Šodiena, 4. aprīlis Latvijas vēsturē izceļas ar to, ka šajā dienā 1995. gadā Lietuvas Ārlietu ministrija Latvijas vēstniecībai Lietuvā iesniedza protestu pret Latvijas sarunām ar amerikāņiem un zviedriem par naftas iegulu izpēti Baltijas jūrā, par kuras piekrastes dalīšanu Latvija un Lietuva nebija vienojušas. Un nav vienojušas līdz šai baltai dienai.
Naftas vilinājums tomēr bija tik liels, ka Latvija nekādus iebildumus vērā neņēma un sarunas ar jūras dibena urbējiem turpināja. Kad sarunas bija novedušas līdz praktiski gatavam līgumam, Lietuva adresēja Latvijai vēl nopietnākus vārdus.
“Latvijas Vēstnesis” 1996. gada 25. oktobrī publicēja no Lietuvas saņemto Seima sūdzību Saeimai “par Latvijas Republikas valdības radītajiem sarežģījumiem abu valstu savstarpējās attiecībās” (attēlā). Taču šis vēstījums nobāzts toreiz uz papīra drukātā izdevuma 6. lpp. - tālu aiz 1. lpp. ziņas, ka Saeima “neraugoties uz trešdien Lietuvas Republikas Seima sēdē pieņemto brīdinošo paziņojumu, vakar tomēr lielā vienprātībā pieņēma likumu, ar ko ir ratificēts licences līgums starp Latvijas Republiku un “Amoco Latvia Petroleum Company”, ASV dibinātu sabiedrību, un “Oljeprospektering AB”, Zviedrijā dibinātu sabiedrību.”
Diemžēl līguma ratifikācija izrādījās Latvijas tiesību maksimums. Tālāk notika tas, ka nenotika nekas. Proti, piepildījās 1996. gada Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Induļa Bērziņa vārdi, ka “līguma 24. pants paredz, ka naftas iegulu izpētes darbi, nemaz nerunājot par ieguvi, nesāksies, pirms būs noslēgta vienošanās par Latvijas un Lietuvas jūras robežu”. Vienošanās netika un šobaltdien nav noslēgta, tāpēc nekādi izpētes darbi nav notikuši un nenotiek. Ir tikai interesenti tajos piedalīties, ja tāda iespēja pavērtos.
Ik pa laikam valdība pievēršas kārtībai, kādā varētu notikt piekrastes dzīļu izpēte, ja to drīkstētu. 1996. gadā mobilizētie pētnieki no šādiem pienākumiem sen jau atkratījušies, bet viņu vieta tukša nav palikusi. Piemēram, 2015. gada 22. decembrī aģentūra LETA atreferējusi valdības sēdi, kurā “valdība atbalsta noteikumus par ogļūdeņražu meklēšanu, izpēti un ieguvi” tai skaitā jūrā. Valdības sēdes dokumentos norādīts, ka tajā brīdī bijušas izsniegtas četras licences ogļūdeņražu izpētei un ieguvei jūrā, no kurām viena nav stājusies spēkā, jo nav parakstīts Latvijas un Lietuvas jūras robežas līgums. Vienā licences laukumā jūrā 2013. gada maijā un jūnijā ir izdarīts ogļūdeņražu izpētes urbums, kurā ogļūdeņraži diemžēl nav parādījušies.
Interesenti pētīt Latvijas piekrastes dzīles tiek pievilināti ar jēdzienu “struktūra E24 jeb “Dalders””. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad vismaz kaut kādas pazīmes naftas iegulu esamībai Baltijā, tajā skaitā Baltijas jūrā konstatēja Padomju Savienības ģeologi, apritē ir pieņēmums, ka tur atrodoties iespējami lielākās naftas iegulas Baltijas jūrā. Ir iezīmētas robežas 569 km2 platībai, kurā vajadzētu būt līdz 175 miljoniem barelu naftas. Tās cenas pasaules tirgū laika gaitā tuvojušās gan pāris simtiem, gan tikai pāris ASV dolāriem par barelu. Naftas cenu minimumu periodos Latvijai un Lietuvai nebija jēgas kaut teorētiski dalīt iedomāto naftas lauku, jo tā apguve nestu zaudējumus, bet cenu maksimumu laikā valstīm bija, par ko plēsties un nepiekāpties.
Latvija vienmēr ir pieņēmusi, ka ar atklātajiem naftas resursiem tomēr nāksies dalīties. Atbilstoši Latvijas Ģeoloģijas dienesta sniegtai uzziņai par Latvijas un Lietuvas pierobežas zonas naftas iegulām, abu valstu jūras robežlīguma 1999. gada projekta ratifikācijas gadījumā Lietuvas pusē pilnībā pārietu 19% jeb 44 miljoni iegūstamu naftas barelu. Lietuva, turpretī, šīs teritorijas dalīšanu iedomājusies tā, ka tai pienāktos 70%, bet Latvijai - 30%. Ap 2010. gadu Latvija sarunās, kuru saturs oficiāli atklāts netika, piedāvājusi abām pusēm piekāpties un teritoriju sadalīt uz pusēm.
Ar katrā izdevīgā gadījumā skandinātajiem lozungiem par Baltijas valstu kopīgajām interesēm vai baltu tautu kopīgo izcelsmi nepietiek, lai Latvija un Lietuva nokārtotu visas formalitātes savstarpēji atzītas jūras robežas noteikšanā. Jaunākā publiskā ziņa par šo robežjautājumu ir Lietuvas premjerministres Ingrīdas Šimonītes atbilde uz jautājumu, kas jau bija gaidāms sakarā ar viņas 2021. gada 17. jūnija oficiālo vizīti Latvijā.
Precīzāk sakot, jautājumi bija divi, un abi par enerģētiku. Lietuvai tajā laikā bija aktuāli piedabūt Latviju uz Baltkrievijā uzceltās Astravjecas atomelektrostacijas boikotēšanu, kas Latvijai nebija izdevīgi jau pirms fantastikā elektrības cenu lēciena 2022. gadā. Tad varbūt Latvijas izpalīdzēšanu Lietuvai ar atslēgšanos no lētākas elektrības varētu iekļaut valstu savstarpējo piekāpšanos paketē, lai beidzot tomēr pabeigtu robežu noteikšanu starp abām valstīm? “Šis ir 40 gadu vecs jautājums, bet es ļoti ceru, ka tas neprasīs vēl 40 gadus, lai rastu risinājumu,” teikusi I. Šimonīte par jūras robežu ar Latviju.
Pēdējos gados gan pieņemts par naftas un vispār fosilo resursu ieguvi publiski kaunēties. To Latvijā vislabāk ilustrē savulaik daudzās valodās saprotami skanošā norvēģu firmas “Statoil” nosaukuma aizvietošana ar bezjēdzīgu burtu čupu “Circle-K”. Toties jālielās ir par atjaunojamo energoresursu iegūšanu. Tajā skaitā ir enerģijas iegūšana no vēja - vislabāk no jūras vēja. Tāds vējš nes sevī vairāk enerģijas un tādi vēja parki neaizņem daudziem citiem mērķiem vajadzīgo sauszemi. Atliek tikai cerēt, ka Latvijas un Lietuva piekrastē valdošo vēju izpēte nenorādīs abām valstīm uz vienu un to pašu apgabalu Baltijas jūrā. Sliktākajā gadījumā abas valstis sāks tikpat bezcerīgu stīvēšanās par Baltijas jūras dibenu vēja ķeršanas dēļ kā jau stīvējas iedomātās naftas pumpēšanas dēļ.
