Trūcīgās valsts Latvijas iedzīvotāji caurmērā valkā vai nu jaunu otrās šķiras apģērbu, vai arī lietotu pirmās šķiras apģērbu, ar kura atdāvināšanu bagāto valstu iedzīvotāji izlocījušies no pienākuma apmaksāt atkritumu savācēju un pārstrādātāju darbu.
Pasaules apģērba industrija un bagātās valstis uzveļ Latvijai tekstila atkritumu kalnu. Citiem vārdiem sakot, uzveļ Latvijai izdevumus un darbu novalkātā apģērba kalnu pārcilāšanā, pārstādāšanā un noglabāšanā.
Šogad Latviju sasniegušas vēl vienas sekas kopš pasaules ekonomikas 2008. gada krīzes. Ir stājusies spēkā likuma prasība, ka visā valsts teritorijā iedzīvotājiem ir jābūt pieejamiem speciāliem konteineriem, kuros samest savu veco apģērbu. Spraugā starp Krišjāņa Kariņa pirmo valdību un tā paša K. Kariņa otro valdību ievēlies likumprojekts par šo konteineru apsaimniekošans izdevumu segšanu. Jaunieceltais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (attēlā) sola likumprojekta saskaņošanas procesā noklīdušo dokumentu dabūt rokā un virzīt pieņemšanai, taču bez konkrētiem termiņiem un skaidrības, kam un kādā apmērā būs jāapmaksā konteineru esamība, kas nozīmē to regulāru iztukšošanu un - galvenais - tikšanu vaļā no savāktajiem apģērbiem juridiski, ekoloģiski un ētiski pieņemamā veidā.
Savukārt likums par apģērba speciālo savākšanu ir novēlotas sekas tam, kā apģērbu ražotāji pasaulē mērogā piemērojās 2008. gada krīzei un tās radītajai situācijai, kas turpinās līdz šai baltai dienai. Proti, sāka sacensties par to, kurš izdomās aizvien ātrāk novalkājamu apģērbu, kas no ražotāju un tirgotāju viedokļa būtu ideāls tad, ja līdzinātos vienreiz lietojamai plastmasas pudelei. Tātad precei, kādas milzīgos daudzumos var ražot katru dienu, jo cilvēkiem tās jāpērk katru dienu no jauna. Tāpēc likumsakarīgi, ka top nolietoto apģērbu vākšanas un pārstrādes sistēmas, kas beigās droši vien būs līdzīgas pudeļu depozīta sistēmai. Tikpat likumsakarīgi, ka veco apģērbu vākšanas sistēma top ilgos strīdos, kuros daudzas iesaistītās puses cenšas nogrūst uz citām pusēm izdevumus un darbus, kādi nepieciešami sistēmas radīšanai un uzturēšanai.
Lieldienu tuvums mudina atgādināt par senu “Neatkarīgās” publikāciju, kurā 2008. gada krīzes sekas tika parādītas pārtikas grozā, kāds pirmo reizi tika piepildīts 2004. gadā, kad Lieldienas sakrita ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. 2011. gada 29. aprīlī attiecīgā gada pārtikas groza apraksts tika sniegts zem virsraksta "Inflāciju slāpē ar zāģu skaidām". Tas bija stāsts par paņēmieniem, ar kādiem “pārtikas sadārdzināšana tiek vizuāli maskēta ar produktu kvalitātes un uzturvērtības samazināšanu". Cilvēkiem mazāk pamanāmā veidā tas pats noticis ar apģērbu. No zāģu skaidām vārītie cīsiņi turpina uzskatīties pēc cīsiņiem, bet pa dažām uzvilkšanas reizēm novalkājami krekli, bikses vai zeķes turpina sākotnēji izskatīties pēc krekliem, biksēm vai zeķēm. Ar laika nobīdi atklājas, ka šāda apģērba nonākšanu atkritumos apģērba valkātājam vai sabiedrībai izmaksā dārgāk, nekā šāds apģērbs maksājis veikalā vai kādā citā preču tirdzniecības vietā.
Pēc tā sauktajiem treknajiem gadiem Latvijai tika ierādīta vieta, kurā cilvēkiem pienākas vai nu jauns zemākas kvalitātes apģērbs, vai labas kvalitātes apģērbs, ko jau pavalkājuši bagāto valstu iedzīvotāji. Mierinājumam ziņa, ka mēs esam otrās pasaules valsts, bet zem mums ir trešā pasaule, kurā izdarīgi ļaudis varot nobāzt pēc Latvijas standartiem jau novalkātu apģērbu. Šādā klasifikācijā karš padara Ukrainu par ceturto pasauli, kur iespējams utilizēt jebko.
Globālā darba dalīšana apģērbu industrijā ir tāda, ka Latvijai uzdots ražot augstākas kvalitātes apģērbu, nekā pienākas vidusmēra iedzīvotājiem. Viņi pie Latvijā saražota, bet ar pasaulē pazīstamu zīmolu pazīstama apģērba var tikt tikai tad, kad tas aizsūtīts uz Rietumeiropu, pavalkāts un nejauši atsūtīts atpakaļ “humānajās” kravās. No šādas apģērbu aprites izriet papildu iemesli strīdiem par to, kuram jāuztur nolietoto apģērbu savākšanas un pārstrādes sistēma. Vietējie ražotāji norāda, ka viņiem nav nekāda sakara vecā apģērba kalniem Latvijā.
Ar Latvijas nabadzību viegli izskaidrot arī to, ka šeit nav nekādu jaudu savāktā apģērba pārstrādei un nav pat priekšstatu, no kādām vielām Latvijā lietotos apģērbus saražojuši ķīnieši, pakistānieši, bangladešieši. Galvenajos vilcienos tajos jābūt 1/4 daļai kokvilnas un 3/4 sintētisko šķiedru, bet to pārstrādāšanai vajadzīgas precīzākas ziņas, kas tās par šķiedrām un kādas saistvielas un krāsvielas tur vēl pievienotas. Tālāk jāatgādina, ka praktiski katrā apģērba gabalā ir arī dažnedažādu plastmasu, metālu un vēl citu veidu materiālu sastāvdaļas. Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds ir vairākkārt izmantojis piemēru, ka vienā krūšturī varot būt iestrādāti 140 dažādi materiāli.
Sarunā ar “Neatkarīgo” arī viņš pieminēja 2010.-2011. gadu, kad jau pamanīta apģērbu atkritumu kalnu pieaugšana un cilvēki sākuši domāt, ko tālāk darīt. Latvijā kopš tā laika nav atradies neviens eiro, lai pētītu Latvijā nēsāto apģērbu sastāvu un lai Latvija varētu iekļauties starptautiskos projektos novalkāto apģērbu pārstrādes paņēmienu izstrādāšanai. Mēs paliekam pie tā, ka tikai vāksim izejvielas apģērbu pārstrādei ārzemēs. Visticamāk, ka mums nāksies piemaksāt par šo pārstrādi, bet labāk tā, nekā vienkārši kraut apģērbus Getliņu kalnā, kas jau pārskatāmā nākotnē sāks gāzties riņķī.
G. Strazds zina teikt, ka jau pastāv tehnoloģijas, kā apģērbu sadalīt līdz to veidojošām vielām vai nu ar šķīdināšanu, vai ar dedzināšanu. Degšanas rezultātā iegūto gāzu maisījumu pēc tam varot sadalīt atsevišķos ķīmiskajos elementos, no kuriem ražot izejvielas jauniem apģērbiem vai jebkam citam.
No Latvijas iedzīvotājiem tiek prasīts tikai mazumiņš - atšķirt sadzīves atkritumu konteinerus no visu citu atkritumu dalītās vākšanas konteineriem un starp tiem nolietoto apģērbu konteinerus. Ja konteineri ir sarkani (attēlā), tad tos uzstādījis un apsaimnieko uzņēmums "Eco Baltia vide". Vakar tas bija noorganizējis veco apģērbu nodošanas popularizēšanas pasākumu. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts stāstīja, ka triju gadu laikā uzņēmums tekstila šķirošanas sistēmas izpētei un konteineru apsaimniekošanai iztērējis pusmiljonu eiro. Pagājušajā gadā "Eco Baltia vide" speciālajos konteineros nodots vairāk nekā 1500 tonnu apģērba, apavu un mājas tekstila. Tas neapšaubāmi ir jauki, bet G. Strazds rēķina, ka Latvijā gadā ienāk 24-26 tūkstoši tonnu apģērbu. Līdz tāda tekstilatkritumu daudzuma savākšanai Latvijai vēl ļoti tālu, lai gan specializētus konteinerus tekstilam vismaz Rīgā un Pierīgā izvietojusī arī daži citi atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi.
Atkritumu savākšanas tarifi ir izrādījušies pietiekami augsti, lai atkritumu vācējiem būtu nauda šādiem eksperimentiem. Aģentūra LETA norāda, ka "Eco Baltia", kuras grupā ietilpst arī “Eco Baltia vide”, pagājušajā gadā apgrozījusi nepilnus 211 miljonus eiro un peļņā ierēķinājusi 25 miljonus. Pret tādu naudu pusmiljons eiro trīs gadu laikā nav pārmērība, bet pusmiljons ir maz arī pret izdevumiem, kādi vajadzīgi, lai savāktu un civilizētā veidā pārstrādātu lielāko daļu no Latvijā nonēsātajiem apģērbiem.
“Sistēmas uzturēšana un apsaimniekošana ir salīdzinoši dārga, tāpēc ir steidzami jāsaprot, ar kādiem resursiem to tālāk uzturēsim un attīstīsim," aicināja J. Aizbalts vakardienas pasākumā. Labi, ka arī M. Sprindžuks pasākumā bija (attēlā) un vismaz vārdos visam piekrita, ka tagad nu gan jāizdara darbi, kurus iekavējusi K. Kariņa iepriekšējā un vēl citas valdības.
