo jāņem vērā sabiedrības novecošanās - mazāk strādājošo, bet vairāk pensionāru. Šādos apstākļos būs tā, ka vienai daļai iedzīvotāju būs jāstrādā līdz 65 gadiem vai vēl ilgāk, bet citi ies pensijā desmit gadus agrāk. Valsts kontrole arī secināja, ka pieņēmums, ka izdienas pensija ir nepieciešama tāpēc, ka cilvēks vairs nevarēs turpināt darbu smagu dienesta apstākļu dēļ iepriekšējā darbā, piepildās tikai dažos gadījumos, jo, pēc Valsts kontroles datiem, septiņi no desmit izdienas pensionāriem turpina darbu un nereti arī līdzīgā profesijā. Citas Eiropas valstis veic reformas, lai atteiktos no izdienas pensijām vai mainītu šo sistēmu, piemēram, nosakot saīsinātu darba dienu, piedāvātu pārprofilēšanos, ja nav iespējams strādāt konkrētajā darba vietā, un citas reformas.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns norāda, ka izdienas pensiju saņēmēju loks jau ir samazināts, bet daudziem, kam to vajadzētu, tās tomēr nav. “Šī netaisnība ir jānovērš, pirmkārt, novērtējot pareizi cilvēku darbu ar cienīgu darba samaksu un sociālajām garantijām,” saka arodbiedrības vadītājs.
Līdz šim neviena diskusija par izdienas pensiju sistēmu nav rezultējusies. Nevienā līmenī. Gatavību runāt par izdienas pensijām paudušas visas nozares, taču darba grupās vienmēr nonākts pie tā, ka katra šī nozare sāk pamatot, cik ļoti specifiska tā ir un ka izdienas pensijas noteikti nākotnē ir jāsaglabā.
Labklājības ministrija vairākkārt aktualizējusi izdienas pensiju jautājumu, vismaz divas reizes sagatavojot konceptuālu ziņojumu valdībai. Vienotu redzējumu panākt nav izdevies, jo ir ļoti daudz iesaistīto pušu un katrai ir savas intereses. “Neatkarīgās” rīcībā esošā informācija liecina, ka vēl pavisam nesen izdienas pensiju jautājums atkal tika aktualizēts. To apliecināja Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Dace Trušinska. Ministru kabinets 2021. gada augustā izskatīja informatīvo ziņojumu par valsts budžeta izdevumu pārskatīšanas rezultātiem (proti, virkni dokumentu saistībā ar budžetu), kā ietvaros Pārresoru koordinācijas centram tika uzdots līdz 2022. gada 31. decembrim sagatavot priekšlikumus jauna izdienas pensiju modeļa izstrādei. Tas bija jādara vairākām ministrijām kopā.
Pašlaik centrs ir likvidēts un tā funkcijas pārņēmis Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas departaments. Jau 2021. gadā izveidoja kārtējo darba grupu, kas turpina izstrādāt jaunu izdienas pensiju modeli. Pagaidām “Neatkarīgajai” nav izdevies noskaidrot, kāpēc noteiktajā laikā darba grupa priekšlikumus nav iesniegusi.
