Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vakardienas sēdē apspriestā komercbanku izvairīšanās izsniegt kredītus deva pārskatu par valsts nespēju un arī nevēlēšanos šādu situāciju mainīt.
Runāt par izmaiņām drīkstēja opozīcijas partijas “Latvija pirmajā vietā” vadonis Ainārs Šlesers tieši tāpēc, ka viņš ir opozīcijā, no kuras iespējams tikai runāt, nevis lemt. Viņš nosauca par draudu Latvijas valsts drošībai situāciju, kad divas zviedru bankas kontrolē vairāk nekā 50% banku tirgus. Tādā gadījumā šis bankas diktē noteikumus, kuriem visas citas bankas spiestas piemēroties, nevis konkurēt. Šie noteikumi pakārtoti zviedru pensiju fondu prasībām pelnīt bez riska.
Pirmajā acu zviedru noteikumi ir ļoti komfortabli visām bankām - tie izslēdz risku kreditēšanā un paredz banku dzīvošanu uz banku pakalpojumu tarifu rēķina. Tālāk gan atklājas, ka ļoti nevienlīdzīgais banku klientu skaita sadalījums mazajām bankām nozīmē ierobežotus ienākumus, jo tām taču trūkst klientu, no kuriem izsūkt naudu ar tarifiem. Tādā gadījumā lielās bankas savāc daudz lielāku naudas masu, un agrāk vai vēlāk nospiedīs mazās bankas, kā to tagad rāda piemērs ar “Baltic International Bank” likvidāciju. Ja tiek izslēgta cīņa gan par kredītņēmējiem, gan par noguldījumiem un noguldītājiem, tad nekādas pārgrozības klientu skaita sadalījumā nav iespējamas. Lielās bankas ir gatavas neierobežoti ilgi iekonservēt un ekspluatēt šo situāciju, pat ja tā nav radusies tikai pēc šo banku gribas.
Latvijas Bankas publicētā statistika apliecina A. Šlesera vārdus par zviedru banku dominanci Latvijā. Izmantojot par kritēriju banku aktīvu lielumu, banku saraksta priekšgalā ir “Swedbank” ar 8,2 miljardiem un “SEB banka” ar 5,4 miljardiem eiro. Kopā 13,6 miljardiem eiro zviedru bankās visas pārējās bankas var likt pretī tikai 8,3 miljardus: 5,1 miljardu par amerikāņu īpašumu pieteiktajā “Citadelē”, 1,4 miljardus vietējās izcelsmes “Rietumu bankā” un 1,8 miljardus kopā vēl piecās bankās, vairs neskaitot “Baltic International Bank". Īstenība gan ir raibāka, jo aiz “Citadeles” seko citiem amerikāņiem pierakstītā “Luminor” ārzemju bankas filiāles statusā. Finanšu nozares asociācijas statistika uzrāda šai bankai 3,7 miljardus eiro ne pagājušā, bet aizpagājušā gada beigās. Pat ja “Luminor” uz pagājuša gada inflācijas rēķina irv tikusi pie četriem miljardiem eiro, ar tiem nepietiek zviedru gāšanai no Latvijas naudas valdnieku troņa.
A. Šlesera priekšlikums ir izvirzīt zviedriem ultimātu: vai nu viņi gada laikā kreditēšanu dubulto, vai valsts nosaka, ka nevienas ārvalsts kapitāls nedrīkst aizņemt vairāk par 20% Latvijas banku pakalpojumu tirgū. “Lai zviedri domā, kādus uzņēmumus tad atvilkt no Zviedrijas uz Latviju, kur viņi varētu šos uzņēmumus kreditēt,” viņš turpināja savu priekšlikumu. Ja tas tiktu pieņemts, tad “Swedbank” nāktos izsniegt kredītos vēl 5,6 miljardus, bet SEB bankai - 3,9 miljardus eiro.
Kaut kas līdzīgs kopš 2017. gada notiek Latvijas dabasgāzes tirgū, kur tiek drupināta savulaik visu gāzes apgādi un sadali monopolizējusī “Latvijas Gāze". Patlaban tā spiesta meklēt pircēju savam meitas uzņēmumam “Gaso”. Tomēr atšķirīgā šajos gadījumos vairāk nekā kopīgā. Gāzes monopola likvidācijai jau bija izdotas Eiropas Savienības direktīvas, kādu banku gadījumā nav.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks apgalvoja, ka tik tiešām esot notikušas sarunas ar Latvijā ielaisto zviedru banku īpašniekiem, kuri uzklausījuši un solījušies par Latvijas vajadzībām padomāt. Taču Latvija nevar neko ieprasīt un Latvijai nāksies iztikt ar to, ko zviedri dos. Kaut ko taču viņi turpinās kreditēt un depozītprocentu likmes paaugstina, kā to rādīja Latvijas Bankas sagatavotā prezentācija. Jā, diemžēl depozītlikmes tiek celtas desmitiem reižu lēnāk nekā kredītprocentu likmes (attēlā), bet zviedri savu labo gribu izrādījuši ir un ar to pietiek.
Finanšu ministrija centās pārlikt atbildību par noguldījumu neienesīgumu uz banku klientiem, kuriem trūkstot finanšu pratības izvietot brīvo naudu ienesīgākos finanšu instrumentos. Jautājums, kāpēc bankas neatrod šādus instrumentus, ar kuriem nopelnīt tik daudz naudas, lai varētu daļu no peļņas atdot noguldījumu īpašniekiem, kā to bankas simtiem gadus darījušas. Bet tagad vairs nē, tagad bankas žēlojas, ka nevar depozītprocentus celt virs nulles, bet patiesībā grib tos turēt zem nulles, atskaitot no šiem depozītiem kontu apkalpošanas tarifus. Ja bankas nespēj atrast kreditēšanas cienīgus objektus vai projektus, tad kā tos var atrast cilvēki, kuri savus naudas pārpalikumus savākuši ar pavisam savādākām prasmēm nekā ieguldīšana?
Nepārliecināja atrunāšanās, ka par cilvēku finanšu pratības trūkumu liecinot 90% naudas turēšana norēķinu kontos, nevis termiņdepozītos uz augstākām likmēm. Varbūt tā tieši ir finanšu pratība, spējot salīdzināt depozītprocentu ienesīgumu ar termiņdepozītu atvēršanas izdevumiem atbilstoši banku tarifiem un laikam, kas jāvelta depozīta izveidošanai. Vairākums no banku klientiem nevar noguldīt tik daudz, lai procentos pie tagadējām likmēm saņemtu virs pāris eiro gadā, bet lielākas summas apgrozošām fiziskām un juridiskām personām jābūt priecīgām par to vien, ka tām vispār bankas atvērušas kontus pēc visu “Anti Money Laundering”, tātad naudas likumīgas izcelsmes pierādīšanas prasību izpildes.
Finanšu nozares asociācijas pārstāvis Jānis Brazovskis atrunājās, ka viņš nedrīkst apspriest tik jutīgas tēmas kā procentu likmju un tarifu noteikšana, kas esot katras bankas ziņā. Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja Linda Matisone (“Apvienotais saraksts”) uz to atsaucās ar solījumu uzaicināt uz kādu no nākamajām komisijas sēdēm gan lielo, gan pārējo banku pārstāvjus cerībā, ka tie atļausies skaidrāk pateikt, kas bankām traucē kreditēt. A. Šlesers vēlējās sarunu turpināt tad, kad Latvijas Banka būs pārstrādājusi atskaiti par komercbanku darbošanos priekšlikumos, kā šo darbošanos var izmainīt.
Diemžēl bezgalīgo stāstu par komercbankām turpināt nāksies, jo tā turpinājums Saeimas Tautsaimniecības komisijā neko jaunu neatklāja. Kā teica Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, viņš nav saņēmis atbildi, vai bankas uzņemsies lielākus kredītriskus un ko tās prasa par šādu rīcību. Viņa mērķis ir noskaidrot, vai uzņēmumiem vispār rēķināties ar komercbankām kā aizdevējām. Ja nē, tad jārunā ar valsti, lai tā atdod pašreizējam uzņēmēju balstītājam “Altum” bankas nosaukumu un piešķir naudu lielākam aizdošanas vērienam.
