Krievijas prezidents Vladimirs Putins kopš 17. marta stāv rindā uz tiesāšanu Hāgā, kur apsūdzēto solu viņam silda Alfreds Jekatoms un Patriss Ngaisons no Centrālāfrikas Republikas un Ali Muhameds Ali al Rahmans no Sudānas, bet valstu bijušo prezidentu kamerā pirms V. Putina būtu jānokļūst Omaram Hasanam Ahmedam al Baširam, arī no Sudānas.
Starptautiskās Krimināltiesas (International Criminal Court - starptautiski lietotais apzīmējums ICC) publicētais tiesas sēžu kalendārs rāda, ka šobrīd risinās divi tiesu procesi pret trijiem militāru formējumu komandieriem. V. Putina tagadējā statusa dēļ vēl lielāku uzmanību pelna ICC mājaslapā sniegtā informācija par bijušo Sudānas prezidentu al Baširu (1944, amatā 1993-2019):
Tur ieraugāma viņa seja un viņa lietai piešķirtais numurs ICC-02/05-01/09, un statuss pirmstiesas (pre-trial) stadijā ar jau ieceltiem tiesnešiem. ICC viņam izrakstījusi divus apcietināšanas orderus 2009. gada 4. martā un 2010. gada 12. jūlijā par noziegumiem, kas, “iespējams (allegedly), pastrādāti vismaz no 2003. līdz 2008. gadam Dārfūrā, Sudānā". ICC izstrādātajā terminoloģijā šie noziegumi aprakstīti kā piecu veidu noziegumi pret cilvēci (against humanity), skaitot atsevišķi slepkavības un iznīcināšanu (murder, extermination), piespiedu pārvietošanu, spīdzināšanu un izvarošanu. Tālāk atsevišķi klasificēti kara noziegumi - tīši uzbrukumi civiliedzīvotājiem un viņu laupīšana. Un vēl atsevišķi ir apsūdzības par genocīdu nogalinot, nodarot smagus miesas vai garīgus bojājumus un apzināti radot cilvēku grupām tādus apstākļus, kas vērsti uz šo grupu iznīcināšanu.
Kad al Baširs par to visu tiks tiesāts? Aiz pieteikuma “nākamās darbības” (steps) neatrodas nekas vairāk par paskaidrojumu, ka “kamēr Omars al Baširs netiks arestēts un pārvests uz tiesas mītni Hāgā, lieta paliks pirmstiesas stadijā. ICC netiesā personas, ja tās neatrodas tiesas zālē.”
Jautājums, kādas ir izredzes al Baširu arestēt un pārvest uz Hāgu? Izrādās, ka visai lielas. Viņš nav zaudējis prezidenta posteni vēlēšanās, pēc kurām 1944. gadā dzimušam cilvēkam būtu laiks doties godam pelnītā pensijā. Viņš prezidenta amatu zaudēja tāpat, kā kādreiz to ieguva, proti, valsts apvērsumā. Tātad viņš tika gāzts un padarīts par grēkāzi, uz kura rēķina izskaidrot tautai, kāpēc jaunajai varai neizdodas vest tautu paradīzes virzienā.
2020. gadā izrādījās, ka bijušais prezidents nelikumīgi pievācis un glabājis valūtu, par ko viņš tika notiesāts uz diviem gadiem cietumā, bet ar atrunu, ka humānajā Sudānā par 70 gadiem vecākus cilvēkus cietumos neliekot. Toties viņu tiesāšanai vecuma ierobežojumu nav un al Baširu tiesāja atkal. Otrajā piegājienā apsūdzība bija par varas sagrābšanu 1989. gadā (viņš izmantoja šo varu, lai prezidenta nosaukumu sev noformētu mazliet vēlāk). Sākās sarunas par viņa izdošanu tiesāšanai Hāgā, kuras ļoti viegli traktēt kā sarunas par viņa pārdošanu. Viņa pēcteči tādējādi varētu parādīt lojalitāti Rietumos pasludinātajai kārtībai apmaiņā pret to, ka Rietumi piever acis uz nosacīto Austrumu jeb iepriekš al Bašira personificētās kārtība saglabāšanu Sudānā. Cik nu šī valsts pēdējos gados vispār tiek pieminēta pasaules plašsaziņas līdzekļos, tās ir ziņas par kārtējo protestētāju apšaušanu vai apsišanu. Iespējams, al Bašira izdošana tiek taupīta kā pēdējais paņēmiens, ar ko tagadējā Sudānas valdība tīrīs savu tēlu, kad tas būs galīgi sašmucēts.
Sudānu un tās jau pieminēto Dārfūras provinci pārstāv arī uz apsūdzēto sola Hāgā sēdošais Ali Muhameds Ali al Rahmans (attēlā). Lietas būtība ir tāda, ka Dārfūras teritoriju vēsturiski dala melnādainie afrikāņi un arābi. Tāpēc tieši Dārfūrā visasāk izpaužas konflikti, dalot aizvien mazākus cilvēku dzīvei nepieciešamos resursus starp aizvien vairāk cilvēkiem, kuru pieauguma tempu ilustrē Sudānas iedzīvotāju sadalījums pa vecuma grupām (attēlā).
Cīņai par ūdeni un kaut cik auglīgu zemi ciltis apvienojās pēc rasu dalījuma un organizēja militāras vienības.
Vadoties tikai no ICC apsūdzībām, nav iespējams saprast, kurā pusē cīnījies al Rahmans, jo abu karojošo pušu kopīgais mērķis taču bija cilvēku skaita samazināšana līdz līmenim, kādu zemes spēj panest (uzturēt). Lai šādu mērķi sasniegtu, nācās lietot visus tos paņēmienus (slepkavības un iznīcināšanu, spīdzināšanu un izvarošanu...), kurus ICC aprakstījusi kā al Bašira vainu. Nogalināšana šādos gadījumos pilda divas funkcijas. Tā samazina iedzīvotāju skaitu ne vien uz nogalināto, bet arī uz aizbēgušo cilvēku rēķina. Karā starp rasēm al Bašira valdība atbalstīja arābus. Al Rahmans pa Dārfūru plosījies ap 2007. gadu un uz Hāgu izķeksēts caur Centrālāfrikas Republiku (CĀR) 2020. gadā. Viņa tiesāšanai gals nav saredzams.
Divi citi Hāgā tiesājamie Alfreds Jekatoms (Yekatom) un Patriss Ngaisons (Ngaïsson) (attēlā) no CĀR nosēdināti uz viena apsūdzēto sola. Pamatproblēma CĀR tāda pati, kā Sudānā un visā Āfrikā. Tātad iedzīvotāju skaita pieauguma diktēta cīņa par iztikas līdzekļiem, kuras paņēmieni nosaukto cilvēku izpildījumā un ICC uzskaitījumā bijuši cilvēku slepkavošana, deportācija un ieslodzīšana, spīdzināšana un sakropļošana; par 15 gadiem jaunāku bērnu iesaistīšana militārajās vienībās; reliģisko kultu celtņu un pretinieka mantas iznīcināšana. Tiesājamie esot atbildīgi par šādām darbībām dažādos par CĀR apvidos 2013. un 2014. gadā. Aresta orderi viņiem izrakstīti ap 2018. gadu un uz tiesu viņi atdabūti 2021. gadā.
Āfrikas iedzīvotājiem nav citu variantu, kā cīnīties par savu izdzīvošanu, bet šādu cīņu saasinājumiem mēdz būt konkrēti iemesli. Centrālāfrikas Republikas gadījumā tas ir dalījums starp kristiešiem un musulmaņiem un cīņa par derīgo izrakteņu ieguvi starp šīs teritorijas pirmajiem kolonizatoriem francūžiem un tagad daudz spējīgākajiem ķīniešiem, krieviem un amerikāņiem. Krievija šajā karā visiem pret visiem ir pārstāvēta ar formāli privātu armiju “Vagners".
Tā ir izveidojusies dubultsasaiste starp Centrālāfrikas Republiku un V. Putinu. Ar dažādām atrunām un precizējumiem “Vagneru” var saukt par viņa personisko armiju, kas karo par Centrālāfrikas Republikā atrodamo zeltu un dimantiem. Citā nozīmē pat Krievijas regulāro armiju var saukt par V. Putina armiju, jo V. Putins kļuvis par diktatoru, kas vienpersoniski izlēma par Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Izpildīt V. Putina dotos uzdevumus Krievijas regulārā armija nespēja. Tāpēc V. Putinam nācās atsaukt no Āfrikas un sūtīt kaujās Ukrainā būtiskākos spēkus no viņa privātās armijas, kas tagad arī cietusi lielus zaudējumus. Šāda zaudējumu virkne tuvina V. Putinu Āfrikas cilšu vadoņiem, kuru tiesāšana iekļaujas tagadējā ICC darbības mērogā.
Kara noziegumu jēdziena un tiesāšanas mašinērijas izveidošana ir viens no Otrā pasaules kara rezultātiem. Tās aizsākumā bija Nirnbergas process, kam vajadzēja izlabot pēc Pirmā pasaules kara pieļauto kļūdu jeb nolaidību, netiesājot tos, kuri vainīgi par kara izraisīšanu. Tomēr īstenībā Nirnbergas process ir sniedzis pavisam citu mācību, ka notiesāt var tikai tos, kuri karu zaudējuši. Ja zaudētāji ir, tad viņu vaina atradīsies. ICC tika radīts maldīgā pārliecībā, ka Aukstā kara beigas ar Padomju Savienības un tās vasaļvalstiņu zaudējumu Amerikas Savienoto Valstu vadītai valstu koalīcijai ir uz neierobežoti ilgu laiku nošķīrusi uzvarētājus no zaudētājiem.
Kara noziedznieku tiesāšana tika piedāvāta Apvienoto Nāciju Organizācijas pavēnī. ANO Ģenerālā asambleja 1948. gadā pieņēma rezolūciju, ka vajadzētu pētīt tādas starptautiskās tiesas dibināšanas vēlamību un iespējamību. Pētniecības darbi turpinājās līdz Aukstā kara beigām. Tas radīja globālismu jeb ilūzijas par pasauli kā vienotu telpu, kuras pārvaldīšanā arī tāda tiesa noderētu un spētu reāli darboties. Šādu ideju iemiesošanos konkrētā iestādē jo sevišķi veicināja PSRS sabrukumu papildinošais Dienvidslāvijas sabrukums ar kara noziegumiem kā uz skatuves, uz ko publikai pienāktos reaģēt. Rezultātā 1998. gada vasarā ANO pilnvaroto pārstāvju diplomātiskā konference pieņēma Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus (Roma nosaukumā iekļuvusi kā pasākuma norises vieta), kas stājās spēkā 2002. gadā, kad tos bija ratificējusi 60. līguma parakstītāja valsts. Tajā paša gadā līgumam pievienojās arī Latvija.
Dienvidslāvijas gadījums ietilpst ir ICC priekšvēsturē, nevis vēsturē, jo Dienvidslāvijas sadalīšanās kara zaudētājus tiesāja īpašs Starptautiskais tribunāls par bijušo Dienvidslāviju (International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia) ar kompetences ierobežojumu telpā un arī laikā. Tribunāls darbojās no 1993. gada līdz lietu izskatīšanas pabeigšanai 2017. gadā. Īpašais tribunāls atstāja ICC mantojumā gan darba pieredzi, gan adresi Nīderlandes pilsētā Hāgā.
ICC priekšvēsturē ietilpst arī uzmanības veltīšana Āfrikai, jo Āfrikas valstī Ruandā no 1994. līdz 2015. gadam darbojās speciāls tribunāls, kas centās sodīt vainīgos par to, ka hutu ciltis locekļi bija pamanījusies nogalināt vismaz pusmiljonu vai pat miljonu tutsi cilšu locekļu. Par galveno apsūdzētāju šajā tribunālā izvirzījās no Šveices atsūtītā Karla del Ponte (attēlā), kura 1999. gadā pārcēlās uz Dienvidslāvijas tribunālu.
Dienvidslāvijas tribunāls V. Putina gadījumā zīmīgs ar to, ka bija spējīgs dabūt uz tiesāšanu Slobodanu Miloševiču (1941-2006, attēlā), kurš iepriekš bijis gan Dienvidslāvijas, gan Serbijas prezidents. Tādējādi al Baširam un tālāk V. Putinam ir izredzes nonākt tajā paša cietuma kamerā, kurā S. Miloševičs nomira neilgi pirms sprieduma pasludināšanas.
S. Miloševičs 1989. gadā kļuva par bija Serbijas Sociālistiskās Republikas prezidentu, evolucionēja par Serbijas Republikas prezidentu un tālāk par prezidentu Dienvidslāvijas Federālajā republikā, ko Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas drupās bija spējis sastatīt no Serbija un Melnkalnes. No prezidenta amata atkāpties viņš tika piespiests 2000. gada oktobrī, apcietināts 2001. gada martā un vēl dažus mēnešus vēlāk atdots Hāgas tribunālam.
Karlai del Pontei pēc tam bija vēl citi amati kara noziegumu tiesāšanas pasākumos un arī bez amatiem ir autoritāte, kas pelnīta ar centieniem neļaut jurisprudencei kļūt par karos uzvarējušo pušu kalponi. Savulaik viņa izstājās no Dienvidslāvijas tribunāla ar apgalvojumiem, ka tribunālam traucējušas ne tikai Krievija ar Serbiju, bet arī ASV ar tās sabiedrotajiem. 2012. gadā viņa pievērsās kara noziegumu izmeklēšanai Sīrijā un atkal nonāca līdz pieklājīgā sabiedrībā nepieņemamiem secinājumiem, ka savus pretiniekus tur indē nevis (vismaz - indē ne tikai) Krievijas atbalstītās Sīrijas valdības spēki, bet arī šīs valdības gāzēji (joprojām nav nogāzuši).
Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai Karla del Ponte jau 2022. gada 2. aprīlī publiski izteicās, ka pietiek pierādījumu, lai ICC izdotu orderi V. Putna arestam. Tas notika tūlīt pēc tam, kad Ukraina spēja atbrīvot teritoriju ap savu galvaspilsētu Kijivu. Atbrīvotajās teritorijās tika atrasti okupācijā palikušo civiliedzīvotāju līķi, kuru daudzums, nāves cēloņi u.c. pazīmes apliecināja, ka Krievijas armija nodarbojusies ar cilvēku slepkavošanu visos veidos, kādus vien ICC klasificē.
Kopš pagājušā gada pavasara Ukrainai izdevies atbrīvot nākamās teritorijas, kurās tiek atrasti aizvien jauni pierādījumi par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem. Pagājušā gada 16. oktobrī “Neatkarīgā” aplūkoja vēl citu Krievijas kara noziegumu ar mērķtiecīgām Ukrainas pilsētu dzīvojamo rajonu un komunālās saimniecības objektu apšaudēm. Tādējādi Krievija centās padarīt neiespējamu cilvēku dzīvi Ukrainā 2022./2023. gada ziemā pretēji Ženēvas konvencijai, ka “1. Civilobjekti nedrīkst kļūt par uzbrukuma vai atriebības objektiem. Civilobjekti ir visi tie objekti, kuri nav 2. paragrāfā definētie militārie objekti” utt.
ICC orderis V. Putina arestam nav pamatots ne ar ko no iepriekš minētā. Citējot ICC mājaslapu, "Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Vladimira d. Putins, dzimis 1952. gada 7.oktobrī, ir atbildīgs par kara noziegumu - nelikumīgu iedzīvotāju (bērnu) deportāciju un iedzīvotāju (bērnu) nelikumīgu pārvietošanu no Ukrainas okupētajām teritorijām uz Krievijas Federācijas teritoriju. Noziegumi, visticamāk, tika pastrādāti okupētajā Ukrainas teritorijā vismaz kopš 2022. gada 24. februāra. Ir pamats uzskatīt, ka Putina kungs ir individuāli kriminālatbildīgs par iepriekš minētajiem noziegumiem." Šo pašu iemeslu dēļ orderi nopelnījusi sava amata dēļ par noziegumu tiešo izpildītāju kļuvusī Krievijas bērnu tiesībsardze Marija Ļvova-Belova.
Vismaz ar noziegumu saturu V. Putins un viņa izpalīdze diametrāli atšķiras no ICC tiesājamiem afrikāņiem. Āfrikā problēma ir pārapdzīvotība, ko izraisa augsta dzimstība komplektā ar eiropiešu ievazātiem ierobežojumiem augstai mirstībai. Krievijā un Ukrainā problēma ir izmiršana, ko izraisa zema dzimstība uz robežas ar dzimstības neesamību. Tāpēc tie bērni, kuri Ukrainā tomēr piedzimuši, ir Krievijai tik tiešām daudz vērtīgāks kara laupījums nekā ASV dolāri un eiro, zelta ķēdītes un auskari, trauki, veļa un veļasmašīnas.
Ar bērnu laupīšanu nodarbojas Krievijas valsts, bet šeit uzskaitītos sīkumus un visu citu, ko vien iespējams sagrābt, atļauj laupīt saviem karavīriem. Par ukraiņu bērnu nolaupīšanu zināmo apkoposim turpmāk.
