Uz nelāgām domām par Latvijas un visas Eiropas Savienības nākotnes izredzēm novirza Fiskālās disciplīnas padomes 16. marta sacerējums “Latvijas ekonomikas galvenais izaicinājums ir paātrināt izaugsmi", jo tas pārāk tieši sasaucas ar kādreizējā Padomijas valdnieka Mihaila Gorbačova solījumiem izglābt lielvalsti ar ekonomiskās attīstības paātrinājumu.
Norādes uz līdzību starp Padomju Savienību un Eiropas Savienību nav jaunums vismaz kopš pasaules 2008. gada ekonomiskās krīzes laika. Toreiz bija pagājuši tikai daži gadi kopš Latvijas iestāšanās šajā savienībā. Latvijas iedzīvotāji bija par to nobalsojuši referendumā, kura rezultātu noteica arī ES reklamēšanas kampaņa. Līdz ar Latvijas uzņemšanu ES gan valsts, gan šeit strādājošie uzņēmumi un dzīvojošie cilvēki automātiski ieguva tādus kredītreitingus, kas ļāva visiem aizņemties tik, cik katrs gribēja. Uz šādi iegūtās naudas rēķina daudziem šķita, ka ES reklamēšanas kampaņas solījumi ir piepildīti un pārpildīti. Taču visi šie solījumi, cerības un aprēķini sašķīda vienā mirklī.
Centrālās statistikas pārvaldes valodā runājot, iekšzemes kopprodukta izmaiņas pārvērtās no 12 mēnešu pieauguma par 10,6 procentiem 2007. gada 3. ceturksnī līdz samazinājumam par vienu procentu 2008. gada 2. ceturksnī un 15,6 procentiem 2009. gada 2. ceturksnī. Izpratne par ļoti lielām nepatikšanām cilvēku vairākumu sasniedza vēl daudz ātrākā tempā, nekā statistiķi šīs nepatikšanas apliecināja ar skaitļiem. Bija pamats salīdzināt šīs nepatikšanas ar toreiz vēl samērā svaigajām atmiņām par pagājušā gadsimta 90. gadu pirmo pusi, kad Padomju Savienības nomaiņa ar atjaunoto Latvijas Republiku padarīja neizbēgamu dzīves līmeņa pazemināšanos. Sākās šaubas, vai Eiropas Savienība neatkārto Padomju Savienības ceļu.
Tomēr laiks gāja un liecināja, ka ES ir bijusi spēcīgāka nekā RSRS pagājušā gadsimta 80. gados. ES taču pastāv, lai gan nedz zeļ, nedz plaukst. Ne no labas dzīves Eiropas Centrālā banka 2015. gadā sāka drukāt eiro tādos apjomos, kādi ļoti atgādināja Padomju Savienību ap 1988.-1989. gadu. Arī šajā reizē abu savienību līdzība pēc tik būtiskām pazīmēm kā naudas drukāšana un tās izraisītā inflācija nav novedusi pie ES izputēšanas pēc PSRS parauga.
Pašlaik visām ES dalībvalstīm jāmēģina izgrozīties no tā, ka inflācijas nodrošinātais valstu ieņēmumu pieaugums nespēj nosegt šīs pašas inflācijas iekustināto izdevumu pieaugumu. ES nomales valstī Latvijā šīs šķēres starp ieņēmumu un valsts aparāta uzturēšanai nepieciešamo izdevumu pieprasījumu ir pavērušas visplatāk visā savienībā. Pēdējā pārskatāmajā mēnesī februārī Latvija ar 12 mēnešu inflāciju 20,1% vai pat 20,3% (attiecīgi “Eurostat” un Centrālās statistikas pārvaldes mērījumi) izceļas augstu virs 8,7% inflācijas eirozonā un arī virs citām inflācijas virsotnēm Baltijā (Lietuvā 17,2%, Igaunijā 17,8%). Ko šādā situācijā darīt? Ar Latvijas valsts rekvizītiem apgādāta ekonomistu kopa pieķērusies vārdam, ar kura palīdzību savulaik izglābt Padomiju mēģināja tās vadonis Mihails Gorbačovs.
Šeit pieminētā ekonomistu kopa saucas par Fiskālās disciplīnas padomi (FDP) un tās 16. marta vēstījums padomes valstisko rekvizītu ietvarā izskatās šādi:
Tātad “Latvijas ekonomikas nākotnes izaicinājums ir paātrināt izaugsmi...” Protams, šai ekonomistu grupiņai nav nekādu izredžu sarīkot tādu kampaņu kā M. Gorbačovam. Droši, ka FDP padome neatstās tādas pēdas latviešu valodā, kādas ir izmērāmas, saskaitot vārda “paātrinājums” lietošanas biežumus latviešu presē:
Kā redzams, varena kampaņa izraisījusi vēl varenākas sekas, taču tās izrādījās pilnīgi pretējas šīs kampaņas mērķiem. Tas, ka FDP nespēs sarīkot varenu kampaņu, neatbrīvo no bažām, ka arī šoreiz papildu pūliņi un tēriņi var padarīt dzīvi sliktāku. Šie papildu pūliņi un tēriņi tik tiešām būs neatkarīgi no tā, ar kādiem vārdiem tos apzīmēs.
Savu izvirzīto mērķu kontekstā FDP sašaurina paātrinājumu līdz produktivitātei. Izrādās, ka FDP priekšsēdētāja Inna Šeinbuka (attēlā) ir arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta direktore un FDP 16. marta vēstījuma paplašinātā versija ir sasaistīta ar šī institūta veiktu pētījumu “Latvijas produktivitātes ziņojums 2022". Diemžēl arī tāds paplašinājums nedod garantijas, ka produktivitāte I. Šteinbukas izpratnē nav praktiski tas pats, kas naudas drukāšanas iekārtas jauda. Tieši tāpēc ECB bija spiesta ķerties pie naudas drukāšanas, ka ar reālo produktivitāti bija problēmas.
Samierinoties ar neizpratni par paātrinājumu un tā vienkāršojumu līdz produktivitātei, nākas pieņemt par produktivitāti to, ko par produktivitāti uzskata Eiropas Savienības iestādes, kas sadala ECB sadrukāto naudu. FDP atsaucas uz Eiropas Komisijas Finanšu lietu ģenerāldirektorāta nodaļas vadītāja vietnieci Valeriju Vandermeilenu (Valerie Vandermeulen). Viņa pateikusi, ka produktivitāti Latvijā celšot 1,826 miljardi eiro no Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM). Par šo naudu Latvijā tikšot veiktas reformas un izdarīti būtiski uzlabojumi infrastruktūrā.
Tiktāl tiek teikts tieši tas pats, kas 1986. gadā. Kopš tā laika klāt nākuši jaunā stila vārdi, ka papildu naudas tērēšana došot “zaļo pāreju” un “digitālo transformāciju”, kurām, savukārt, būšot pozitīva ietekme uz produktivitātes kāpināšanu.
Kaut cik uztveramus un saprotamus veidus paātrinājuma vai produktivitātes celšanas solījumi iegūst to objektu un projektu sarakstos, kuriem atvēlētas naudas summas miljonos eiro:
V. Vandermeilena brīdinājusi, ka ANM investīciju atdeveizpaudīšoties pēc ilgāka laika, “piemēram, salīdzinot 2040. gadu ar 2028. gadu". Šādi laika grafiki atgādina ne vien par M. Gorbačova plāniem neierobežotu laiku uz priekšu, bet arī par Vidusāzijas tautu gudrinieku HodžuNasredinu, kurš apņēmies iemācīt ēzeli runāt 10 gados. Bet ko mēs iesāksim ar ēzeli, ja tas runāt vēl nemācēs un nastas nest vairs nespēs?
Prozaiski sakot, nauda ANM un visu tiem līdzīgo projektu izpildei būs jau iztērēta, par šo naudu ierīkoto objektu uzturēšana prasīs papildu izdevumus bez atdeves un budžeta naudas raustīšana visnepieciešamāko izdevumu apmaksai risināsies vēl niknāk nekā pašlaik.
