Varbūt nelaimes zīme, bet varbūt viltus trauksme izskanēja Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna uzrunā pēc valsts 2023. gada budžeta likuma pieņemšanas. Viņš nepalaida garām iespēju palepoties ar budžeta pieņemšanas sēdes garuma rekordu 23 stundu un 56 minūšu vērtībā, kas pārspēj 2008. gada 11. decembra rekordu ar 19 stundām 36 minūtēm.
Iepriekšējais rekords tika uzstādīts tieši 2008. gadā. Ar šo gadu datēta pasaules ekonomiskā krīze, kas Latvijā izpaudās pārspīlētā veidā. Ivara Godmaņa vadītā valdība un valdošā koalīcija Saeimā tad nu mēģināja ar budžetā atlikušo naudu glābt neglābjamo. Valstij nācās ar kreditoru piešķirtās vai vismaz apsolītās naudas mazumiņu apmierināt daudzkārt lielākas saistības, prasības un gaidas, kas bija radušās tā sauktajos treknajos gados. Diemžēl tas nebija paveicams neatkarīgi no naudas pārdalīšanas mēģinājumu skaita un metodēm budžeta projekta gatavošanas un pieņemšanas laikā. Izcēlās masveida emigrācija komplektā ar dzimstības kritumu. Par valsti un tās iedzīvotājiem ar uzņēmējiem priekšgalā izplatījās slikta slava, kas līdz šai baltai dienai ierobežo kreditēšanu.
Viena no toreizējo nelaimju pazīmēm bija inflācija, kuras oficiāli atzītās 12 mēnešu rādītāja virsotnes izvietojās ap 17%. Tagad šis pats rādītājs svārstās ap 22%. Skaitliski starp 2008. un 2023. gadu sakrīt tas, ka katrs procentpunkts inflācijas kāpumā devis papildu stundu Saeimas debatēs. Tomēr labā ziņa tā, ka nākotne neatklāj sevi tik primitīvā veidā. 2009. un dažu turpmāko gadu nelaimju atkārtošanās nav neizbēgama, ja valsts un tās iedzīvotāji rīkosies saprātīgi.
2023. gada valsts budžeta pieņemšana kalpoja par skatuvi, uz kuras sevi vislabāk jeb pirmo reizi pilnā spēkā un apmērā parādīt 14. Saeimā ievēlētajām partijām un to līderiem. Tas attiecas arī uz partiju “Jaunā Vienotība” (JV), lai gan jau 13. Saeima bija pilnvarojusi šīs partijas Ministru prezidentu un finanšu ministru kā tiešo atbildīgo par valsts budžeta projektu izstrādi. Tomēr liela starpība, vai vienai un tai pašai partijai Saeimā ir astoņi mandāti kā iepriekš, vai 26 mandāti kā tagad. Koalīcijā ar JV stājušies 15 “Apvienotā saraksta” (AS) deputāti. Ar ļoti lielām atrunām varētu tomēr sacīt, ka JV un AS savienība personificē gan kopību, gan konkurenci starp valsts ierēdniecību un pašvaldību ierēdniecību. Vairākumu starp 100 deputātiem ierēdniecība noformējusi, piesaistot Nacionālo apvienību (NA) ar 13 deputātiem. Tie ir prievīšu sējēji un stabulīšu pūtēji. Viņi pārņēmuši lomu, kāda 13. Saeimas koalīcijā bija JV kā mazākajai partijai pēc deputātu skaita. Kopā šīs trīs partijas kontrolē 54 balsis no 100.
No opozīcijas praktiski kā vienota sociāldemokrātiska partija budžeta pieņemšanas laikā darbojās Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ar 16 deputātiem un “Progresīvie” ar 10 deputātiem. ZZS ir parūpējusies arī par afišētu saikni ar sociāldemokrātiju, savā 14. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā ieliekot kādreizējo Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas vadītāju Jāni Dinēviču. Šāda savienība ir prātam neaptverama no Latvijas Republikas 1918.-1933. gada politikas un pēc tam šīs politikas ideoloģiskās inerces viedokļa, bet teicis taču sociāldemokrātu dziesminieks Rainis, ka “pastāvēs, kas pārvērtīsies".
Par sociāldemokrātiem sevi dēvēja arī kādreiz daudzskaitlīgā partija “Saskaņa”, kuru 14. Saeimas vēlēšanās sagrāva šis pašas partijas atlūza ar preču zīmi “Stabilitātei!” un 11 deputātiem Saeimā. Savā saimniekošanā vai vismaz savās domās esošu lieluzņēmēju intereses pārstāvēt uzņēmusies “Latvija pirmajā vietā” (LPV).
23 stundu un 56 minūšu rekords tika uzstādīts, skaitot kopā paša budžeta un ar to saistīto likumprojektu pieņemšanu otrajā un pēdējā lasījumā. Procedūra sākās 8. martā plkst. 9.00 ar budžeta izpildei pakārtoto likumu pieņemšanu līdz plkst. 16.50 un tālāk ar budžeta projekta 206 grozījumu izskatīšanu līdz 9. marta plkst. 8.56. Katram budžeta projekta grozījumam veltīto vārdu kauju ilgums dila caurmērā proporcionāli grozījumu kārtas skaitļa pieaugumam. Savukārt Budžeta likumprojekta grozījumu secība atbilda likumprojekta pantu secībai.
Pilnīga vienprātība starp ZZS un “Progresīvajiem” izpaudās kopš pirmajiem abu partiju deputātu vārdiem 8. marta rītā. Ja par atskaites punktu ņem budžeta projekta izskatīšanu, tad jāatzīst, ka ZZS par budžeta projekta pirmo labojumu 5. pantā, ko bija iesnieguši “Progresīvie", cīnījās tikpat dedzīgi, kā tūlīt pēc tam “Progresīvie” atbalstīja otro, projekta 18. panta labojumu, ko prasīja ZZS.
Ar budžeta projekta un tagad jau pieņemtā budžeta 5. pantu valdība ir piešķīrusi sev tiesības aizņemties vairāk naudas, nekā šī pati valdība apsolījusies kreditoriem un Eiropas Komisijai, ja vien aizņēmumi pamatoti kā: “1) vienreizējie izdevumi ar Covid-19 izplatību saistītā valsts apdraudējuma novēršanas pasākumiem; 2) vienreizējie izdevumi energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazināšanas pasākumiem; 3) vienreizējie izdevumi valsts aizsardzībai un iekšējai drošībai.”
“Progresīvie” prasīja šo uzskaitījumu turpināt ar izdevumiem medicīnai un sabiedriskajiem medijiem. Savukārt 18. pants aktualizē šim gadam iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu sadalījumu 75:25 starp pašvaldībām un valsti, bet ZZS prasīja šo attiecību grozīt uz 80:20 par labu pašvaldībām.
Abu priekšlikumu jēga ir valsts izdevumu pieaugums. Aizlienētā nauda palielina izdevumu masu, bet naudas pieejamība pašvaldībām kāpina izdevumu ātrumu, jo 43 pašvaldību kopējā jauda šajā ziņā ir manāmi lielāka nekā vienai valstij. Turklāt valstij vairāk jārēķinās ar savu kreditoru priekšstatiem, kā neaizdot tik daudz, ka Latvija nespēj naudu atdot. Šo priekšstatu radīšanā lielu lomu joprojām spēlē atmiņas par 2008. gadu un tā sekām.
Savu pārliecību par jebkādu valsts izdevumu palielināšanas nesto labumu “Progresīvie” un ZZS pauda arī tad, kad valdība it kā bija ar mieru rīkoties pēc viņu prāta. Tas attiecās uz pirmo likumprojektu budžetu pavadošo likumprojektu paketē, no kuras pati koalīcija gribēja izņemt grozījumus Izglītības likumā. Grozījumu jēga bija dot iemeslus, lai slēgtu 1/3 daļu Latvijas skolu vismaz pēc opozīcijas aprēķiniem. Tātad skolu slēgšana valsts izdevumus samazinātu, bet pastāvēšana - palielinātu. Vairāk nekā stundu “Progresīvie” un ZZS sacentās, kuras partijas deputāti iespaidīgāk nozākās valdības amorālo nodomu, neskatoties uz to, ka koalīcija no tā atkāpusies.
Saturiski tomēr opozīcijai taisnība, ka Izglītības likuma grozījumu projekts atklāj, kādā veidā valdība spējusi saskaņot ieņēmumus, izdevumus un pieļaujamo budžeta deficītu. Ja to var izdarīt uz skolu slēgšanas rēķina, tad skolas slēgs neatkarīgi no Izglītības likuma ietilpšanas vai neietilpšanas Budžeta likuma paketē. “Tas ir uzticības un drosmes trūkuma budžets,” iesāka Antoņina Ņenaševa no “Progresīvajiem". “Spļāviens sejā demokrātijai un sabiedrībai kopumā, nemaz nerunājot par izglītības darbiniekiem,” turpināja Harijs Rokpelnis no ZZS.
Izglītības likuma pagaidām nenotikušo grozījumu dēļ atklājās atšķirības opozīcijas partiju pozīcijās. LPV līderis Ainārs Šlesers uzņēmās paskaidrot, ka skolu slēgšanas iemesls nav tikai valdības skopums, muļķība, ļaunums u.tml., bet bērnu un jauniešu trūkums kā sekas jau sen notiekošajam dzimstības samazinājumam. Ja šādos apstākļos skolas turpinātu pastāvēt, tad vajadzīga imigrācija. Varbūt jau 14. Saeimas laikā kļūs neizbēgama, kā teica A. Šlesers, “lielā izšķiršanās” NA, kā arī citām partijām, kuru priekšvēlēšanu solījumos ir imigrācijas nepieļaušana.
“Šlesera kungam taisnība”, no Saeimas tribīnes paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Budžeta pieņemšanas laikā viņš atradās Saeimas zālē, bet uzstājās tikai dažas reizes. Tajā reizē izlauzās saskaņa starp lieluzņēmēja un lielbirokrāta dvēselēm.
Domstarpības opozīcijā iezīmējās arī attiecībā uz CO2 emisijas kvotu pārdošanas ieņēmumu dalīšanu. Kā ārpusbudžeta līdzekļi tie būtisks atspaids budžetam, kura izdevumu sadaļā jaunajā likumā ierakstīti 14,7 miljardi eiro. Viens no galvenajiem ZZS runasvīriem Viktors Valainis skarbi kritizēja aktuālo plānu no šiem 100 miljoniem 15 miljonus iztērēt “Vecrīgā, privātas biedrības projektam”: “vai Vecrīga ir tik absolūti nekomerciāla teritorija?” ; “naudas ieguldīšana jebkur citur būtu pieņemamāka nekā Vecrīgā” utt.
Jā, Vecrīga ir nekomerciāla teritorija! “Vecrīga ir kaps,” paziņoja A. Šlesers. Tādējādi uzņēmējs sauca pie kārtības populistu, kurš, visticamāk, pats sevi māna vēl vairāk nekā citus. V. Valainis negrib atzīties, ka kaut cik pieņemamā izskatā mazās un nabadzīgās valstiņas galvaspilsētu Rīgu iespējams uzturēt tikai uz nodokļu maksātāju rēķina kā dekorāciju. Dzīvās bildes šajās dekorācijās par nodokļu maksātāju naudu rāda tādi personāži kā Saeimas deputāti.
Budžeta debatēs samērā maz sevi eksponēja "Stabilitātei!". Tās līderis Aleksejs Rosļikovs aicināja atdot medicīnai 27 miljonus eiro, cik gadā pamanoties iztērēt Sabiedrības Integrācijas fonds (SIF). Tam tagad draud skarba revīzija par naudas tērēšanas neefektivitāti, jo pēdējos gados tas funkcionējis kā barotava 14. Saeimas vēlēšanās no Saeimas izsviestai ģimenei [fondu vada bijušā ministra no Attīstībai/”Par” Jura Pūces sieva Zaiga Pūce, red]. Turpretī “Progresīvie” SIF budžetu prasīja palielināt vēl par 3,9 miljoniem eiro ar uzdevumu SIF organizēt latviešu valodas kursus.
Ievērības cienīgas ir domstarpības ne tik daudz “Progresīvajiem” ar “Stabilitātei!", cik “Progresīvajiem” pašiem ar sevi. Naudu SIF viņi ierosināja paņemt no dotācijām autobusu pasažieru pārvadātājiem, jo transporta mugurkauls Latvijā taču esot dzelzceļš. Jā, tāds sauklis ir, bet tā pārvēršana par realitāti prasītu vai nu dzelzceļa līniju izbūvi kā nosacītajos “ulmaņlaikos", vai cilvēku piespiešanu dzīvot tikai un vienīgi gar dzelzceļa līnijām, kas palikušas pāri no cara, Ulmaņa un padomju laikiem. Arī tā var saprast progresu, taču tādā gadījumā atklājas, ka pilnīgi aplami “Progresīvie” ir izniekojuši pirmo stundu budžeta pieņemšanas startā un vēlāk, cik vien viņi uzstājās pret skolu slēgšanu. Ja viņi grib slēgt autobusu maršrutus, tad ne 1/3 daļu, bet 1/2 skolu Latvijā vajag slēgt!
