Līdzīgi cilvēkiem, kuri salaulājas pēc gadiem un gadu desmitiem ilgas kopdzīves, Latvijas nepilsoņi reizēm mēdz piedzīvot atklāsmi, ka vajag kļūt par Latvijas pilsoņiem.
Uz ilgu kopdzīvi pirms laulībām apkārtējie skatās kā uz kaut ko mazliet jocīgu, kā dēļ vērts patrīt mēles. Būtu vērts arī noskaidrot motīvus, kāpēc Latvijā dzimušie, augušie un nepilsoņu statusā krietni vien padzīvojušie cilvēki izlemj lūgt un arī saņem Latvijas pilsonību. No pagājušajā gadā vispār pilsonību saņēmušajiem 518 cilvēkiem tādi bijuši 336, t.i., pārliecinoši lielākā daļa.
Par atlikušajiem 182 Latvijas jaunpilsoņiem viss šķiet skaidrs. Lielākā daļa no viņiem ir Latvijas pilsoņu sievas un vīri, kas izturējuši likumā noteikto 10 gadu pārbaudes laiku. Ar vai bez laulības saglabāšanas ārzemniekiem jānodzīvo Latvijā vispirms pieci gadi ar termiņuzturēšanās atļauju (TUA) un pēc tam vēl pieci gadi pastāvīgās uzturēšanās atļauju (PUA), ja Latvijas valsts Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) personā tādu izsniedz. Pārtapt no TUA par PUA īpašnieku bez laulībām ir sarežģīti, bet gan jau sevišķi izdarīgi cilvēki arī to spēj. Nevis desmit, bet tikai piecu gadu pārbaudes laiks jāiztur bēgļiem un repatriantiem, kuri uzturēšanos Latvijā sāk jau ar PUA. Visos šajos gadījumos cilvēku motivācija šķiet saprotama. Ja dažādu valstu pavalstnieki izlēmuši dzīvot kopā Latvijā, tad loģiski ir savu atrašanos šeit juridiski nostiprināt. Pat vēl lielākā mērā tas nepieciešams bēgļiem un repatriantiem.
Par bēgļiem jāpiebilst, ka starp viņiem Latvija izveidojusi hierarhiju: juridiski piešķirtam bēgļa statusam komplektā nāk PUA, bet zemāka statusa patvēruma lūdzējiem valsts piešķir TUA, kas nozīmē pienākumu piecus gadus pēc kārtas pierādīt neiespējamību atgriezties izcelsmes valstī un tad pretendēt uz PUA. Vēl viens precizējums - pilsonības saņēmēju kopskaits ir lielāks nekā pilsonības lūdzēju skaits, jo pilsonības piešķiršana vecākiem nozīmē pilsonības piešķiršanu arī viņu bērniem.
Toties grūtāk saprotams, kāpēc gadi un gadu desmiti lēmumam par sava juridiskā statusa paaugstināšanu jātērē Latvijas nepilsoņiem, kuri šo statusu ieguvuši ar ļoti ilgu dzīvošanu Latvijā parasti jau kopš dzimšanas, kas varēja notikt gan pirms, gan pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā. Pārtapt no nepilsoņiem par pilsoņiem Latvijas valsts īpaši mudina kopš 1995. gada, kad pārtapšanas noformēšanai, kas tiek dēvēta par naturalizāciju, tika izveidota īpaša valsts iestāde. Tā vēsturē bijuši gadi ar ļoti lielu darba apjomu, ja salīdzina ar 518 cilvēku naturalizāciju pērn. Rekords bijis 2006. gadā ar 16 439 naturalizētajiem. Taču pēc tam naturalizācijas lūgumu plūdi pārskrējuši. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc patstāvīgā iestāde likvidēta un naturalizācijas funkcija nodota PMLP.
Naturalizācijas ilgā vēsture kā apliecinājums, ka nepilsonim iegūt Latvijas pilsonību nebūt nav grūti, izraisa dažādus pieņēmumus, kāpēc cilvēki tieši tagad nolēmuši izdarīt to, ko, no vienas puses, it kā jau sen vajadzēja un varēja izdarīt, bet, no otras puses, bez kā var lieliski iztikt. Tieši tā, kā iztiek vairāk nekā 180 tūkstoši Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju. Ja lēmums signalizē par garīgām atklāsmē, tad interesanti, ko viņi Latvijā pēkšņi ieraudzījuši pavisam savādāku, nekā tas viņiem bija gadu desmitiem šķitis? Ja viņi nolēmuši veidot karjeru Latvijas valsts iestādēs, tad ar kādu mērķi? Sliktākā gadījumā viņi saņēmuši ārvalstu uzdevumu iefiltrēties pārvaldes aparātā, kas jāsāk ar iefiltrēšanos pilsoņu kopumā.
Naturalizācijas procedūra neparedz sniegt kaut formālu jeb deklaratīvu atbildi uz šādiem jautājumiem. No gribētājiem iegūt Latvijas pilsonību valsts prasa iesniegumu, ka viņi to vienkārši grib. Iesniegums jānostiprina ar izziņu par valsts valodas prasmi un valsts nodevas samaksāšanu. Nodevas nomināls ir 28,46 eiro kā simboliski zema cena, no kuras daudzas pilsonības prasītāju grupas vēl var saņemt atlaides līdz pat 100%.
PMLP socioloģiskas aptaujas veidā 2019. gadā pētījusi nevis nepilsoņu motivāciju kļūt par pilsoņiem, bet palikt par nepilsoņiem. Vismaz 70% atbilžu sniegtas no pārākuma pozīcijām. To sniedzēji bijuši pārliecināti, ka nekādu Latvijas pilsonību neprasīs nekad. Runa varētu būt vienīgi par to, uz kādiem noteikumiem viņi piekristu Latvijas pilsonību pieņemt, ja valsts viņiem to piedāvātu jeb lūgtu. Nekad viņi neielaidīsies uz savu latviešu valodas zināšanu apliecināšanu, pat ja viņiem tādas būtu.
Tobrīd Latvijā bija ap divsimts tūkstošiem nepilsoņu. Paļaujoties uz to, ka aptaujas izlases kopums daudz maz raksturo visu pētāmo kopumu, Latvijā dzīvoja aptuveni 150 tūkstoši cilvēku ar izteikti vīzdegunīgu attieksmi pret Latvijas valsti. Vīzdegunība nav tas pats, kas naids un gatavība valstij speciāli kaitēt. Pilnīgi pieļaujams, ka gan pilsoņu, gan etnisko latviešu vidū ir cilvēki ar lielāku naidu pret valsti nekā caurmēra nepilsoņi, kas iekapsulējušies viņiem tīkamā statusā.
2019. gada datiem tagad tikai vēsturiskas liecības vērtība, lai varētu novērtēt attieksmes izmaiņām, kuras gaidīt liek Krievijas sāktais karš Ukrainā.
Pirmkārt, Krievijai karā veicas pietiekami slikti, lai cilvēki sāktu no tās norobežoties. Tas gan sakāms ar atrunu, ka Krievijas informatīvajā burbulī Krievija skaitās uzvarētāja jaunu teritoriju iegūšanas nozīmē. Karš nav beidzies ar šā burbuļa pārsprāgšanu un nav garantiju, ar ko karš patiesībā beigsies.
Otrkārt, Krievijas sāktā kara sekas ir obligātā militārā dienesta atjaunošana Latvijā. Šis obligātums gan apkarināts ar tik daudzām atrunām, ka no obligātuma tur maz kas pāri paliek, taču noteikti tas radīs neērtības, lai no dienesta izgrozītos. Galvenais, ka dienests attiecināts tikai uz pilsoņiem. Tāpēc ļoti ticami, ka naturalizācija atgriezīsies pagājušā gadsimta 90. gadu stadijā, kad privilēģija palikt ārpus toreiz obligātā dienesta tika uzskatīta par ļoti lielu nepilsoņu priekšrocību. Naturalizācijas uzplūdi sākās tad, kad obligātais dienests izbeidzās un Latvijas iestājās Eiropas Savienībā, uz kuras rēķina cēlās Latvijas pilsoņa pases vērtība pasaulē. Tagad šis dienests varētu novērst no naturalizācijas ģimenes, kurās aug zēni tādā vecumā, no kura dienesta laiks jau tik tuvu, ka sagaidīt kārtējās pārgrozības ar dienesta atcelšanu nešķiet ticami. Tāds caurmēra noskaņojums nenoliedz entuziastus, kuri tieši tagad lūgs pilsonību ar mērķi, lai viņi paši un viņu bērni dienētu.
Viss sacītais par 336 nepilsoņiem attiecas arī uz daļu no 114 bijušajiem Krievijas pilsoņiem, kuri 2022. gadā kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Droši vien vairākums no viņiem nonācis Latvijā ģimeņu izveidošanas veidā un tāpēc neatšķiras no viena Meksikas pilsoņa un viena Marokas pilsoņa, diviem Nepālas pilsoņiem un diviem ASV pilsoņiem, kuri pagājušajā gadā kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. No Krievijas varētu būt arī dažādos gados Latvijā patvērumu ieguvuši cilvēki, kuriem pienācis laiks pretendēt uz pilsonību. Bet vēl citi Krievijas pilsoņi te grozījušies daudz ilgāk par minimālo laiku pilsonības prasīšanai un dabūšanai. Tas izriet no skaitļiem, ka pilsonības prasītāju ir daudzkārt mazāk par 40 955 Krievijas pilsoņiem, kuriem bija PUA pagājušā gada sākumā. Viņu naturalizācija nebija starp galvenajiem iemesliem, kāpēc gada laikā viņu skaits saruka līdz 39 832.
Šobrīd Latvijas pilsonības lūdzēju no nepilsoņiem un Krievijas, kā arī Baltkrievijas pilsoņiem ir tik maz, ka PMLP vajadzētu tikt skaidrībā par viņu naturalizācijas patiesajiem motīviem, nemaz neprasot, lai viņi tos izpauž paši.
